"Spiegel" nosauc Eiropas galveno problēmu

"Divpadsmit dienu karš", kā to nosauca ASV prezidents Donalds Tramps, ir beidzies. Izraēlas un ASV gaisa triecieni Irānas kodolobjektiem ir kavējuši Irānas kodolprogrammas attīstību - iespējams, par mēnešiem, varbūt pat par gadiem, eksperti par to joprojām diskutē, raksta “Spiegel”.

Tagad Teherānas režīms saskaras ar jautājumu - vai tai vajadzētu būvēt kodolbumbu? "Ja viņiem būs tāda iespēja, viņi darīs visu, lai to īstenotu," teica Berlīnē bāzētais Tuvo Austrumu eksperts Gvido Šteinbergs.

“Islāma Republika ir parādījusi savu vājumu un ievainojamību un tagad izjūt eksistenciālus draudus. Irānai ir jānoslēdz miers, pretējā gadījumā, pēc Trampa teiktā, sekos "daudz spēcīgāki uzbrukumi". Tramps jau izteica līdzīgus draudus sava pirmā prezidenta pilnvaru termiņa laikā pret Ziemeļkorejas diktatoru Kimu Čenunu. Taču viņš palika mierīgs, jo viņa valstij jau ir kodolieroči.”

Irāna varētu būt ārkārtējs gadījums, taču kodolieroču atturēšanas jautājums mūsdienās rada bažas arī citām valstīm, un ne tikai autoritāriem režīmiem, piemēram, Teherānai, bet arī demokrātiskām valstīm, tostarp Eiropā, apgalvo izdevums.

2022. gada aprīlī, tikai dažas nedēļas pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai, Krievijas Aizsardzības ministrija publiskoja videoierakstu, kurā redzams ļoti jaudīgas starpkontinentālās raķetes izmēģinājuma starts - “Sarmat” raķete, Rietumos pazīstama arī kā “Satan-2”, ir visspēcīgākā Krievijas kodolieroču arsenālā.

Tā ir gandrīz 36 metrus gara un sver vairāk nekā 200 tonnu. Ar darbības rādiusu līdz 18 000 kilometriem tā var sasniegt jebkuru punktu uz Zemes. Tiek ziņots, ka tās kaujas galviņu kopējā jauda ir aptuveni 300 reizes lielāka nekā atombumbai, ko Amerikas Savienotās Valstis 1945. gadā nometa uz Hirosimu.

Kadriem no Pļeseckas raķešu centra Krievijas ziemeļrietumos bija pievienots nepārprotams vēstījums - “Sarmat” izmēģinājums, pēc Kremļa vadītāja Vladimira Putina teiktā, bija paredzēts, lai liktu apstāties "tiem, kas agresīvas retorikas karstumā cenšas apdraudēt Krieviju".

Eiropa jau sen ir jutusies relatīvi droši no šādiem draudiem - galu galā arī ASV ir spēcīgs kodolieroču arsenāls, un savstarpējās aizsardzības garantija, kas nostiprināta NATO hartas 5. pantā, 76 gadus ir bijusi transatlantiskās atturēšanas pamatā. Amerikāņu "kodolieroču lietussargs" joprojām stiepjas pār kontinentu.

Taču, vai tā tas paliks, ir nopietns jautājums Trampa politikas dēļ, raksta izdevums.

Kopš sava otrā prezidenta termiņa sākuma Tramps ir licis eiropiešiem šaubīties - vai ASV prezidents tiešām izmantos kodolieročus ekstremālā gadījumā, ja Krievija pēc Ukrainas uzbruks kādai no NATO valstīm? Vai šī ekstremālā draudu forma joprojām ir spēkā, kas savulaik neļāva "aukstajam karam" starp ASV un PSRS pāraugt "karstajā" karā? Vai arī Eiropai ir nepieciešams "kodolieroču plāns B" - gadījumā, ja Tramps izvēlēsies citu 5. panta "definīciju" nekā sākotnējā.

Rakstā teikts, ka, lai gan eiropieši nevēlas risināt kodoljautājumu, globālā kodolarhitektūra jau sen ir mainījusies: sākotnējām piecām kodolvalstīm - ASV, Krievijai, Ķīnai, Francijai un Apvienotajai Karalistei - ir pievienojušās vēl četras: Izraēla, Indija, Pakistāna un Ziemeļkoreja.

Visas šīs valstis ir iesaistītas akūtos vai pasīvos konfliktos, kā to nesen parādīja Pakistānas un Indijas konfrontācija maijā. Kodolieroču glabāšana pati par sevi vairs negarantē drošību - gluži pretēji, tā var palielināt pašu nestabilitāti.

“Kodolkaru nevar uzvarēt un nevar karot” - pie šāda secinājuma pirms 40 gadiem nonāca ASV prezidents Ronalds Reigans un Centrālkomitejas ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs. Taču retorikā šis tabu beidzot tika lauzts pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai.

“Pasaule, kurā mēs dzīvojam šodien, ļoti atšķiras no aukstā kara pasaules. Pirmo reizi kopš 1991. gada Eiropa atkal nopietni domā par kodolatturēšanu. Krievijas draudu un nepārliecinātības par Amerikas aizsardzību ietekmē politiķi no Baltijas valstīm līdz Portugālei saskaras ar eksistenciālu jautājumu - kas notiks, ja ASV vairs nevēlēsies mūs aizsargāt?” jautājumu uzdod “Spiegel” žurnālisti.

Eiropai būtībā ir četras iespējas - pirmkārt, tā ir Francija, vienīgā kodolvalsts, kas pēc Lielbritānijas izstāšanās palikusi ES, paplašina savu kodolatturēšanas spēku visā kontinentā.

Otrkārt - Francija atsakās, un tad Vācija pati izstrādā kodolieročus un kļūst par Eiropas aizstāvi. Pēc diplomātu domām Berlīnē, šis nav nereāls scenārijs.

Treškārt - eiropieši nevar ne par ko vienoties, un kontinents kļūst par bezpalīdzīgu ASV, Krievijas vai Ķīnas ģeopolitisku "pagalmu" - vissliktākais no visiem iespējamiem variantiem.

Ceturtkārt - kas gan ir ārkārtīgi maz ticams - pēc trīsarpus gadiem Trampa pēctecis atjaunos veco pasauli, kurā ASV aizstāvēja Eiropu "gandrīz par velti".