Sarūk krievu valodas lietojums pasaulē; arīdzan Latvijā

Krievu valoda vairāk nekā jebkura cita valoda pēdējos 20 gados ir zaudējusi savas pozīcijas pasaulē, tostarp arī Latvijā krievu valodas lietojums sarucis par vairāk nekā desmit procentpunktiem, un tās ietekmes vājināšanās novērojama ne tikai savulaik okupētajās Baltijas valstīs, bet arī arī bijušās PSRS teritorijā, vēsta vietne "retirementgenius.co.uk".

Krievu valodas ietekmes vājināšanās parāda Maskavas ietekmes mazināšanos brīdī, kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins ar militāru intervenci Ukrainā un Sīrijā cenšas akcentēt bijušās superlielvalsts nozīmes atjaunošanos pasaules politikā.

Krievu valoda viskrasāk savas pozīcijas zaudējusi Kazahstānā, kur 2016.gadā tikai 20,7% cilvēku atzina, ka parasti mājās runā krieviski, lai gan vēl 1994.gadā to darīja 33,7% Kazahstānas iedzīvotāju, liecina tautas skaitīšanu un ANO dati, ko apkopojusi pētniecības kompānija "Euromonitor International".

Šie rezultāti publiskoti brīdī, kad Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs ir uzdevis sagatavot pāreju uz latīņu alfabētu, norādot, ka kirilicas ieviešana 1940.gadā bijusi "politiski motivēta".

Latvijā un Igaunijā kopš 1994.gada par apmēram desmit procentpunktiem sarucis krievu valodas kā pirmās valodas lietotāju īpatsvars. Latvijā krievu valodas lietotāju proporcija samazinājusies no 40,5% līdz 29,8%, bet Igaunijā - no 33,3% līdz 23,4%. Krievu valodā runājošo īpatsvars turpinājis sarukt arī Lietuvā, kas okupācijas gados tika uzskatīta par vismazāk rusificēto starp Baltijas valstīm.

Ukrainā 1994.gadā krievvalodīgie bijuši 33,9%, bet pērn - 24,4%. Krievu valodā runājošo īpatsvars sarucis arī Azerbaidžānā, Turkmenistānā un Uzbekistānā.

Scanpix

Gruzijā krievvalodīgo skaits sarucis no 6,4% līdz 1,1%.

Maskavā bāzētās konsultāciju firmas "Macro-Advisory" vecākais partneris Kriss Vīfers, kurš specializējas bijušās Padomju Savienības valstīs, norādīja, ka krievu valodas lietojuma mazināšanos noteikuši PSRS sabrukuma izraisītie politiskie spēki.

"Valstis atradās padomju jūgā, un kad tās ieguva brīvību, tās vēlējās sākt nomest ar nebrīvi saistītās lietas, tostarp valodu," viņš paziņoja.

Tas "daļēji tika darīts, lai distancētos no Krievijas ietekmes, gan kultūras, gan arī politiskās, bažījoties, ka krievu valodas saglabāšana atvieglos Maskavas iespēju ietekmēt to politiku, [ar] Krievijas propagandas un ziņu translāciju palīdzību ietekmējot to iekšpolitisko dienas kārtību", skaidroja Vīfers.

Dažas valstis savukārt novērsās no Krievijas, lai veidotu politiskas alianses ar Rietumiem un Āziju, kā arī, lai piesaistītu investīcijas, piebilda eksperts.

Šādam skaidrojumam piekrita arī Maskavā bāzētās investīciju bankas "Renaissance Capital" vecākais ekonomists Čārlzs Robertsons.

"Ja Padomju Savienībā krievu valoda bija savstarpējās sazināšanās valoda, tad kopš 1991.gada daļai jauno nacionālo līderu bija vēlme attīstīt pašiem savu nacionālismu, lai piešķirtu viņu valstīm lielāku stabilitāti. Baltieši ienīda viņiem uzspiesto pārkrievošanu," uzsvēra Robertsons.

Viņš arī vērsa uzmanību uz "ievērojamu" etnisko krievu plūsmu atpakaļ uz Krieviju, īpaši no Vidusāzijas, kas arī palīdzēja samazināt krievu valodas lietojumu dažās valstīs.

Tomēr Baltkrievijā šajā laikā ir novērojama pretēja tendence. 1994.gadā nepilna puse tās iedzīvotāju krievu valodu atzina par savu galveno valodu, bet pērn tādu bija jau 71%.

Vīfers uzskata, ka šajā gadījumā "atgrūšanas un pievilkšanas spēks" darbojies pretēji, jo Rietumi lielākoties nostājušies pret Baltkrievijā kopš 1994.gada pie varas esošo prezidentu Aleksandru Lukašenko, kura laikā referendumā krievu valodai piešķirts baltkrievu valodai līdzīgs statuss.

"Pretēji tam, kas notika ar Baltijas valstīm, Gruziju un Ukrainu, Eiropas Savienība un ASV nepielika nekādas pūles, lai iesaistītu Baltkrieviju. Tā vietā Rietumu attieksme runāja par "pēdējo Eiropas diktatoru", un viņi izvairījās no viņa un valsts, tādā veidā Minskai vajadzēja turēties Maskavas tuvumā," norādīja Vīfers.

Robertsons vērsa uzmanību uz "ārkārtīgi ciešajām" abu valstu attiecībām, tostarp baltkrievu vieglo piekļuvi Krievijas darba tirgum, kā arī citviet bijušās Padomju Savienības teritorijā piedzīvotā nacionālisma iztrūkumu Baltkrievijā, kas noteicis krievu valodas pieaugošo dominanci.

"Baltkrievijā netika piedzīvots tas pats nacionālisms. Viņiem [pirms PSRS sabrukuma] nebija bijusi pat gadu ilga neatkarība. Viņi tiek saukti par baltajiem krieviem, viņi patiešām netiek uzskatīti par kaut ko citu," atzina Robertsons.

Citviet pasaulē "Euromonitor" dati liecina par pieaugošu spāņu valodas lomu Latīņamerikā, kas noticis uz iezemiešu valodu rēķina.

Lai arī vairums valstu reģionā ilgi ir uzskatītas par spāniski runājošām, minoritātes ir turpinājušas norādīt, ka mājās runā lielākoties vietējās valodās. Tomēr kopš 1994.gada šīs minoritātes ir kļuvušas vēl mazākas.

Bolīvijā šajā laikā no 23,2% līdz 12,4% sarukusi Aimaru valodā runājošo iedzīvotāju proporcija. Samazinājies arī kečvu valodas lietojums. Toties no 55,3% līdz 65,3% pieaudzis spāņu valodas kā pirmās valodas lietojums.

Kečvu kā pirmās valodas lietojums šajā laikā no 16,2% līdz 11,6% samazinājies arī Peru. Savukārt Gvatemalā spāņu valoda kā pirmā valoda tiek runāta gandrīz tikpat plaši, cik vietējās valodas.

Dažās valstīs iezemiešu valodas ir kļuvušas pavisam apdraudētas. Piemēram, Čīlē tām priekšroku dot vairs tikai 0,4% iedzīvotāju, lai arī 1994.gadā tādu bija 1,7%. Ekvadorā, ja neskaita kečvu valodu, citām vietējām valodām priekšroku dod tikai 0,2% iedzīvotāju, lai arī 1994.gadā to darīja 2,4%.

Robertsons uzskata, ka spāņu valodas pieaugošā lomu daļēji nosaka biznesa apsvērumi, jo tas dod priekšroku vienai valodai, kas veicinātu pārrobežu tirdzniecību reģionā.

Viņš piebilda, ka šo tendenci stiprina arī spāņu valodas kā otras valodas nostiprināšanās ASV, kur 1994.gadā tai priekšroku deva 8,9% iedzīvotāju, bet pērn - 13,4%.

Spāņu valodas nostiprināšanās kontrastē ar situāciju citviet pasaulē, kur augstie imigrācijas rādītāji mazinājuši vietējo valodu lomu.

Tas īpaši uzskatāms bijis daudzās angliski runājošās valstīs, tostarp Lielbritānijā, Austrālijā un Kanādā, kā arī ASV.

Tomēr angļu valoda ir stiprinājusi savas pozīcijas Singapūrā, kur tai tagad priekšroku dod 36,1% iedzīvotāju salīdzinājumā ar 19,8% 1994.gadā. Toties ķīniešu valodas popularitāte tur samazinājusies.

Robertsons to skaidro ar Singapūras dibinātāja un ilggadīgā līdera Li Kuanju vēlmi stiprināt angļu valodas ietekmi, lai tādā veidā veicinātu pilsētvalsts etniski daudzveidīgās populācijas integrāciju.