Igaunijā iepakojumu depozītu sistēma darbojas jau astoņus gadus, Latvijā to, pēc vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Spūdža ieceres, varētu ieviest 2015. gada 1. janvārī.
Šīs sistēmas piekritēji apgalvo, ka Latvija kļūs tīrāka, jo patērētāji būs ekonomiski ieinteresēti paši savākt un nodot izlietoto iepakojumu, savukārt pretinieki ir pārliecināti, ka šīs sistēmas uzturēšana ir dārga, turklāt visas izmaksas gala rezultātā segs pircējs.
Igaunijā izlietotās pudeles var nodot 1300 vietās, turklāt lielākoties šis process ir automatizēts – valstī darbojas 935 pudeļu pieņemšanas automāti, kas izvietoti galvenokārt pie lielveikaliem. Neatkarīgā pārliecinājās, kā šāds automāts strādā Pērnavā pie veikala Selver. Turklāt pie šī veikala bija novietoti divi pudeļu pieņemšanas automāti, lai iedzīvotājiem nevajadzētu stāvēt rindā. Pēc pudeles ievietošanas automātā tiek izdrukāts čeks, kuru var izmantot norēķinos par pirkumiem. «Iepakojuma depozītu sistēma Igaunijā strādā ļoti labi,» ar lepnumu teic Igaunijas Vides ministrijas Atkritumu departamenta vadītājs Pēteris Eks. Igaunijā tiek savākti un pārstrādāti aptuveni 90% no visām izlietotām PET pudelēm.
Latvijā par nepieciešamību ieviest obligātu depozītu sistēmu runā jau vismaz desmit gadus. Pagājušā gada decembrī valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināts Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) sagatavotais Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāna projekts 2013.–2020. gadam, kurā paredzēta iepakojuma depozītu sistēmas ieviešana 2015. gadā. Ministru kabinetā šī plāna projektu varētu iesniegt februāra sākumā, Neatkarīgo informēja VARAM Sabiedrisko attiecību nodaļas vecākā referente Linda Tilta.
Depozītu sistēmas plusi un mīnusi
Igaunijā par vienas PET pudeles nodošanu atpakaļ var saņemt 0,08 eiro (par mazo pudeli 0,04 eiro). VARAM izstrādātajā atkritumu apsaimniekošanas plānā minēts, ka Latvijā depozīta likme tiktu noteikta 4 santīmi par vienu iepakojuma vienību neatkarīgi no pudeles lieluma.
Par katru nopirkto pudeli saņemt atpakaļ 4 santīmus šķiet vilinoši, tačuLatvijas zaļā punkta direktors Kaspars Zakulis norāda, ka īstenībā depozītu sistēma ir dārga, jo pudeles cenai pieskaitīs ne tikai pašu depozītu, bet arī depozīta sistēmas uzturēšanas izdevumus, pudeļu automāta iegādes izmaksas (viens tāds maksājot aptuveni 30 000 eiro), savākšanas punktu apkopi, apstrādes centru, personāla al
gas – un šo daļu iedzīvotājs neatgūs. «Iepakojumu depozītu sistēma par mūsu pašu naudu piespiež sašķirot atkritumus,» secināja. K. Zakulis. Turklāt depozītu sistēmas ieviešanas gadījumā, visticamāk, celsies atsevišķu produktu cenas, kas savukārt var samazināt šo produktu patēriņu, dodot priekšroku tādiem produktu iepakojumu veidiem, kam netiks piemērota depozītu sistēma.
VARAM aplēses liecina, ka, ieviešot depozītu sistēmu, kopējie ieguvumi 10 gados sasniegtu 20 miljonus latu un pārsniegtu sistēmas ieviešanas izmaksas.
Turklāt nenoliedzams ir arī Igaunijas ieguvums – pilsētas, meži, ezeri un upes bez tukšām plastmasas pudelēm.
Latvijā kūtrākie šķirotāji
Neatkarīgi no tā, vai Latvijā tiks ieviesta iepakojumu depozītu sistēma vai arī tiks rasts kāds cits risinājums, saskaņā ar ES direktīvu Latvijā līdz 2015. gada beigām ir jānodrošina 60% izlietotā iepakojuma reģenerācija, tai skaitā jāsavāc un jāpārstrādā 60% izlietotā stikla iepakojuma, 60% papīra un kartona iepakojuma; 50% metāla iepakojuma, 22,5% plastmasas un 15% koka iepakojuma, mērot to pēc svara.
Uz jautājumu, vai Latvija to spēs, K. Zakulis atbildēja: «Mums nav citas izejas. Būs jāspēj.»
Lai to izdarītu, izlietotais iepakojums vispirms ir jāsašķiro. To var veikt gan atkritumu šķirošanas līnijās, gan arī iedzīvotāji. Igaunijā jau savāc un pārstrādā 70% stikla taras, 70% papīra, 55% plastmasas, neskaitot depozītu sistēmā savākto iepakojumu.
Tetra Pak mārketinga menedžere Baltijas valstīs Honorata Šemetiene atzina, ka Latvijā patērētājs diemžēl ir visai kūtrs atkritumu šķirotājs. Latvijā atkritumus vispār nešķiro teju puse iedzīvotāju, Igaunijā tādi ir tikai 3,4 procenti, bet Lietuvā 38 procenti.
Atkritumus pārvērš elektrībā
Pērn Latviju pāršalca ziņa, ka Zviedrija gatavojas importēt atkritumus no Baltijas, tai skaitā no Latvijas, jo tai trūkstot izejmateriālu atkritumu krāšņu darbināšanai nepieciešamajā jaudā. Zviedrijas 30 atkritumu dedzinātavas gadā sadedzina 5,5 miljonus tonnu atkritumu, saražojot gan siltumu, gan elektrību. Līdzīga atkritumu dedzinātava, kas pieder elektrības ražotājam Eesti Energia, nule kā sākusi darboties arī Igaunijā, Iru pilsētā. Strādājot ar pilnu jaudu, jaunais spēkstacijas bloks vienā stundā spēs sadedzināt 27,5 tonnas nešķirotu sadzīves atkritumu, tādējādi dienā tiks pārstrādātas 660 tonnas atkritumu jeb 220 000 tonnas gadā. Iru spēkstacijas atkritumu pārstrādes koģenerācijas bloks piegādās siltumenerģiju Tallinas un Mārdu iedzīvotājiem, kā arī ražos elektroenerģiju.
Vēl viena lieta atkritumu apsaimniekošanā, ar ko Igaunija var lepoties, ir RDF ražotnes. Tajās no polimēra, koka un kartona atkritumiem ražo granulas, kuras var izmantot, piemēram, cementa ražošanā. RDF izmanto arī Brocēnu Cemex rūpnīca. Tā kā Latvijā RDF netiek ražots, Cemex to iepērk no Vācijas un Igaunijas.
«Latvijā atkritumu apsaimniekošanas punktu ir daudz, bet pēc apjoma tie nav lieli, un katrs no tiem atsevišķi nevar nodrošināt tik daudz izejvielu, cik nepieciešams šādai rūpnīcai, lai tā atmaksātos. Globalizācija atkritumu tirgū neizpaliks arī Latvijā, un tad varbūt arī Latvija nonāks līdz RDF iegūšanai,» sacīja K. Zakulis.