Rebeka
6.lapa
Maza, neparasta meitene...
Mamma atzīst - meita pieaugusi ātri. “Kad sāka dzīvot nometnēs, tas daudz mainīja. Trenerim jau nepaniķosies. Mammai varētu, taču arī tad, kā viņa pati man saka: “Nu, labi, es panīdēšu, panīdēšu, bet tu jau tāpat izdarīsi...” Sports norūda raksturu ātrāk, viņa jau ir pieaugusi meitene.” Protams, tas nenozīmē, ka viss cilvēciskais kļūst svešs. Tāpat garšo našķi, tāpat austiņas ausīs un patīk klausīties mūziku (te Rebeka savus favorītus nosaukt nevar - kas skanot pa radio, tas labs diezgan). Sekmes normālas - mācās uz sešniekiem un septiņniekiem. “Patīk pastaigāt pa veikaliem. Taču ne bieži, jo tas jau atkal nogurdina... Patīk skaisti saģērbties, aiziet uz kādu kafejnīcu vai pasākumu. Tā mierīgi, bez trakošanas.” Arī sociālajos tīklos Rebeka Koha ir atrodama, lai arī ne pārāk aktīva - gan tviterī, gan feisbukā. Viens no pēdējiem ierakstiem liecina par izaicinājumu, ko Rebeka pieņēmusi no kāda puiša - 30 reizes atspiesties uz rokām. Pievienotais teksts liecina, ka tagad kārta nākamajiem, ar piebildi - “protams, ja neesi mīkstais”... “Man patīk gan pašai izaicināt, gan pieņemt izaicinājumus - tas ir interesanti! Uz pievilkšanos, atspiešanos. Skolā ir bijušas skriešanās,” atzīst Rebeka.
“Ļoti jauks cilvēks, vienmēr atbalsta draugus. Ļoti liels gribasspēks, viņa nekad nepadodies. Tajā pašā laikā nav tā, ka viņai dzīvē eksistē tikai sports - tāpat kaut kur aizejam, varam aprunāties par jebko. Par puišiem? Protams, arī par tiem,” labākie vārdi sakāmi arī Sendai Treimanei - Rebekas draudzenei kopš 1. klases. Vaicāju - vai kavalieriem ballītēs nav bail aicināt Rebeku uz deju? Kas zina, nejauši uzkāps uz kājas un smagi dabūs pa degunu... Nē, nosmejas abas draudzenes, tā gan neesot gadījies - pie Sendas zondēt situāciju neviens čalis neesot nācis. Un vispār - muskuļus Rebeka atstāj svaru zālei. “Svarcēlāja esmu tikai sporta zālē. Protams, daži uzskata - tiklīdz kādas nepatikšanas, es uzreiz sitīšu. (Smejas.) Taču es patiešām neuzskatu, ka tas ir risinājums. Vajag izrunāties un visu var nokārtot.” Tad savu spēku attiecību nokārtošanā patiešām nekad, nekad nav nācies izmantot? “Dažreiz varbūt gribētos... Bet - nē, nē, nē,” jau atkal smejas Rebeka. Bet - kā tad tur galu galā palika ar tiem puišiem, par ko uztraukums arī trenerim? Mamma zina teikt, ka lauztās sirds vēl neesot bijis. “Nav laika! Draudzenēm bijuši puiši, kas ar ko jau piecas reizes krustu šķērsu draudzējušies, taču viņa par to tikai nosmejas. Esam runājušas par to - ka tādas draudzības jau ir, taču tās drīzāk tādas bērnības aizraušanās.”
Tomēr mugurkauls, kas satur kopā Rebekas dzīvi, šobrīd ir sports. Tāda ir viņas pašas izvēle. “Ja tas notiek saprāta robežās, arī savai otrai meitai neaizliedzu, ko viņa vēlas darīt. Bieži vien bērnu pirmajās gaitās pārāk daudz nosaka vecāku vēlmes. Rebeka izvēlējās pati, mēs to akceptējām, un tad zini, ka cilvēks patiešām to darīs no sirds un nemeklēs pirmo iespēju pamest. Teiksim, Rebekas jaunākajai māsai Reičelai ir septiņi gadi un nu jau gadu viņas aizraušanās ir jāšanas sports. Bez tā nevar nekur... Šogad jau bijusi vairākās sacensībās,” bērnu aizraušanos gatava atbalstīt Ilvija Koha. Rebeka un Reičela - oriģināla bērnu vārdu izvēle! “Rebeka - tas nāk no grāmatas (angļu rakstnieces Dafnes di Morjē 1938. gada romāns Rebeka, pēc kura pāris gadus vēlāk filmu uzņēma arī Alfrēds Hičkoks - aut.),” atklāj Ilvija. “Jau sen, sen, vēl pati biju maza, kad mamma man to lasīja priekšā. Tās galvenā varone bija maza, neparasta meitene...”