Rebeka
5.lapa
Šokolāde...
Rebekas mamma atzīst, ka svarcelšana šobrīd diezgan būtiski regulē ģimenes ikdienu. “Pat, ja ir iespēja, reizēm paši nekur neaizbraucam, jo zinām, ka viņai tāpat sirds sāpēs - mēs izklaidējamies, bet viņa nevar būt klāt...” Taču viņa prot novērtēt iemeslu, par ko tiek maksāta šāda cena. “Man patīk, ka Rebeka ir noteikta. Man nav viņa ne par ko jāpārliecina, nav jāiesaka padomāt - viņs ir ļoti pārliecināta par visu, ko dara. Ir reizes, kad gribas visiem kopā kaut kur aizbraukt, nesen bija pilsētas svētki - it kā varētu taču sarunāt, ka vakara treniņu varētu izlaist, un pavadīt laiku kopā. Bet Rebeka skaidri pasaka - es nevaru, ir jātrenējas. Nav jau viegli - skola prasa, treneris prasa, vecāki prasa. Taču viņa tajā neapjūk un skaidri zina ceļu, pa kādu vēlas iet. Kaut dažkārt it kā traucē mūsu iecerēm, es to protu novērtēt. Viņai ir sava nostāja visā,” mammas balsī jūtams gandarījums. “Ar treneri jau tāpat cenšamies pārrunāt lietas, vienoties par kādiem atpūtas brīžiem. Pati no savas jaunības zinu - ko vecāki neļauj vai kāds cenšas ierobežot, to tieši vēl vairāk gribas... Tāpēc brīvos brīžus atrodam.”
Saprotams, ka cieš ne tikai mājas dzīve - 16 gadi ir vecums, kad vairums sāk rauties baudīt dzīvi ar pilnu krūti, kas nozīmē - draugu kompānijai vienmēr būs cits vakara maršruts, nekā Rebekai. Par to runāts arī ģimenē. “Kad Rebeka vēl bija mazāka, taču jau gāja sportā, bija gadījumi, kad draudzenes, kas pašas nenodarbojās ne ar ko, dzirdēju sakām: “Vai, cik žēl, ka tev jāiet uz treniņu...” Tad daudz runājām - par to, vai tas būtu tā vērts - vienkārši kaut kur staigāt, īsināt laiku un nedarīt neko. Viņa iemācījās izvērtēt šīs lietas un ar laiku Rebekas draugu lokā dabiskā ceļā palika tie, kas viņu saprot,” stāsta Ilvija Koha.
“Protams, dažreiz gribas atpūsties arī citādi, nevis tikai guļot. Taču tas, ko iegūstu no svarcelšanas - kā, piemēram, tagad, kad došos uz jaunatnes olimpiādi Ķīnā - arī tas savā ziņā būs kā piedzīvojums un izklaide. Ceru, ka tur redzēšu kaut ko vairāk, nekā tikai sacensības,” racionāli cenšas izvērtēt pati Rebeka. Šajā ziņā viņa esot gana pašdisciplinēta, tiesa - gadījies arī norauties. “Ir bijis... Kad kopā ar klasi aizbraucu ekskursijā vai aizgājusi kaut kur ar draudzenēm, kad nevajag, treneris dusmojas. Taču cenšos visu paskaidrot un tad jau viss beidzas labi. Vispār jau cenšos turēt sevi rāmjos un darīt visu, kā treneris prasa,” ar smaidu stāsta Rebeka, atzīstot - visvairāk dažbrīd disciplinē tieši trenera dusmošanās... Šovasar saulīte Ventspili sildīja kā vēl nekad, ļaudis steidza velzdzēties uz pludmali, tāpēc loģisks jautājums - vai, svītot zem svaru stieņa un noraugoties uz to visu caur aizvērto logu, nemaz negribējās mest visu pie malas un doties līdzi?! “Patiesībā - nē, jo man ļoti nepatīk karstums. Tajās reizēs, kad aizeju uz jūru, parasti man ir karsti, esmu nogurusi - spēka vairs nav un gribas tikai gulēt.”
Tomēr Rebeka atzīst - ir kas tāds, ko sports tomēr laupa, turklāt ļoti sāpīgi. “Man ļoti garšo visādas kūciņas un bulciņas...” viņa izliek atklātībā savu vājību (mamma gan papildina ar savu versiju - topa augšgalā bez konkurences esot šokolāde!). Kā to apvienot ar sportisko režīmu? “Nu - ir jāturas... Bet vienreiz treneris jau mani pieķēra - sēdēju kojās, ēdu bulciņas, un viņš ienāca. Visas atņēma! Un izdalīja tiem, kas drīkstēja ēst. Pirmajā papēju iekosties, bet pārējās paņēma... Tas bija diezgan ļauni,” gardi smejas Rebeka. Taču kalorijas jāskaita, bez tā svarcelšanā nevar. “Saprotu - ja uzņemšu svaru, pēc tam pašai būs jāmokās, lai dabūtu nost. Labāk paciesties līdz noteiktajam datumam, lai paiet mači, un tad jau kaut ko atkal varēs atļauties. Tad arī pie pusdienām varēšu kādas piedevas - griķus, rīsus. Tagad, pirms sacensībām, ne.”
Un, kad draugi iet uz burgeriem... “...es labāk neeju līdzi, ja nedrīkstu ēst. Pagaidu un pievienojos pēc tam. Vispār diezgan grūti skatīties, kad pārējie apkārt ēd tās lielās porcijas. Man - brokastīs citreiz tikai olas, varbūt nedaudz salātu. Pusdienās - gaļa un salāti, vakariņās - tas pats. Neko klāt īsti ēst nevaru... Grūti izturēt. Šajā karstumā arī dzert gribas, bet daudz nedrīkst. Un arī tad tikai ūdeni, nevis kaut ko saldu.” Mammai šajā situācijā, protams, sirds asiņo - bērns neēdis apkārt pa pasauli staigā! “Reizēm, kad zinu, ka viņa nav kā nākas paēdusi, piedāvāju - es tev tikai vistas balto gaļu aizvedīšu. “Neved man neko, man nevajag!” Saku - kaut rīsus aizvedīšu. “Nē...”,” atliek tikai noplātīt rokas.