Rebeka
4.lapa
Nepatīk zaudēt
Rebeka nenoliedz, ka viens no faktoriem, kas motivē, ir labie rezultāti - latvietei jau ir medaļas Eiropas jauniešu un junioru čempionātos, zelts Eiropas U15 konkurencē, sešnieks pasaules jauniešu meistarsacīkstēs, un šogad - 7. vieta Eiropas čempionātā pieaugušajiem, kā arī 4. vieta (tostarp bronza raušanā) ar jaunu Latvijas rekordu (73+90) pasaules junioru čempionātā. Tas nozīmē - starp 3-4 gadus vecākām konkurentēm. Andruškevičs teic - Koha noteikti ir talantīgākā no tām, kas Latvijā līdz šim nopietni ņēmušas rokā svaru stieni. “Ar meitenēm ir grūtāk. Puišus vieglāk prognozēt, bet meitenēm... Gadās mīlestība. Par laimi, Rebekai vēl tādas problēmas nav bijis, bet bija mums tāda Zinaīda Ņižņika - arī jauna, daudzsološa, jauniešos uzrādīja labus rezultātus. Bet 17 gados - viss, beigas,” nedaudz pasūkstās treneris, taču šobrīd ir optimists. “Domāju gan, ka ar Rebeku būs citādi. Viņas vecāki labāk saprot sportu, atbalsta to, ko viņa dara. Zinaīdu audzināja vecāmamma, mājās klājās grūti un skaidrs, ka svarīgākas šķita citas lietas. Rebekai vēl daudz jāmācās - trīs gadus vidusskolā, pēc tam varbūt tepat Ventspilī - augstskolā. Tas nozīmē, ka viņa būs tepat, un mums ir visi apstākļi, lai turpinātu kāpt arvien augstāk. Līdz šim viss bijis kārtībā arī ar veselību.”
Kad ieminos, ka no malas Rebeka šķiet maza, trausla meitene, Andruškevičs pārtrauc pusvārdā: “Bet muskuļi viņai kā radīti svarcelšanai! Un ātrums, spēks. Savos knapi 16 gados viņa tupjas ar 110 kilogramiem uz pleciem. Viņai piemīt visas īpašības, tikai jāstrādā! Protams, sākums bija grūts, taču gadu no gada arvien labāk. Svarcelšana prasa laiku, visi svarīgākie muskuļi parasti attīstās tikai pēc sešu gadu darba, taču viņai piemīt kāju un muguras spēks, kas svarcelšanā galvenais. Arī ātruma spēks, eksplozivitāte.” Arī ar raksturu viss esot kārtībā - sportiskais niknums dabas dots. “Reizēm, protams, ir grūti, slodzes ir lielas, un tad viņai dažbrīd mazliet nolaižas rokas - trener, es nevaru, negribu... Taču pasaku: “Rebeka, saņemies, vajag izdarīt!” Un viņa saņemas un izdara, pārvar sevi. Viņai ļoti labi izdodas noskaņoties uz mačiem - kad tiešām visvairāk vajag. Vēl pēdējā pasaules junioru čempionātā Kazaņā bija situācija, kad grūšanā nācās iet uz 90 kilogramiem, tas ir - pielikt klāt četrus kilogramus, kas viņas svara kategorijā pavisam nav vienkārši. Taču viņa izgāja un pacēla! Un vēl pēc tam bija pikta, kad zaudēja bronzas medaļniecei par viena kilograma tiesu: “Bet trener, kāpēc mēs negājām uz 91?!” Bet konkurente jau cēla pēc mums un tāpat būtu pielāgojusies... Rebeka ir cīnītāja, viņai nepatīk zaudēt.”
Kad vaicāju pašai Rebekai, kas viņai šķiet foršākais izvēlētajā sporta veidā, viņa sākumā atbild pavisam klasiski - gan raušana, gan grūšana. Taču tad tomēr atļaujas atsegt arī nedaudz tā rakstura, par ko runā treneris. “Patīk, ka ļoti jākoncentrējas, lai sasniegtu labus rezultātus. Tāds ir mans raksturs, man patīk izaicinājumi, patīk izvirzīt jaunus mērķus un tad izdarīt visu, lai tos sasniegtu.” Būt vienīgajai meitenei gan ir grūti - to uzsver arī treneris stāstot, ka citviet Eiropā sieviešu svarcelšana attīstās tieši centros, kur var pulcējas un savstarpēji konkurē vairākas sportistes. Rebeka mēģinājusi ieinteresēt vairākas draudzenes, taču bez rezultātiem. “Nevienai nepatīk, ka tik daudz jātrenējas. Viņas tas nogurdina, labāk gribas kaut kur iziet laukā ar draugiem. It kā nav nekas pret, taču nopietni tam pievērsties neviena negrib.” Taču Rebeka viņas nenosoda, jo viegli patiešām nav. “Grūtākais ir izturēt treniņus, īpaši vasarā. Divreiz dienā, katru dienu, smagi. Vienīgā brīvdiena ir svētdiena. Katrā treniņā gan raušana, gan grūšana, vēl pietupieni, lēcieni, vilkmes, vēdera preses un muguras vingrinājumi. Lai tiktu līdz augstam sacensību līmenim, ir jāiegulda patiešām daudz. Un tās rīta rosmes... (Noskurinās.) Arī emocionāli savākties reizēm nav viegli. Reizēm gribas kaut kur aizbraukt kopā ar ģimeni, iziet ar draugiem, kaut vai uz kādu skolas pasākumu aiziet, taču bieži vien es to nevaru.”