VIDEO. Zinātnieks no Mariupoles: Mēs lauzām žagarus un dedzinājām uz ielām, lai sasildītos un izvārītu ko ēdamu

Serhijs Pahomenko ir viens no tiem miljoniem Ukrainas pilsoņu, kas pirmajās nedēļās pēc 24. februāra atradās Krievijas armijas aizmugurē. Viņam tikai par mata tiesu izdevies izvest ģimeni no okupētās pilsētas.

S. Pahomenko iepriekš strādājis Latvijā kā pētnieks, jo saņēmis starptautisku grantu, un plānoja atgriezties šoruden Rīgā jau kā lektors. Tomēr Krievijas iebrukuma dēļ viņa plāni tagad pilnīgi sagrauti. "Ziņojuma par stāvokli Ukrainā" ierakstā viņš stāsta par savu pieredzi:

"Mans stāsts ir garš, bet arī tipisks Mariupoles iedzīvotājiem. Kara ceturtajā dienā mūsu pilsēta izrādījās aplenkumā. Komunikācijas bija pārrautas: vispirms pazuda elektrība, līdz ar to internets, pēc tam atslēdzās gāze, ūdensvads, un mēs izrādījāmies uz izdzīvošanas robežas. Nekas nestrādāja, gatavojām ēst uz ugunskuriem, pie kam malku zāģējām turpat uz ielām, lauzām žagarus. Ūdeni ņēmām no upītes, meklējām avotus. Turklāt tas viss notika zem pastāvīgām bumbošanām, apšaudēm. Lidmašīnas lidoja, pilsētu noklāja ar [reaktīvo artilēriju] GRAD — ja paveicās, tad paspējām izvārīt ēdamo, ja ne, tad pametām savus ugunskurus un skrējām slēpties, jo citādi diemžēl cilvēkus nogalināja. Bija "bezvaras" situācija — mariupoliešiem nebija, pie kā griezties pēc palīdzības. Ukraiņi aizsargāja pilsētu, bet pilsētas rajonus jau sāka ieņemt Krievijas armija. Braucām prom, kad mūsu rajonu sāka ļoti stipri apšaudīt. Nesen restaurēto publisko baseinu, kurš bija pats jaunākais un skaistākais visā Ukrainā, izšķaidīja aviobumba, tāpat kā mūsu kaimiņu māju. Aizbraukt varēja tikai ar personīgajām mašīnām — [evakuācijas] autobusi negāja, vilcieni ne tik, jo Krievija tos nelaida Mariupolē iekšā. Viss notika uz savu risku: ļaudis sastājās kolonnās un izbrauca no Mariupoles uz Zaporižžju. Tā kā mums sava mašīna nebija pieejama, mēs sarunājām, ka brauksim ar citiem, kas piekrita mūs pavest, un lēkājām no vienas mašīnas citā — es, sieva un meitiņa. Kā saka, pārsēžoties no mašīnas uz mašīnu, tikām cauri jau okupētajām teritorijām, visu laiku taujājot, kam ir vieta mašīnā un kas mūs varētu pavest tālāk. Ceļš no Mariupoles līdz Zaporižžjai tādā veidā mums aizņēma četras dienas, kaut gan normāli šis ceļš nobraucams četrās stundās. Mēs tikām prom, kad pilsētā vēl gāja kaujas — marta beigās, taču jau dažas nedēļas vēlāk pilsēta bija pilnībā okupēta."