Dzīvās dabas daudzveidība ir iespējama tāpēc, ka dzīvā daba atrodas ciešā un vienotā savstarpējā vielu aprites sistēmā. Vienkāršotā veidā šo savstarpējo saistību var paskaidrot ar attiecībām starp augiem un dzīvniekiem.
Augi izmanto saules enerģiju, ūdeni, ogļskābo gāzi, kas ir atmosfērā, un zemes virsmas minerālvielas, lai veidotu organiskos savienojumos. Dzīvnieki nevar iegūt barības vielas tika no gaisa un zemes virmas minerāliem. Augēdāji kā barību izmanto augus, to radītās organiskās vielas, bet savukārt plēsēji kā barību izmanto citus dzīvniekus. Mikroorganismi (vienšūņi, baktērijas u.c.), sēnes u.c. dzīvnieku un augu atliekas pārveido par augiem un dzīvniekiem izmantojamām barības vielām utt. Lai dzīvās dabas kopējā sistēma varētu saskaņoti darboties, vienmēr ir jābūt līdzsvaram starp augu - augēdāju un plēsēju attiecību. Augu valsts kopējai masai ir jābūt daudz lielākai par kopējo dzīvnieku masu, bet augēdāju kopējai masai ir jābūt daudz lielākai par plēsēju kopējo masu. Dabā šī attiecība ir dinamiskā līdzsvarā. Ja augēdāju savairojas tik daudz, kad tie apēd gandrīz visus augus attiecīgajā apvidū, tad augēdājiem pietrūks barības un tie ies bojā no bada. Tas pats notiek attiecībās starp augēdājiem un plēsējiem. Ja plēsēju savairojas pārāk daudz un tie apēd gandrīz visus augēdājus, tad plēsējiem pietrūks barības un tie ies bojā no bada. Plēsējiem masveidā nobeidzoties, augēdāju daudzveidība atjaunosies. Ekosistēmā viss atrodas dinamiskā līdzsvarā. Plēsēji nodrošina, ka augēdāju skaits nevar pieaugt tiktāl, lai tas iedragātu augu valsts attīstību, savukārt pašu plēsēju skaita pieaugumu ierobežos augēdāju daudzums utt.
Reāla ekosistēmas aina ir daudzkārt komplicētāka, jo katrai dzīvai būtnei ir sava loma un nozīme ekosistēmā: kukaiņi nodrošina ziedu apputeksnēšanu, zemākas klases dzīvnieki patērē tās augu un dzīvnieku atlieku daļas, kuras neizmanto augstāk attīstīti dzīvnieki utt. Zemes ģeoloģiskajā vēsturē ir bijuši posmi, kad dzīvā daba nespēja izmantot daļu no augu atliekām. Pirms 300-400 miljoniem gadu augi, kas savu stumbru stiprināšanai sāka sintezēt celulozi, ieguva konkurences priekšrocības, salīdzinot ar citiem augiem. Tikai tolaik mikroorganismi nebija evolucionējuši tiktāl, lai spētu sašķelt celulozi. Celulozi saturošie augu stumbri sāka uzkrāties biezos slāņos, tie tika pārklāti ar citiem nogulumiežiem, tiem nonākot Zemes dzīlēs, liela spiediena un augstas temperatūras apstākļos izveidojās milzīgi akmeņogļu krājumi. Mūsdienās tik lielos apjomos augu stumbri nevar uzkrāties, jo pašlaik mikroorganismi spēj sašķelt un sapūdēt celulozi. Lielākajā daļā no planētas ekosistēmām koku stumbru celuloze iekļaujas bioloģiskajā vielu apmaiņā un jauni - akmeņogļu slāņu veidošanai pietiekami lieli - atmirstošu koku stumbru slāņi neveidojas. Mērenajā joslā celulozes atliekas uzkrājas kūdras purvos, bet to apjomi ir niecīgi, un kūdra jau pašlaik tiek izmantota. Tāpēc ar kūdras veidošanas procesā uzkrātajām organiskajām vielām kompensēt pašreizējā apjoma fosilo derīgo izrakteņu patēriņu nākotnē nebūs iespējams.
Tāpēc fosilā kurināmā krājumi, kuri pašlaik ir pieejami, būs vienīgie iespējamie - jauni krājumi dažu gadu simtu laikā neizveidosies, un tāpēc ir jārēķinās, ka, nesamazinot fosilo derīgo izrakteņu patēriņu, tie agrāk vai vēlāk izsīks. Tā kā fosilie derīgie izrakteņi nebūs pieejami mūžīgi, kamēr tie vēl ir, cilvēcei ir jārada alternatīvas enerģijas ieguves tehnoloģijas.
Galvenais enerģijas avots uz Zemes virsmas ir Saule. Ja nerēķinām atmosfēras ietekmi, tad pret Sauli perpendikulāri novietots kvadrātmetrs virsmas saņem 1366 W lielu enerģijas daudzumu katru sekundi. Šo lielumu sauc par solāro konstanti. Tā būtiski nemainās laika gaitā un aptuveni tāda pati paliks nākamo miljardu gadu. Augi spēj uzņemt 1-2% no kopējās Saules enerģijas, kuru saņem Zemes virsma, to pārveidojot ķīmiskajos savienojumos, kas atdod enerģiju sadegot. Ja nākotnē tiks atrasts veids, kā lielos apjomos uzkrāt Saules enerģiju efektīvāk, nekā to dara augu valsts, tad lielas vajadzības pēc fosilajiem izrakteņiem enerģētikai nebūs. Ar esošajiem akmeņogļu patēriņa apjomiem to krājumu pietiks vairākiem simtiem gadu, tāpēc ļoti liela steiga nav nepieciešama. Vairāku simtu gadu laikā ir jāatrod alternatīva. Tāpēc izsludināt ārkārtas stāvokli šajā jautājumā un meklēt izeju līdz 2030. gadam nav nekādas praktiskas vajadzības.
Vairāku paaudžu laikā ir jārada un jāpilnveido efektīvas tehnoloģijas Saules enerģijas pārvēršanai, uzkrāšanai un transportēšanai draudzīgos enerģijas veidos.
Pašreizējās alternatīvās enerģētikas tehnoloģijas ir ļoti tālu no pilnības, to efektivitāte ir ļoti zema, tāpēc masveida pāreja uz pašreizējā tehnoloģiskā līmeņa alternatīvo enerģētiku nav nepieciešama. Tā ir pat ir kaitīga un nepamatoti izšķērdīga. Tāpēc ar forsētu pāreju uz jebkuru atjaunojamo enerģijas veidu nav jāsteidzas. Ar esošo globālo zinātnes un inovāciju attīstības potenciālu vairāku gadu desmitu laikā tiks izveidotas daudz efektīvākas enerģētikas tehnoloģijas, tāpēc tagad nevajag steigties un par katru cenu ieviest kroplīgos un neizstrādātos atjaunojamās enerģijas kompleksus.
Ja pārejā uz jaunām enerģijas tehnoloģijām steiga ir lieka, tad attiecībā uz biosfēras - dzīvās dabas līdzsvara izjaukšanu visticamāk steiga ir vajadzīga un pārmaiņas bijā jāuzsāk jau sen.
Lai kas tiktu demonstrēts fantastikas filmās, bet, ja mūsu pašreizējās zināšanas par zvaigžņu uzbūvi ir patiesas, tad cilvēka spēkos nav un nekad nebūs iespējams mainīt enerģijas plūsmu, kuru Saule izstaro katru minūti, mēnesi, gadu un turpinās izstarot nākamo vienu miljardu gadu. Cilvēce var mēģināt attīstīt veidu, kā Saules enerģiju izmantot. Tas arī viss. Taču cilvēks ar savu darbību jau ir izmainījis līdzsvaru dzīvajā dabā - attiecībās starp augu valsti - augēdāju un plēsēju skaitu un daudzumu. Cilvēku skaits ir tik liels, cilvēks ir gandrīz pilnībā pārņēmis to ekoloģisko lomu, kur dabā uzturēja plēsēji, un jau ir pamatīgi ieņēmis augēdāju ekoloģisko nišu. Vērtējot cilvēku kopējo skaitu, cilvēce kopumā jau ir vairākas reizes pārsniegusi to organisko vielu aprites apjomu, kāds būtu maksimāli pieļaujams visiem plēsējiem kopā. Cilvēka telpiskā izplešanās un saimnieciskā darbība samazināja dabas daudzveidību. Dabisko ekosistēmu vietu aizņem pilsētas, ceļi, rūpniecības objekti, lauksaimniecībā izmantojamās zemes utt. 2019. gada aprīlī Zemes iedzīvotāju skaits pārsniedza 7,7 miljardus, un cilvēces kopējais radītais piesārņojums ir tik ievērojams, ka rada neatgriezenisku slodzi uz ekosistēmu. Tas neattiecas tikai uz rūpniecības un lauksaimniecības radīto piesārņojumu. Sadzīviskais piesārņojums - medikamentu atliekas un mazgāšanas līdzekļi, kas tiek novadīti sadzīves notekūdeņos utt., rada, iespējams, vēl lielāku postu par plastmasas maisiņiem, ietekmējot biosfēru, augu, dzīvnieku un mikroorganismu attīstību.
Tātad cilvēka kopējā ietekme uz dzīvās dabas sistēmu jau vairākas reizes pārsniedz normālu līdzsvaru starp augu un dzīvnieku valsti, bet cilvēka radītā piesārņojuma pieauguma ātrums pārsniedz dabas sistēmas spējas to attīrīt. Cilvēks nevar izmainīt Saules enerģijas plūsmu uz Zemi, bet var ievērojami izmainīt un jau ir izmainījis Zemes dabisko ekosistēmas līdzsvaru un ekosistēmas pašregulāciju.
Cilvēku skaitam pieaugot, lai tik lielu cilvēku skaitu paēdinātu, tiek būtiski sašaurināta lauksaimniecības sistēmu ģenētiskā daudzveidība. Augkopībā ir jāizvēlas audzēt tikai augstražīgas šķirnes, un tas pats attiecas uz lopkopību, ir jāizvēlas tikai augstražīgas piena govju, cūku utt. šķirnes, sašaurinot ģenētisko daudzveidību.
Izvēloties ģenētiski arvien mazāk daudzveidīgus lauksaimniecības augu un mājdzīvnieku kompleksus, rodas ļoti augsts risks, ka negaidīts augu vai dzīvnieku slimības uzliesmojums var iznīcināt lauksaimniecisko ražošanu ļoti plašās teritorijās, izraisot katastrofālas sekas ļoti lielam cilvēku skitam.
Vēsturiski precedenti diemžēl ir bijuši. Pēc tam, kad no Dienvidamerikas Eiropā tika pārņemta kartupeļu audzēšana, atklājās, ka, audzējot kartupeļus mērenos platuma grādos, vai iegūt daudz vairāk pārtikas kaloriju uz vienu aramzemes vienību nekā audzējot graudus. Kartupeļu audzēšana 18. gadsimtā un 19. gadsimtā novērsa bada riskus un radīja apstākļus ievērojamam cilvēku skaita pieaugumam Rietumeiropā. Pirms tam Vācijas, Francijas, Lielbritānijas u.c. valstu iedzīvotāju skaita pieaugumu ierobežoja graudu ražība klimatiski nelabvēlīgākajos gados. Neražas gados pieauga mirstība, samazinājās dzimstība, un zemās graudaugu ražas noteica iedzīvotāju skaita limitus Eiropā. Pāreja uz kartupeļu audzēšanu ļāva iegūt lielāku pārtikas daudzumu no katra tīruma, novērst regulāros bada gadus, un iedzīvotāju skaits ievērojami pieauga. Taču 1845. gada jūlijā no Beļģijas un Ziemeļfrancijas sāka strauji izplatīties augu slimība - lakstu puve. Līdz pat oktobra beigām infekcija pārņēma gandrīz visu Rietumeiropu un jo īpaši skāra Īriju. Kartupeļi tolaik bija galvenais pārtikas avots īru zemniekiem, tāpēc lakstu puves radītā neraža vairāku gadu garumā izraisīja Īrijā t.s. Lielo badu. Lielā bada laikā 1845.-1850. g. Īrijas iedzīvotāju skaits no astoņiem miljoniem samazinājās līdz sešiem miljoniem. Vismaz viens miljons īru nomira no bada, bet viens miljons īru emigrēja uz ASV.
Ja, līdzīgi Covid-19 epidēmijai, izplatīsies ļoti bīstamas augu vai mājdzīvnieku slimības, kas iznīcinās ģenētiski vienveidīgas lauksaimnieciskās kultūras vai lopkopības ganāmpulkus, tad cilvēcei var pietrūkt resursu, lai kompensētu pārtikas iztrūkumu visās pasaules valstīs. Bads nabadzīgākajās Āfrikas, Āzijas vai Latīņamerikas valstīs būtu ne tikai katastrofāla traģēdija attiecīgajās zemēs, bet tā iekustinātu milzīga apmēra migrāciju, kas nopostītu varbūt bada neskartās, mazākās kaimiņvalstis, un pēc tam migrācijas vilnis virzītos uz pasaules pārtikušajām valstīm.
Neko nedarot un nemainot, cilvēku kopējā negatīvā ietekme uz biosfēru ar katru gadu tikai palielinās. Ir tikai divi loģiski risinājumi.
Pirmais - īstenot politiku, lai cilvēku skaita pieaugums neapsteigtu resursu apjoma pieaugumu, kas nepieciešams cilvēku skaita dzīves kvalitātes nodrošināšanai. Šādu politiku lielā apmērā veiksmīgi ir īstenojusi tikai viena valsts - Ķīna, kurā no 20. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem līdz pat pagājušajam gadam bija spēkā t.s. viena bērna politika. Mazāks pasaules iedzīvotāju skaits nozīmētu mazāku cilvēces slodzi uz biosfēru, mazāku resursu patēriņu un mazāku piesārņojumu, jo, samazinoties cilvēku skaitam, būs jāražo mazāk preču un pakalpojumu un mazāks cilvēku skaits ražo mazāku piesārņojumu - atkritumu un notekūdeņu apjomu.
Taču cilvēku skaita samazināšanas politika, kuru spēja īstenot ateistiskā Ķīnas Tautas Republika, nav tik vienkārši īstenojama citās valstīs. Rietumu demokrātijas valstīs stingri pasākumi attiecībā uz iedzīvotāju skaita samazināšanu pārkāps cilvēka pamattiesības, kuras ir svētas un neapšaubāmas. Savukārt valstīs ar ievērojamu reliģijas ietekmi ir jāņem vērā, ka daudzi pasākumi attiecībā uz iedzīvotāju skaita samazināšanu (aborti, pretapaugļošanās līdzekļi u.c.) izraisa pretdarbību no pasaules lielāko reliģiju puses.
Otrs iespējamais loģiskais solis ir samazināt vidējo viena cilvēka preču un pakalpojumu patēriņu. Ja vidējais cilvēks viedtālruni lietos nevis vienu vai divus gadus, lai pēc tam pārietu uz modernāku ierīci, bet viens viedtālrunis tiks lietots četrus vai piecus gadus, tad resursu apjoms šādu ierīču ražošanai un atkritumu apjoms no ierīču utilizācijas, kā arī ierīču ražošanas laikā radītais piesārņojums būs trīs reizes mazāks. Samazinot vidējo patēriņu, var būtiski samazināt cilvēces slodzi uz dzīvo dabu, derīgo izrakteņu patēriņu un dabas piesārņojumu. Taču šādas politikas īstenošana nonāk pretrunā ar galveno ekonomiskās politikas uzstādījumu Rietumu pasaulē, kad ikvienam indivīdam, visai sabiebrībai un valstij kopumā noteiktais mērķis ir nemitīgs patēriņa pieaugums, kas rezultējas nemitīgā IKP izaugsmē. Ekonomisko attīstību virza cilvēku pieņemtais dzīves mērķis censties dzīvot bagātāk, tāpēc ir jāgūst lielāka peļņa, bet lielāki ienākumi vajadzīgi, lai patērētu vairāk utt.
Kā varētu Rietumu pasaules cilvēkus piedabūt atteikties no nemitīgas izaugsmes ideāla un piekrist labprātīgi atteikties no mērķa ar katru gadu patērēt vairāk un vairāk?
Pašlaik notiek globāls eksperiments, uzkurinot klimata pārmaiņu histēriju. Cilvēki tiek tiktāl iebiedēti ar klimata pārmaiņām, ka viņi pieprasa, lai valdības izsludina klimata ārkārtas stāvokļus un tamlīdzīgas blēņas. Cilvēki, kas ir iebiedēti ar klimata pārmaiņām, var pieņemt risinājumu, ka no klimata pārmaiņu katastrofas mūs var izglābt tikai pasākumi, kas samazina vidējo patēriņu.
Tāpēc pat visnotaļ saprātīgi cilvēki īpaši neiebilst pret klimatisko ekstrēmistu izdarībām un izmanto šo kampaņu, lai tās ietvaros īstenotu saprātīgu politiku vidējā patēriņa ierobežošanai un piesārņojuma samazināšanai.
Tomēr, ja skaidras un patiesas valodas vietā svarīgu problēmu risinājumi tiek pamatoti, izmantojot klimata histēriķu sacerēto melu straumi, tad tas izraisa nepatiku un noraidošu attieksmi racionāli domājošo cilvēku daļā. Tas pirmkārt. Otrkārt. Pie klimata pārmaiņu histēriķu kustības ir piezīdies klimatisko parazītu bizness, kurš vēlas pelnīt miljardus, spekulējot ar ogļskābās gāzes izmešu kvotām. Tiek klāstīts, ka no klimata pārmaiņu katastrofas pasauli var glābt vienīgi globālas spekulācijas ar karbonu. Daudziem tas nav pieņemami, un es ticu, ka pasaules problēmas ir risināmas, nepadarot par miljardieriem karbona spekulantu slaku.
Savukārt tas, kas attiecas uz Latviju. Latvijā viens iedzīvotājs patērē tikai pusi no tā elektrības un citu resursu apjoma, kādu patērē vidējs Rietumeiropas iedzīvotājs. Mēs jau esam tuvu ideālam, uz kuru bagātāko valstu ļaudīm vēl tikai vajadzētu tiekties. Taču Latvijas politiskie pašnāvnieki ir gatavi Latvijas ļaudīm noteikt tikpat lielus patēriņa procentu samazinājumus, kādi būtu jānosaka Rietumeiropas izšķērdīgajiem patērētājiem. Tas nav pieņemami, un pret to ir jāprotestē ar visām iespējamajām metodēm, ieskaitot Saeimas atlaišanu.
Sākoties ES kopējai virzībai uz mazāku vidējo patēriņu, mēs varam būt lepni. Mēs jau tagad esam visnotaļ laimīgi, patērējot uz pusi mazāk elektrības vienā vidējā mājsaimniecībā nekā Rietumeiropā. Rietumeiropas ļaudīm un ekspertiem būtu jābrauc pie mums apgūt pieredzi, kā iztikt ar mazāku patēriņu, nevis mums būtu jāķēmojas līdzi viņu iegribām.
