Lembergs: Eksperiments ar valsti beidzies. Samaksājām

28. maijā apritēja trīs gadi kopš tā brīža Valsts prezidenta Valda Zatlera rīkojuma Nr.2. Ventspils domes vadītājs Aivars Lembergs norāda: "Tā kā šajā procesā biju izraudzīts par vienu no būtiskākajiem atriebes elementiem, vēlos paust kopsavilkumu par to, kas tad ir mainījies šajos trijos gados."

Šajās dienās aprit kāda gadadiena – bez salūta un šampanieša, visai rezignētās noskaņās: tie, kas pirms trim gadiem skrēja pa Rīgu ar maijpuķītēm, kaunīgi klusē, politologi bezkaislīgi analizē, bet lielākajai sabiedrības daļai ir pilnīgi vienalga. Mākslīgi radītais un liekulīgi motivētais eksperiments ar valsti ir izgāzies, diemžēl dārgu cenu par to gan finansiāli, gan politiski maksājām mēs kā sabiedrība. Jā, arī es personiski, jo šajā kampaņā biju izraudzīts par vienu no būtiskākajiem atriebes elementiem. Taču galvenais vaininieks turpina kā līdz šim: braucot ar mūsu visu apmaksātu automašīnu un dzīvojot mūsu visu apmaksātā dzīvoklī Rīgas prestižākajā rajonā, kur, pateicoties jaunajam kaimiņam, „parastie“ iedzīvotāji vairāku metru joslā blakus savām mājām vairs nedrīkst novietot savas automašīnas. Protams, runa ir par neizdevušos prezidentu un izgāzušos politikāni Zatleru un viņa rīkojumu nr.2.

2011.gada pavasarī Latvijas Valsts prezidents – beztalants, neprofesionālis un vienkārši nulle šajā amatā – uzzina, ka, visticamāk, jau pēc pavisam īsa brīža kļūs par pirmo atjaunotās Latvijas prezidentu, kas amatā netiks atkārtoti ievēlēts uz otru termiņu. Un tas viss pēc tam, kad par valsts naudu sapirkti dārgi un noslepenoti dīvāni un ieguldīts tik daudz enerģijas, runājot ar 10.Saeimas politiķiem, lai pārliecinātu par Zatlera atkārtotas ievēlēšanas nepieciešamību. Zatlera padomnieku komanda nesnauž un kopā ar bezprincipiālo un bailīgo pseidovadoni izlemj, ka labākā aizsardzība ir uzbrukums. Aizsedzoties ar polittehnologu jau līdz tam veiksmīgi izmantoto antioligarhijas karogu, Zatlers atlaiž vien pirms dažiem mēnešiem tautas ievēlēto Saeimu. Viens no motivācijas runas punktiem – 10.Saeima un tās izveidotā valdība ir strādājusi manās, t.i., Aivara Lemberga, privātajās interesēs. Atbilstoši Zatlera loģikai lēmumus manās interesēs pieņēma 10.Saeimas vairākumu veidojošā Vienotība un tiesiskuma etalons Valdis Dombrovskis, kurš vadīja valdību. Nevienu pierādījumu saviem apgalvojumiem, kas tika raidīti TV tiešraidē un pārpublicēti neskaitāmos medijos, Zatlers nav sniedzis nekad, lai gan uzstājīgi tos pieprasījis esmu visu šo trīs gadu garumā. Turklāt dažas dienas pirms Saeimas atlaišanas Zatlers Valsts prezidenta rezidencē Jūrmalā kārtējoreiz aicināja mani uz draudzīgu patērzēšanu pie vakariņām un vīna glāzes. Transformācija no labā uz ļauno tēlu bija nekavējoša un ciniski liekulīga, jo cīņas mērķis bija skaidrs: atkārtota Valsts prezidenta amata iegūšana aplinkus ceļā, ar ārkārtas vēlēšanu palīdzību tiekot Saeimā, iegūstot tās priekšsēdētāja amatu un mēģinot nodrošināt jaunas prezidenta vēlēšanas. Zatlers burtiski dažu mēnešu laikā sastiķē partiju, ko veido viņa līdzskrējēji no prezidenta kancelejas un gadījuma cilvēki, kas jūt iespēju „uz haļavu“ tikt parlamentā.

Tomēr pat 22 mandāti 11.Saeimā 2011.gada oktobra ārkārtas vēlēšanās nespēja glābt Zatleru pašam no sevis, trīs gadu laikā sagraujot ar administratīvo resursu palīdzību izveidoto partiju un nolīdzinot tās reitingu līdz 1%. Zatlers spilgti pierādīja – politikā brīnumi nenotiek: cik netalantīgs viņš bija kā Valsts prezidents, tikpat nemākulīgi viņš vadīja arī savu partiju, un jāsaka, paldies Dievam, ka otrreiz līdz prezidenta amatam, pateicoties Vienotības politiskajām intrigām, Zatleram tā arī neizdevās tikt. Bez Zatlera politiskā talanta trūkuma te noteikti jāmin arī tā sauktās tiesiskuma un reformu koalīcijas divkosīgā daba – totāla vārdu nesakritība ar darbiem, augstos valsts amatos bīdot tam absolūti nepiemērotus, nepieredzējušus, uz konfliktiem vērstus un strādāt nemākošus amatierus, kam partija piemeklēja attiecīgas siltas vietiņas pateicībā par valsts apvērsuma organizēšanu; ko vērts bija viens Sprūdžs, Ķīlis, Antāne utt., kas nereti pamanījās iekulties arī acīmredzamos un citkārt pašu „tiesiskuma aizstāvju“ kvēli apkarotos interešu konfliktos. Taču pat godīgi pavadīt savu partiju pēdējā ceļā Zatlers nebija spējīgs, slēpjoties savā jaunajā miteklī un sakāvnieciskajai aiziešanai nebūtībā priekšplānā izvirzot partijas ierindas biedrus.

Tādas ir rīkojuma nr.2 patiesās beigas. Taču dārgais eksperiments ir palicis kā rūgta mācībstunda, kuras dēļ valsts ir atgriezusies sava veida sākumpunktā – paspēlējāmies smilšukastē, sapratām, ka tā nevar, un atgriezāmies atpakaļ pie veselā saprāta, profesionalitātes un vismaz vārdos paustas tolerances un vēlmes sadarboties, nevis smilšu mešanas pretinieka acīs. Vai ar šo mums kā sabiedrībai būs pietiekami, rādīs laiks.