Aizkustinošs stāsts: Amerikānis, kas zīdaiņa vecumā ticis nozagts, beidzot satiek savu īsto ģimeni

Skots Lībermans, amerikānis, kurš dzīvo Sanfrancisko, vienmēr zināja, ka ir adoptēts no Čīles. Tas, ko viņš nezināja - ka viņš, būdams zīdainis, tika nozagts, vēsta CNN.

“Visu līdzšinējo dzīvi, 42 gadus, es dzīvoju, nezinot, ka esmu ticis nozagts, nezinot, kas notika Čīlē 70. un 80. gados, un es vienkārši vēlos, lai cilvēki zinātu... Ir ģimenes, kuras joprojām var apvienoties,” Lībermans teica.

Kādreizējā Čīles prezidenta Augusto Pinočeta (1973-1990) diktatūras laikā daudzi mazuļi tika nosūtīti uz adopcijas aģentūrām. Daži bērni nāca no bagātām ģimenēm, lai pasargātu ģimenes reputāciju. Citi zīdaiņi no nabadzīgākām ģimenēm tika vienkārši nozagti - šķiet, ka tā noticis arī Lībermana gadījumā.

Pēdējā desmitgadē CNN ir dokumentējis vairākus gadījumus, kad mazuļi Čīlē tikuši nozagti uzreiz pēc dzimšanas. Valsts varas iestādes ziņo, ka priesteri, mūķenes, ārsti, medmāsas un citi ir darbojušies kopā, lai veiktu nelikumīgu adopciju, kuras galvenais mērķis bija peļņa.

Čīles amatpersonas apgalvo, ka nozagto mazuļu skaits varētu būt mērāms tūkstošos, taču valsts izmeklēšana par pretrunīgi vērtētajām adopcijām gadu gaitā ir mazinājusies. Daži, kas piedalījās nelegālajā adopcijā, ir miruši. Daudzas klīnikas vai slimnīcas, kurās it kā tika nozagti mazuļi, vairs nepastāv, līdz ar to savākt pierādījumus ir arvien grūtāk.

Kad Lībermans pirms dažiem mēnešiem uzzināja par skandālu, tas viņā viesa aizdomas, vai ar viņu nav noticis tas pats, un sāka apkopot stāstu par apkrāptām ģimenēm Čīlē un ASV.

Lībermana stāsts sākas 1979. gada beigās, kad viņa bioloģiskā māte, kurai tobrīd bija 23 gadi, uzzināja, ka ir stāvoklī. Tā kā viņa nebija precējusies un atradās sarežģītā finansiālā situācijā, viņa vērsās pēc palīdzības. “Palīdzēt” pieteicās katoļu mūķenes, kuras sievietei piedāvāja darbu galvaspilsētā Santjago, kur “viņa veiktu mājas darbus kādā ārstam piederošā mājā”.

Viņai palīdzēja arī sociālais darbinieks, kurš, pēc sievietes jaunākās meitas teiktā, kura dalījās ar stāstu, šķita īpaši ieinteresēts. Vīrieša māsa sacīja, ka grūtniecības laikā sociālais darbinieks lika viņu mātei parakstīt vairākus dokumentus, kurus jaunā sieviete no laukiem nav pilnībā sapratusi.

Mazulis piedzima 1980. gada 21. augustā Santjago klīnikā. Viņš bija vesels, bet māte tik tikko paspēja viņu redzēt pēc dzemdībām. Sociālā darbiniece uzņēmās aizbildniecību un aizveda mazuli, pat pirms viņa māte bija atstājusi slimnīcu.

Kad māte meklēja sociālo darbinieci, lai painteresētos par mazuli, viņai tika izteikti draudi: “Vairs nenāc šeit un nemeklē bērnu, ja tu to darīsi, es izsaukšu policiju, un viņi tevi arestēs.

Tavs dēls tagad atrodas Nīderlandē vai Zviedrijā. Viņš ir citā valstī. Tu esi nabaga, vientuļa sieviete un nevari izaudzināt bērnu. Tu jebkurā gadījumā parakstīji atteikumu no savām vecāku tiesībām.”

Diktatūras laikā uzdot pārāk daudz jautājumu bija riskanti. Vientuļai sievietei palīdzības saņemšana no policijas nebūtu bijusi iespējama.

Mazulis patiešām atradās citā valstī, bet ne Eiropā. Kāds amerikāņu pāris bija viņu adoptējis un nokārtojis visus dokumentus, lai legāli aizvestu bērnu uz ASV.

Intervijā telekanālam CNN Lībermans, kurš tagad ir 42 gadus vecs, sacīja, ka viņa adoptētājiem nebija nekāu aizdomu, ka viņi adoptē zēnu, kurš ticis nozagts.

Ar Čīles bezpeļņas organizācijas “Nos Buscamos” palīdzību, kura mēģina apvienot bērnus, kuri tika atņemti saviem bioloģiskajiem vecākiem, viņš uzzināja, ka viņam ir pusmāsa. Ar tiešsaistes ģenealoģijas uzņēmuma MyHeritage palīdzību tika veikts DNS tests, kas apstiprināja radniecību.

Lībermans CNN parādīja savu Čīles dzimšanas apliecību un dzimšanas ierakstu, kā arī savus amerikāņu adopcijas dokumentus.

Lībermana māte nomira no kaulu vēža 2015. gadā 58 gadu vecumā. Viņa nekad neuzzināja, ka viņas dēlu adoptēja kāda amerikāņu ģimene un viņš atgriezīsies dzimtajā Čīlē desmit gadus pēc viņas nāves.

Vīrietis satika savu pusmāsu. Lai arī sieviete nerunā angliski, vārdi nebija vajadzīgi. Neskatoties uz to, ka dažas nedēļas iepriekš viņi bija svešinieki, viņi apskāva viens otru tā, it kā būtu pazīstami visu mūžu.

Jautāts, kā viņš jūtas, atgriežoties dzimtajā zemē, Lībermans atbildēja: “Ļoti labi. Šeit ir gandrīz visa mana ģimene. Tas ir neticami. Tik daudz mīlestības!” Bija ieradušies arī pārējie viņa bioloģiskās ģimenes locekļi, un vēlāk viņš tikās arī ar savu bioloģisko tēvu.

Lībermans uzskata, ka viņam ir paveicies, it īpaši, domājot par tām mātēm un bērniem, kuri nav atraduši viens otru.

“Viņa zināja, ka es eksistēju. Ir arī citas mātes, kurām tika teikts, ka viņu bērni ir dzimuši nedzīvi. Viņas nezina, ka viņu bērns joprojām varētu būt dzīvs, tikai citā valstī.”

Lībermans Čīlē pavadīja 12 dienas, kopā ar māsu apmeklējot savas bioloģiskās mātes kapu.

“Agrāk es nejutu, ka mana dzīve nebija pilnīga. Augot es saņēmu daudz mīlestības no manas ģimenes un no saviem draugiem. Lai arī tas ir dīvaini, bet tagad es jūtos pilnīgāks,” Lībermans sacīja CNN pēc atgriešanās no Čīles.

Vīrieša māsa sacīja, ka viņas māte viņai nekad neko nav stāstījusi par brāli. Viņa uzskata, ka kauna, sāpju un skumju kombinācija neļāva viņas mātei ļaut viņai uzzināt patiesību.

“Mana māte nekad nerunāja par to, ka viņai ir bijis bērns un ka viņš ir nozagts. Tā bija sāpīgā patiesība, ko viņa daudzus gadus turēja pie sevis. Es pat domāju, ka sāpes viņu mums atņēma,” sacīja sieviete.

Sieviete arī stāstīja par kādu tuvu radinieci, kura palīdzēja viņas mātei. Šī radiniece grūtniecības laikā bija kopā ar māti un zināja sīkāku informāciju par bērna piedzimšanu un to, kā viņš tika atņemts.

Patiesība ir palīdzējusi saprast lietas par viņas māti, kas kādreiz šķita mulsinošas, tostarp viņas mātes lēmumu dzīvot netālu no Santjago lidostas savas dzīves pēdējos gados.

“Viņai patika doties uz lidostu, un viņa aicināja mūs doties viņai līdzi. Viņa vienkārši sēdēja un vēroja cilvēkus, īpaši tos, kas ieradās," sacīja sieviete.

Tagad viņa uzskata, ka viņas māte cerēja, ka dēls atgriezīsies.

Māte pārcēlās atpakaļ uz dzimto pilsētu tieši pirms savas nāves, bet bieži teica: “Es vairs nedzirdu lidmašīnas.”