Rebeka
3.lapa
Ļaužu valodas pieklusušas
11 gadus veca meitene, kas braukā uz svarcelšanas mačiem - šoks tas bija ne tikai Rebekas vecākiem. Savs viedoklis bija katram, kura ausīs nonāca šāds jaunums... Ar cilvēku neizpratni nākas sastapties joprojām, taču Rebeka ir pārliecināta, ka pie vainas tikai aizspriedumi un neinformētība, un runām par to, ka šāda sporta veida izvēle neizbēgami atstās sekas uz viņas veselību un izskatu, nav nekāda pamata. “Zinu sportistes no citām valstīm, kas bijušas svarcelšanā un tagad jau beigušas ar to nodarboties. Nekādu īpašu izmaiņu nav. Jā, karjeras laikā muskuļu, protams, ir vairāk, taču pēc beigšanas - pusgads gads, un viss pazūd,” jusdama zināmu nepārliecību arī mūsu balsī, paskaidro Rebeka. “Protams, daļa cilvēku brīnās: “Kāpēc tur uz turieni ej?! Kam tev tas vajadzīgs, sabojāsi sev veselību, tu taču esi meitene...” Taču es to neņemu galvā. Uzklausu viņus, nestrīdos, vien beigās pasaku - man vienalga tas patīk un es to turpināšu darīt! Satiekoties ar cilvēkiem, pati uzreiz tā nestāstu. Ja zina, tad zina, ja viņam ir viedoklis - labi, varu to uzklausīt. Skolā un pilsētā lielākā daļa tāpat zina, ar ko nodarbojos, tā ka patiesībā tie, kam bijis ko teikt, jau savu pateikuši. To, kas brīnās un uzdod muļķīgus jautājumus, kļūst arvien mazāk.”
Rebekas mamma piekrīt - izpratnes kļuvis vairāk, arī viņai pašai. “Protams, bija bažas - īpaši, kad viņa bija mazāka. Tagad jau vairs ne. Arī komentāri zem rakstiem vairs nav tādi, kā bija sākumā: ka tā esot bērna mocīšana, vecāku ambīcijas. Cilvēki laikam patiešām domāja, ka mēs viņu ar varu spiežam... Brīžiem cilvēkus maldina arī tas, ka pie rakstiem internetā kādreiz pieliek bildes, kur viņai ir vēl labi ja 13 gadu. Saliekot kopā ar tiem svariem, kas parādās tekstā līdzās - skaidrs, ka liekas ārprāts. Cilvēki jau nepaskaita, cik tur tās ripas uz stieņa - vienkārši savelk kopā skaitļus ar bildi.” Taču sākums nav bijis viegls - pārmetumi, neizpratne. “Viņa pārdzīvoja, taču teicu Rebekai - vispirms paskaties uz cilvēku, kurš tev to saka! Ja dūšīgas tantes viņai teica “pēc tam paliksi resna”, tad vajadzēja jautāt pretī - vai jūs arī nodarbojāties ar svarcelšanu? Noteikti taču, ka ne. Rebekas klasē ir meitene, kas nodarbojas ar mākslas vingrošanu, un zinot viņas režīmu un ikdienu - simtiem kritienu, atsitienu... Kad uz masāžām atveda mazos futbolistus, dakteris visiem konstatēja skoleozi. Astoņu, deviņu gadu vecumā! Tad par ko mēs runājam, kur tad ir droši? Man šķiet, ka kaut kādu ietekmi uz turpmāko dzīvi atstāj jebkurš sporta veids, ja ar to nodarbojas profesionāli, un neviens nav tikai labs vai tikai slikts. Daudz atkarīgs no trenera, paša attieksmes, kvalitatīvas atjaunošanās. Svarīgākais, ka Rebeka šobrīd dara to, kas viņai patiešām patīk.”
Eduards Andruškevičs tikmēr norāda, ka droši vien pie vainas priekšstati, kas radušies, paskatoties, piemēram, uz Viktoru Ščerbatihu viņa slavas gados, un līdzjutēju vidū svarcelšanas populārākajām kategorijām - smagsvariem. “Tas taču redzams - mazajās kategorijās meitenes pēc izskata nemaz nemainās. Ja ej uz lielajām svara kategorijām, tad, protams - ķīniete, kas startē kategorijā virs 75, sver 140 kilogramus, un atbilstoši arī izskatās. Krievietei Kaširinai - 110. Bet viņas arī grūž par simts kilogramiem vairāk, nekā Rebeka. Rebeka tur nekad nebūs, maksimums, ko viņa varbūt varētu sasniegt - 63 kilogramus. Tur taukus nevajag, vajag muskuļus,” pārliecināti stāsta treneris.
“Kāda, tavuprāt, izskatās skaista sieviete?” - par tēmu nedaudz paprovocēju Rebeku. Kādas pazīmes vai īpašības viņu raksturo vispirms? Viņa nedaudz samulst, taču atbild droši: “Slaida figūra. Kopta. Tāda, kas par sevi rūpējas. Skaisti mati. Akrila nagi vai uzkrāsota seja man nešķiet tas galvenais, kas būtu vajadzīgs sievietei.”