Pirms pāris gadiem, kad žurnālisti no kārtējās Eiropas Parlamenta sesijas atveda vēsti, ka valstu vadītāji jau ķērušies pie Eiropas armijas būvēšanas, daudzi pašmāju politiķi bārās – skribenti atkal ne tā visu sapratuši. Taču viss toreiz tika saprasts pareizi. Šīs nedēļas sesijā tam ir gūts pilnīgi oficiāls apstiprinājums.
Vācijas kanclere Angela Merkele pārpildītā parlamenta zālē, aplaudējot Eiropas federācijas sapņotājiem un ūjinot eiroskeptiķiem, ierosināja veidot kopīgu Eiropas Savienības valstu militāru spēku. Nevis tikai operāciju komandcentru vai štābu iepirkumu koordinēšanai, bet tieši armiju, un tas nozīmē, ka, visticamāk, šajā jomā jau tiek aktīvi strādāts. A. Merkeles uzruna tradicionālajā diskusijā par Eiropas nākotni bija šīs sesijas svarīgākais notikums. Gan tāpēc, ka Eiropas Savienība arvien dziļāk stieg neatrisinātās problēmās, gan tāpēc, ka Eiropas ietekmīgākā politiķe ir paziņojusi par aiziešanu no savas partijas vadītājas amata un arī uz nākamo kancleres termiņu vairs nekandidēšot. Tas, ko savā uzrunā vēstīs A. Merkele, līdz pat pēdējam brīdim bija intriga. Tāpēc parlamenta zāle bija pilna līdz malām. Ne tikai diplomātu, žurnālistu un publikas balkonā, bet neierastā kārtā arī parlamentāriešu vietas bija pilnībā aizpildītas. Mūžīgi jautrā prātā esošais Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers pat sabāra atnākušos, kādēļ viņi tādos pulkos neierodas, kad uzstājas Maltas vai Latvijas premjeri.
Eiropai jābūt rīcībspējīgai
Plāns B
Kanclere A. Merkele tagad rosina izveidot Eiropas Drošības padomi, ko dalībvalstis vadītu pēc rotācijas principa. Šī institūcija ļautu ātrāk pieņemt nepieciešamos militāra rakstura lēmumus. Un izveidot īstu Eiropas armiju. Kaut gan visiem tas šķiet jaunums, Eiropas Komisijas viceprezidents Valdis Dombrovskis Latvijas žurnālistiem apstiprināja, ka diskusija par šo jautājumu notiek jau labu laiku. Eiropai esot jādomā, kā efektīvāk izmantot savu militāro potenciālu.
Iepriekš intervijā Neatkarīgajai militārais analītiķis Mārtiņš Vērdiņš Eiropas armiju nosauca par plānu B gadījumam, ja biedrošanās ar ASV drošības jomā kļūst pārāk problemātiska, un šobrīd tieši tā arī izskatās. Prezidents D. Tramps ir apvainojies uz E. Makronu, un gan jau arī Merkeles kundzes idejas viņš ņems pie sirds. Kā nekā Francija un Vācija ir militāri ietekmīgākās Eiropas Savienības bloka valstis.
Bet ko Eiropas armija nozīmētu mūsu reģionam? M. Vērdiņš tagad skaidro:
«Jo vairāk ES domās, kā efektivizēt savu aizsardzību bez ASV noteicošā atbalsta, jo vairāk tas nāks par labu gan ES kopumā, gan konkrēti Latvijas valstij.» Taču vienlaikus tik radikāla aizsardzības sistēmas pārbūve saskarsies ar dažādām problēmām. «Uztaisīt apvienoto ES armiju ir kas vairāk nekā pārģērbt visus viena zīmējuma formastērpos. Tas nozīmē, ka efektivitātes vārdā katra valsts vairs neuzturēs savu harmoniski attīstītu armiju ar visiem tās elementiem no kājniekiem līdz karaflotei, bet īpaši attīstīs kādas konkrētas tai deleģētās spējas, ko citi nevarēs ātri aizstāt, ja šī valsts sadomās izstāties no ES pulciņa. Vārdu sakot, ES militārā integrācija sāks pretdabiski apsteigt ES politisko integrāciju, kuras rezerves šobrīd izskatās izsmeltas. Bet tas viss nav Latvijas problēmas, jo sliktāk nebūs.»
Eiroparlamenta plenārsesijas laikā Neatkarīgajai bija iespēja noskaidrot arī abu kaimiņvalstu priekšstāvju deputātu domas.
Ko saka kaimiņi
Igaunis Indreks Tarands atzīst, ka A. Merkele runāja kā jau proeiropeiska lielas valsts līdere. Viņa neizskatās nogurusi, viņa ir atbrīvota un optimistiska. Savā runā precīzi iezīmēja ekonomikas un migrācijas tēmas, taču šāds militārs fokuss patiešām ir kas jauns. Tas liecina par izmaiņām vāciešu uzskatos. Viņi ir atbrīvojušies no Otrā pasaules kara nastas un tagad spēj uzņemties iniciatīvu arī šajā laukā. «Militāri un tehniski to var izdarīt kā no grāmatas, ja vien ir šāds politisks pieprasījums,» spriež Igaunijas parlamentārietis. «Cik mums Eiropā ir zābaku uz zemes, ieroču, tanku, iznīcinātāju! Turklāt daudz ko no tā mēs paši ražojam. Arī tāpēc kopīga aizsardzība būtu loģisks solis. Bet tikai nevis teorijā uz papīra un nevis kārtējais birojs, bet kā reāls aizsardzības spēks uz zemes.» Ne visas Eiropas Savienības valstis ir NATO. Ja Eiropa līdztekus veidotu savu armiju, tajā būtu aicināti arī transatlantiskajai aliansei nepiederošie īri, austrieši, somi un zviedri. Arī viņi ar savu pienesumu stiprinātu Eiropas spēkus. Ko Eiropas armija nozīmētu tieši Baltijas reģionam? «Labāku drošību un aizsardzību,» ir pārliecināts I. Tarands.
Līdzīgos ieskatos ir arī viņa kolēģis no Lietuvas Petrs Austrevičs (Petras Austrevičius): «Eiropas Savienība beidzot sāk domāt, debatēt un raizēties par savu drošību. Jā, tiesa, pagaidām tās ir tikai runas, taču tendence kopumā pozitīva!» Un tas esot labi mums, ka Vācija uzņemas līderību aizsardzības jautājumos. Jācer, ka Baltijas reģionam šī būs iespēja aktīvāk iesaistīties Eiropas militārajā industrijā. Savukārt lielajā globālajā bildē jāpatur prātā, ka šobrīd Eiropas Savienības blokā vienīgā valsts, kurai ir kodolieroči, pēc Brexit paliek Francija. Tātad Eiropai jākooperējas aizsardzības jautājumos ar britiem. Un nekādā ziņā nav jākaitina D. Tramps ar izteikumiem, ka ASV Eiropai ir drošības izaicinājums.
