Rebeka
2.lapa
Vai nu klavieres, vai svarcelšana
Nevarētu teikt, ka tā nāca pavisam nejauši. Rebeka bija sportiska meitene jau kopš agras bērnības - nodarbojās ar peldēšanu, basketbolu. Vecāki bija regulāri viesi trenažieru zālēs un Rebeka mājās nepalika arī šajās reizēs - devās līdzi un, lai arī ņemšanās ap dzelžiem bija tikai bērnišķīgas ziņkāres rosināta, ieelpoja šo azartu. Un, kad kādu dienu pāris gadus vecākā klasebiedrene uzaicināja Rebeku atnākt līdzi uz zāli un paskatīties, kā viņa trenējas svarcelšanā, 11 gadus vecā knīpa, protams, teica - jā, labprāt! Todien viss arī sākās... “Iepatikās. Sapratu, ka gribētu pamēģināt pati,” atceras Rebeka, atklājot arī savu papildu motivāciju: “Biju pamanījusi Artūru Plēsnieku un Viktoru Ščerbatihu, viņi abi bija Latvijā labi zināmi un populāri, un arī es vēlējos tāda kļūt...”
Uz pirmo treniņu aizgājusi, vecākiem neko nepasakot. “Bet viņi pēc tam nejauši satika treneri, un saprotams, ka sarunas laikā viss uzreiz nāca gaismā... Tas nebija speciāli, vienkārši biju piemirsusi pateikt. Skaidrs, ka vecāki bija nedaudz šokēti. Taču pēc tam aprunājāmies un viņi piekrita!” Nav pārsteigums, ka Rebekas mammas Ilvijas atmiņā šis mirklis gan palicis kolorītāks. “Mēs bijām dziļā šokā!” tagad jau ar smiekliem balsī var atcerēties mamma. “Iepriekš viņa gāja gan basketbolā, gan peldēšanā, bet svarcelšana - tas tiešām bija šoks. Sākumā bijām pret.”
Tomēr atļauju, kas no vecākiem nepieciešama, lai bērns varētu sporta skolā apmeklēt nodarbības, parakstīja. “Viņa ļoti labi spēlēja klavieres, un pēkšņi bija izvēle - vai nu klavieres, vai svarcelšana. Ja runa par 11 gadus vecu meiteni, skaidrs, kura izvēle vecākiem šķita loģiskāka... Pirmo gadu vēl spēja apvienot abus, taču tad nāca paziņojums - ir jāizvēlas, tāpēc klavierspēle jāpamet. Teicām: “Nu, nē, tā nevar. Tā nevar! Cik tad ilgi tev tā svarcelšana būs...” Taču beigās viņa mūs pierunāja. Raudāja. Tētis pateica skaidri un gaiši: “Ja tagad aiziesi svarcelšanā, bet vēlāk to pametīsi - iesi atpakaļ uz mūzikas skolu!” Taču visu šo gadu laikā Rebekai nav bijis pat domas par pamešanu. Turklāt jau no paša sākuma viss notika ļoti strauji. Spēks viņai bija, treneris pamanīja, ka rezultāts var būt, un tā arī aizgāja - jau pirmajā gadā sacensības, sacensības, rezultāti, rezultāti...”