«Jaunībā jāizraugās vairāki hobiji, lai vecumdienās nevajadzētu mocīties ar pašapziņas trūkumu,» uzskata eksprezidents Guntis Ulmanis, hokeja kluba Rīgas Dinamo valdes priekšsēdētājs. Viens no hobijiem, protams, ir hokeja kluba vadīšana un spēles vērošana. Tomēr pirmajam atjaunotās brīvvalsts prezidentam ir arī savs skatījums uz šodien notiekošo Latvijā. Par to arī parunāsim.
- Kā jūs vērtējat pagājušo gadu? Kāds tas bija Latvijai, pasaulei? Jums?
- Pirmām kārtām, man gandrīz nekad nav slikts garastāvoklis un nemēdz būt sajūta, ko tautā sauc par depresiju. Manī nav pesimistiska vai nosodoša skatījuma. Tad no tādas nots arī sākšu. Ja man jautā: kā jūs vērtējat tādu un tādu gadījumu? - es vienmēr domāju, kā es pats būtu darījis, ja būtu, piemēram, jaunāks vai - ja es būtu kādā amatā? Kā jau katru gadu ir bijuši panākumi un skaisti notikumi. Taču, runājot par pagājušā gada bēdīgāko ainavu, varu minēt, manuprāt, galveno: brūk partijas. Arvien vairāk pārliecinos, ka parlamentu vajadzētu būvēt pēc citiem principiem. Esmu par to, ka daļu Saeimas deputātu ievēlē no partijām, daļu - vienmandāta apgabalos, proti, ievēlē personības. Bet izrādās: vēlē, kā gribi, tas pats intelektuālais līmenis vien paliks. Kāds ūdens līmenis ir kādā ezerā vai upē kopumā, tāds tas arī ir noteiktā vietā. Ja nu vienīgi aizsprostu uzbūvē... Bet nekas jau netiek būvēts. Kopumā Saeimas deputātu līmenis, šķiet, ir pazeminājies. Ar grūtībām atceros mūsu deputātus. Kad biju prezidents, arī ilgi pēc tam, domāju: lai nu ko, bet jebkurā diennakts laikā varu izstāstīt par katru Saeimas deputātu - ko viņš dara un ko nedara. Tagad es to pateikt vairs nevaru. Viņi visi saplūduši vienā masā... Bet tā, protams, ir mana vaina, ka viņus neatpazīstu: par maz sekoju informācijai un nepētu CV. Jāatzīst, ka partijas ir radušās un brukušas kopš 1990. gada, un būtībā nekas diži jauns nav dzimis. Šobrīd ir viena liela koalīcijas partija, kas arī brūk.
- Jūs domājat Vienotību?
- Jā. Tai varu pārmest kadru jautājuma savādu risināšanu. Ja reiz šī partija atteicās no Solvitas Āboltiņas, tad vajadzēja skatīties uz priekšu, nevis atpakaļ. Visu cieņu Andrim Piebalgam, kas Latviju labi pārstāvējis dažādos līmeņos, korekts un solīds cilvēks, bet viņš nav arājs! Viņš nevar šajā noplukušajā partijā ienest jaunas nianses.
- Solīja gan reitingu pieaugumu līdz 10 procentiem.
- Varbūt tie arī būs. Cilvēkiem par kaut ko taču jāiestājas. Bet pagaidām gan neredzu, ka Piebalgs kaut ko darītu, lai reitings tuvotos ilgotajam līmenim.
- Otra koalīcijas sastāvdaļa - Nacionālā apvienība. Kas, jūsuprāt, notiek ar to?
- Nacionāļi palikuši klusi un mierīgi. Bet tur - ar Raivi Dzintaru priekšgalā - ir tik daudz jaunu cilvēku. Savulaik Andris Grūtups teica: Dzintars ir nākamais Latvijas prezidents! Un vienā brīdī - nav vairs neviena, viss ir kluss... Paaudzes mainās? Protams, mainās, bet kvalitāte neparādās. Tomēr nedomāju, ka paaudžu maiņa būtu galvenais iemesls klusumam. Pieredzei, drosmei un prātam ir lielāka nozīme nekā konkrētai jaunai paaudzei. To parādīja arī ASV vēlēšanas.
- Pasakiet kādu vārdu par zaļzemniekiem. Tie arī brūk?
- Zaļzemnieki nesabruks nekad. Un nesabruks ne tikai tāpēc, ka viņiem ir Lembergs un ka ļoti daudzi viņā ieklausās, bet arī tāpēc, ka pārējie vienlaikus brēc: nost ar Lembergu! Tā ir interesanta situācija: ne jau Lemberga vaina ir tā, ka Vecgada pēdējos mirkļus televīzijā iezvanīja Ventspils pulkstenis, tā ir visu citu vaina, kuri neatrada piemērotāku simbolu aizejošajam gadam. Tas nozīmē, ka man kā skatītājam jāpieņem Vecgada laikrādis kā šā brīža labākais. Un tas interesantā veidā paaugstināja reitingu tām uzrunām, kuras mums sniedza abas valsts augstākās amatpersonas. Bet brīžiem jāpasmīn, cik ļoti spēcīgi daži ministri un valdība kopumā reizēm iespaidojas no Lemberga... Tas nozīmē, ka Latvijā šobrīd nav nekā labāka, par spīti notiekošajiem tiesas procesiem. Zaļzemnieki ir tradicionāli konservatīvi, viņiem - tāpat kā tēvzemiešiem - ir sava konkrēta vērtība, un tā ir Latvijas zeme. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Nav pat svarīgi, vai viņi sēj un pļauj, svarīgi, ka viņi ar šo vārdu dzīvo un darbojas. Arī nacionāļiem ir šis nacionālais, brīvības un brīvas zemes jautājums, un šīm divām partijām tā ir likteņa lemta niša, būtībā - valsts pamati. Ļoti ceru, ka parādīsies spēcīgas personības un tās laika gaitā izvirzīs savas partijas stingrākās pozīcijās. Šobrīd abas lavierē un ne labprāt uzņemas augstu politisko atbildību. Visas partijas lavierē. Zaļzemnieki pagaidām ir arī tipiski komerciāla partija. Arī nacionāļiem šāda vēlme ir spēcīga. Taču tas nedrīkst būt galvenais.
- Kas pērnajā gadā jums šķita pārdomu cienīgs, ja neskaita partiju peripetijas?
- Mani sarūgtināja, kā mēs startējām olimpiskajās spēlēs. Paldies paralimpiešiem, kuri glāba situāciju! Mūsu sporta sistēma parādīja savu vājumu. Taču tas ir jāskata valsts kopējā vājuma kontekstā. Nevar piesegties ar nacionālo kopproduktu, nezinot, kas zem tā slēpjas. Cilvēks grib sajust, ka valsts rūpējas tieši par viņu personīgi. Un nav vērts kaut ko pārmest vienīgi Finanšu ministrijai, jo tā ir tikai viena liela uzņēmuma grāmatvedība. Protams, var un vajag pārmest valdībai, ka tā pēkšņi kaut ko šurp un turp mainīja mikrouzņēmumu nodokļu jomā. Tas bija bezatbildīgi, tas tautā radīja neuzticības sindromu: tautai šķita - viņi blefo! Tā izskatās: ja Lembergs nebūtu ReiznieceiOzolai pateicis priekšā pareizo risinājumu, viss būtu aizgājis greizi. Bet ir arī labas lietas. Cepuri nost Kārļa Šadurska priekšā! Pirmais izglītības ministrs, kam ar savu akadēmisko un mazliet cinisko piegājienu izdevās spert kārtīgu soli izglītības attīstības virzienā. 90. gadu sākumā mēs gājām cauri katram miestam, teikdami: te jābūt skolai kā valsts dzīvības un kultūras centram! Bet šodien nevar pieci vai desmit skolēni aizpildīt skolas kompleksu. Skolu sistēma ir jāreorganizē, lai cik sāpīgi tas būtu. Man gan šobrīd nav pieņemami premjera izteikumi, ka mums esot jāpanāk, lai rajonos izglītība ir tādā pašā līmenī kā Rīgā. Piedodiet, bet kas agrāk traucēja bērniem rajonos sniegt tādu pašu izglītības līmeni kā Rīgā?! Nostādne ir pilnīgi aplama. Tas nozīmē: laidieties prom no laukiem, tur jūs neko labu neiemācīsieties! Otra lieta, ko saka premjers un kam es nevaru piekrist: kritizē tikai tie, kuri paši neko nemāk darīt. Ir reāla kritika, kas nāk no reāliem savas jomas speciālistiem, un viņos jāieklausās!
- Ko gaidāt no jaunā gada?
- Domāju, ka šis gads būs ļoti sarežģīts. Daudzas pasaules mēroga problēmas ir nonākušas līdz robežzīmei, un tad jāsāk domāt, kurp iet. Globalizācija, kas jau kļuvusi par lamuvārdu, kādreiz, deviņdesmito gadu sākumā, šķita kā gaismas stars. Globalizācija tika pārvērtēta, tā tagad rada bailes, nevis pārliecību. Mēs kādreiz domājām: ja būsim daudzi kopā (runājot par Eiropas Savienību), tad būsim stipri un gudri. Šis modelis nenostrādāja. Katrai valstij ir jānes sava - sava! - gudrība. Bet mēs tolaik paļāvāmies uz to, ka šajā savienībā kāds visu izdomās mūsu vietā. Ja valsts nerisinās pati savas problēmas, valstij var plāni klāties - tā var pat zaudēt identitāti, savu nacionālo garu un pārliecību. Ja runājam plašākā mērogā - interesants būs Donalds Tramps. Viņš mainīsies. Viņš nedarbojas stereotipos. Viņš ar izaicinošiem teicieniem legalizē to, ko mēs runājam pa kaktiem. Bet vai viņam pietiks gadu, lai viņš savas superidejas varētu realizēt? Lielu kuģi īsā laika sprīdī nevar pagriezt citā virzienā. Kad viņš paziņoja, ka ANO ir tāds jauks klubiņš, kurā daudzi pārāk labi jūtas, es momentā viņam piekritu. Es šo teicienu attiecināju uz daudzām pasaules institūcijām: birokrātiskais aparāts ir izaudzis visā pasaulē, tostarp arī Latvijā. Acīmredzot viena institūcija nevar simt gadus saglabāt sevi tik augstā līmenī, kāds tas bija sākumā. Arī ANO struktūrai jāmainās. Ko vēl var novērot? To, ka liberālie principi ir nonākuši strupceļā, liberālās idejas zaudē autoritāti. To parādīs vēlēšanas, kas notiks 2017. gadā. Tautas ir neapmierinātas ar milzīgo plaisu starp bagātajiem un nabagajiem, kaut arī pa vidu eksistē labdarība. Saasināsies arī pretrunas starp kristietību un musulmanismu. Ideoloģiskā krīze iezīmēsies ļoti konkrēti. Tomēr domāju, ka Eiropas lielvalstis pratīs saglabāt Eiropas Savienību un noturēt tās mugurkaulu. Bet cik tas būs stabili? Arī ES izjūt politisko līderu deficītu.
- Nozīmīgs faktors ir Krievija.
- Nepārvērtēsim Krieviju. Mēs tik spēcīgi jūtam elpu no austrumiem, ka mūsu plaušu darbība tiek pārāk ietekmēta. Ja mēs vēlamies būt nācija ar lielu nākotni, mums jāiemācās domāt plašākās kategorijās, bet mēs netiekam ārā no aptveres «Amerika - Krievija»: piecdesmit gadus mēs daudzinājām, ka Krievija mūs bendē nost, bet Amerika nāks mūs glābt. Mums jāpārvar baiļu sindroms.
- Bet tas reāli eksistē, to nevar noliegt.
- Protams, jā. Filma Melānijas hronika to parādīja, un tā ir spilgta un laikus atšķirta lappuse mūsu vēstures grāmatā. Man kā izsūtītajam, kā cilvēkam, kas to smagi pārdzīvojis, diemžēl jādomā par to, lai izsūtījuma tēma nekļūtu par galveno mūsu skatījumā uz vēsturi un šodienu. Protams, vēsturē ir jāatstāj dokumentālas pēdas par izsūtījumu, bet tas nedrīkst palikt par izteiktāko motīvu. Tad ir grūti sarunāties ar pārējo pasauli. Jāatceras, ka absolūtais pasaules tautu vairākums cieta no līdzīgiem procesiem.
- Jāatzīst, ka attiecību ar Krieviju mums šobrīd faktiski nav.
- Bet tās jāveido. Nevajag šo jautājumu izvirzīt populistiskas apspriešanas līmenī. Tas jāapspriež parlamenta, valdības vidē, izstrādājot stratēģisku plānu attiecību veidošanā, domājot par to, lai šajās attiecībās neciestu nācijas un valsts identitāte. Bet skaļa vārdu apmaiņa, kas bieži vien rodas uz nestabilas nervu sistēmas pamata, nes mums tūlītēju zaudējumu, jo mūsu balss ir vājāka. Toties mums šobrīd ir spēcīga aizsardzība no ES, no NATO puses, tad izmantojam tagad šo mūsu stratēģisko pozīciju, kas var arī nebūt mūžīga. Ja mēs neveidosim politiku tā, lai stiprinātu mūsu valsti no iekšpuses, paši vien būsim vainīgi.
- Diez cik veiksmīga tā iekšpolitika neveidojas... Partiju reitingi ir zemāki par zāli, tauta neciena politiķus.
- Labējās partijas ir pie kritiskās robežas. Man gribētos pārģērbties par Ziemsvētku rūķīti un ielīst, piemēram, Vienotības kambaros, lai saprastu, ko viņi īsti dara. Nav pietiekamas publicitātes, nav vērā ņemamu aktivitāšu. Ko viņi īsti domā?
- Varbūt viņi nedomā piedalīties vēlēšanās... Bet ne tikai politikā atklājas bēdu ieleja. Piemēram, jūsu lolojums - hokeja komanda Rīgas Dinamo. Tā kuļas pa tabulas apakšgalu. Mums to vajag?
- Masveida sportā ir tā: sliktākās komandas krīt ārā, to vietā nāk labākās. Krievijas hokeja līga (KHL) ir profesionālā hokeja līga, no kuras nevienu ārā nemet. Lielā mērā tā ir ar politisku nokrāsu, un Krievijai ir ļoti svarīgi, lai šajā līgā spēlētu arī čehi, slovāki, zviedri, somi, horvāti... Pēc Otrā pasaules kara krievus mācīt spēlēt hokeju devās latvieši. Rīgas Dinamo jau 70 gadus atrodas mūsu reģiona hokeja elitē, un latviešiem ļoti patīk hokejs. Kāpēc zaudēt mūsu hokeja identitāti? Šajā - sankciju un žultainu izteicienu laikā - cieš arī Rīgas Dinamo. Kādreiz mūsu komandu Krievijā sagaidīja ar ovācijām, tagad - labākajā gadījumā - ar klusēšanu. Jā, mēs nevaram spēlēt tādā līmenī kā Krievijas hokejisti, mums ir citas algas - tās ir zemākās KHL. Bet kāpēc nespēlēt? Nevajag sportu jaukt ar politiku. Visspilgtāk tas izpaužas dopinga jautājumos, kas būtībā ir mediķu un sporta ekspertu jautājumi. Nevienas valsts prezidentam tur nav nekādas teikšanas. Bet nav, protams, dūmu bez uguns. Sports šobrīd ir neatgriezeniski cietis no dopinga sērgas. Trūkst ticības sportistu sasniegumu patiesumam... Taču - vai kāds šodien var pateikt, ka Rīgas Dinamo nav jāspēlē KHL? Es to nevaru pateikt. Jā, mēs zaudējam. Bet vai tādēļ laisties lapās? Tā būtu gļēvulība. Mēs nedomājam, kā nespēlēt, mēs domājam, kā uzlabot komandas kvalitāti. Mūsu komandā ir par maz augsta līmeņa spēlētāju. Tas nozīmē, ka nākamgad mums jāpapildina komanda ar četriem vai pieciem augsta līmeņa spēlētājiem, un tāda ir pasaules prakse. Protams, ja komandā ir daudz ārzemju spēlētāju, tad... tas nacionālais lepnums zūd, jo es vairs nevaru pateikt: «Re, kā latvieši spēlē!» Gribējām Rīgas Dinamo uztaisīt kā komandu tikai ar latviešu spēlētājiem. Nesanāca... Tomēr spēlēsim, kamēr Latvijā būs hokejisti, hokejs un līdzjutēji. Hokejs cilvēku emocijas «indē» pozitīvā virzienā, un būtu ļoti žēl to izdzēst no Latvijas sporta kartes tikai politisku apsvērumu dēļ. Tas ir unikāls sporta veids: tajā jāprot gan slidot, gan vadīt ripu, gan kombinēt, jā, arī izkauties jāprot.
- Jā, hokejs nešaubīgi ir populārs sporta veids. Tik populārs, ka hokeja komandas Rīgas Dinamo padomes priekšsēdētājs Juris Savickis pat nav pamanījis, ka Latvijā megapopulārs ir arī skeletons, kurā pasaules laurus plūc brāļi Dukuri, ko Savickis savukārt apvaino dopinga lietošanā...
- Es ar Juri Savicki par šo tēmu nediskutēju. Man katrs Latvijas sportists, kas izgājis pasaules arēnā, - vai viņš nodarbojas ar hokeju vai šautriņu mešanu, brauc ar kamaniņām vai planē ar izpletni, - ir spodrinājis Latvijas vārdu. Tā ir mana sirdslieta un aksioma. Bija muļķīgi, ka sākās šī diskusija starp Savicki un Dukuru. Tā Latvijai godu nedarīja. Nav svarīgi, kas šo diskusiju uzsāka, bet zinu tikai to, ka Dukuru ģimene ir Latvijas lepnums un gods, un tikpat labi zinu, ka Juris Savickis pēdējos gados ir daudz darījis, lai sportā savu vārdu teiktu Rīgas Dinamo un ne tikai, un es nebūšu tiesnesis šajā Savicka un Dukuru domu apmaiņā.