Iespaidīgu viļņošanos pasaules medijos izdevies radīt itāliešu neiroķirurgam Serdžio Kanavero, kurš paziņojis par nodomu veikt vēl nebijušu operāciju – galvas transplantāciju. Sabiedrības uzmanības centrā nokļuvis arī potenciālais pacients – faktiski paralizētais 30 gadu vecais krievu programmētājs Valērijs Spiridonovs. Lielākā daļa S. Kanavero kolēģu ļoti skeptiski vērtē operācijas izdošanos, norādot, ka tehnoloģijas pašlaik vēl ir gaismas gadu attālumā no vēlamajām, bet daži pat nekautrējas itālieti dēvēt par prātā jukušu vai pārmest viņam šarlatānismu un lētas popularitātes meklēšanu.
Diskusijās tiek skarts ne tikai tehniskais, bet arī ētiskais aspekts, jo nevienam nav ne mazākās jausmas, kā varētu justies cilvēks, kura smadzenēm jāmācās sadzīvot ar absolūti svešu donora ķermeni (no medicīniskā viedokļa operāciju pareizāk būtu saukt par ķermeņa transplantāciju, taču tas skan pavisam neparasti). Savus iebildumus pret S. Kanavero nodomu izteikusi baznīca, kas uzsver, ka dvēsele un ķermenis ir nedalāmi, turklāt daudzās pasaules valstīs likumi nemaz neļauj veikt šādu operāciju.
Atradis pacientu
Zinātnieku aprindās Turīnas perspektīvās neiromodulācijas grupas direktora S. Kanavero vārds nav svešs. Vēl 2013. gadā viņš izdevumā Surgical Neurology International publicēja savu pirmo rakstu, kurā mēģināja pierādīt, ka beidzamajos gadu desmitos veiktie pētījumi un atklājumi ļaus jau drīzumā palīdzēt cilvēkiem, kuru smadzenes darbojas nevainojami, bet ķermenis vairs neklausa. Cefalosomatiskā anastomoze – tāds ir itāliešu neiroķirurga izmantotais termins operācijai, kas paredz pacienta galvai pievienot donora (piemēram, uz nāvi notiesāta noziedznieka vai no galvas smadzeņu traumas miruša cilvēka) ķermeni.
Šā gada februāra beigās sekojusi jauna publikācija, kurā S. Kanavero runā jau par pavisam konkrētu operācijas laiku – viņam esot nepieciešami divi gadi tās sagatavošanai. Saskaņā ar šo plānu operācija, kurā būtu iesaistīti aptuveni 150 ārstu un medicīnas māsu, ilgtu 36 stundas, bet pacientam pēc tās vairākas nedēļas nāktos pavadīt mākslīgi izraisītā komā. Itālietis nosaucis arī operācijas paredzamās izmaksas (13 miljoni dolāru), bet vēl pēc mēneša Daily Mail paziņojusi, ka par viņa pirmo pacientu varētu kļūt Krievijas pilsētas Vladimiras iedzīvotājs V. Spiridonovs, kurš kopš bērnības sirgst ar Verdinga – Hofmana slimību. Tās ietekmē viņa smadzeņu signāli faktiski nenonāk līdz muskuļiem, un viss, ko spēj invalīda krēslam piekaltais V. Spiridonovs, kurš izmācījies par programmētāju, ir mazliet pakustināt roku, lai varētu strādāt ar datoru. Beidzamās nedēļas laikā V. Spiridonovs sniedzis vairākas intervijas, no kurām izriet, ka viņš ar S. Kanavero pirmo reizi sazinājies pirms diviem gadiem, regulāri ar viņu apmainoties domām ar Skype starpniecību, taču personiski ar ārstu neesot ticies – jau tas vien, pēc daudzu speciālistu domām, esot nenopietni.
Pirmā šāda tikšanās varētu notikt jūnijā, kad S. Kanavero un V. Spiridonovs gatavojas ierasties ASV Neiroķirurgu un ortopēdu akadēmijas (AANOS) gadskārtējā konferencē Mērilendas štata pilsētā Anapolisā, lai kolēģus sīkāk iepazīstinātu ar savu nodomu un mēģinātu atrast sadarbības partneri – operāciju iespējams veikt tikai ļoti mūsdienīgi aprīkotā medicīnas centrā. AANOS vadītājs Niks Rebels sarunā ar CNN uzsvēris, ka organizācija neatbalstot itālieša nodomu, bet ir gatava dot viņam tribīni un uzklausīt.
Operācijas plāns
Savās publikācijās S. Kanavero atsaucas uz vēl pagājušā gadsimtā veiktiem eksperimentiem, norādot, ka tie bijuši daļēji veiksmīgi, un ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību būtu iespējams veiksmīgi savienot pacienta galvas smadzenes ar donora muguras smadzenēm. Tiesa, iepriekšējie eksperimenti tikuši veikti vien ar dzīvniekiem, uzsver LiveScience.com. 1954. gadā padomju ķirurgs Vladimirs Demihovs kļuva slavens ar to, ka vairākiem suņiem pieaudzēja otru galvu. Pavisam viņa eksperimentos bija iesaistīti vairāk nekā 20 dzīvnieku, kuri gan nobeidzās. Līdzīgs liktenis 1970. gadā piemeklēja pērtiķi, kuram galvas transplantāciju veica amerikāņu neiroķirurgs Roberts Vaits. Pēc operācijas dzīvnieka ķermeņa apakšējā daļa palika paralizēta, jo ārstiem nebija izdevies kārtīgi savienot galvas un muguras smadzenes. Turklāt pērtiķa imūnsistēma nevēlējās pieņemt jauno ķermeni, sākās komplikācijas, un pēc astoņām dienām viņš nomira.
Vairāk līdzīgi eksperimenti ar primātiem nav atkārtoti (Ķīnā un Japānā gan mēģināts transplantēt galvas pelēm), taču S. Kanavero ir pārliecināts, ka 45 gadu laikā zinātne spērusi platu soli uz priekšu. Savās publikācijās ārsts norādījis, ka ar ļoti asa un precīza nanoskalpeļa palīdzību galvas iespējams amputēt tā, ka pacienta galvas un donora muguras smadzeņu neironi un to izaugumi jeb aksoni tiek nogriezti tik gludi, ka tos vēlāk iespējams savienot. Tieši šis esot pats svarīgākais operācijas posms – divām mediķu komandām jādarbojas paralēli un ļoti saskaņoti. Gan pacienta, gan donora audiem jābūt atdzesētiem līdz 12–15 grādu temperatūrai pēc Celsija skalas (tas ļaus pacienta smadzenēm uz laiku iztikt bez skābekļa pieplūduma), bet operācijas posms nedrīkst būt ilgāks par stundu, raksta interneta ziņu vietne Gazeta.ru. S. Kanavero veiktie eksperimenti ar žurkām liecinot, ka bojātos aksonus, ar kuru palīdzību neironi tiek savstarpēji saistīti, iespējams atjaunot ar polietilēnglikola (tiek izmantots farmācijā) vai hitozāna, ko iegūst no vēžveidīgo bruņām, palīdzību.
Pēc operācijas pacientu paredzēts četras nedēļas turēt komā, lai nodrošinātu, ka viņa kakla muskuļi nekustas. Zem ādas implantētas ierīces tikmēr stimulētu neironu atjaunošanos, pacientam tiktu ievadīti arī preparāti, kas nomāks imūnsistēmas darbību, lai tā neatgrūstu svešo ķermeni. «Kanavero uzskata, ka veiksmes gadījumā pacients jau pēc gada varēs staigāt,» raksta CNN.
Kolēģi skeptiski un kritiski
Lielākā daļa itāliešu neiroķirurga kolēģu gan ir noskaņoti ļoti skeptiski. Pat nopietni zinātniski žurnāli, piemēram, Popular Science piesauc tādus daiļdarbus kā filmu Doktora Moro sala ar Marlonu Brando galvenajā lomā vai Aleksandra Beļajeva zinātniskās fantastikas romānu Profesora Dovela galva. Vispārējais viedoklis – ja šāda operācija arī kādreiz būs iespējama, tad drīzāk 2117., nevis 2017. gadā, norāda interneta ziņu vietne LiveScience.com.
Paužot gan zinātnieku, gan savu skepsi par S. Kanavero nodomu, tā šim rakstam likusi virsrakstu Kādēļ galvas transplantācija tuvākajā nākotnē nav iespējama. To interneta ziņu vietnei skaidrojis Ņujorkas universitātes plastiskās ķirurģijas profesors Eduardo Rodrigess, kurš 2012. gadā kādam pacientam, kuram bija iešauts sejā, pirmo reizi veica pilnīgu sejas transplantāciju. Viņš atgādinājis, ka beidzamo gadu desmitu laikā zināms progress mugurkaula smadzeņu traumu ārstēšanā patiešām panākts, taču cilvēkiem ar šādām traumām joprojām ir ļoti niecīgas izredzes uz atlabšanu. «Citiem vārdiem sakot – ja reiz speciālisti nav atraduši veidu, kā atkal savienot traumēta cilvēka muguras smadzeņu posmus, nav pamata uzskatīt, ka viņi spēs savienot divu dažādu cilvēku muguras un galvas smadzenes,» raksta LiveScience.com.
«Mēs vēl ne tuvu nespējam nomainīt cilvēkam galvu un panākt, ka viņa centrālā nervu sistēma turpina funkcionēt,» sacījis E. Rodrigess. Lai gan viņa veiktā operācija tiek uzskatīta par veiksmīgu, profesors atgādina, ka pacientam Ričardam Norisam izdevies atgūt kontroli tikai pār atsevišķiem sejas nerviem un muskuļiem un rezultāts nebūt neesot perfekts. Bet šajā gadījumā runa ir tikai par sejas, nevis visas galvas transplantāciju, uzsvēris speciālists.
Daudz skarbāk izteicies E. Rodrigesa kolēģis Arturs Kaplans, sarunā ar CNN bez aplinkiem paziņojot, ka S. Kanavero ir vai nu sajucis prātā, vai arī organizējis iespaidīgu reklāmas triku ar nolūku tikt pie dāsna finansējuma. Arī viņš norādījis, ka neironu savienošana pašlaik ir «kaut kas no zinātniskās fantastikas», bet īpašu uzmanību pievērsis imunitātes problēmai. A. Kaplans skaidrojis, ka pat pēc relatīvi nelielām transplantācijas operācijām pacientiem jālieto ļoti daudz medikamentu, lai nomāktu imūnsistēmas negatīvo reakciju, kas, savukārt kaitē nierēm un citiem iekšējiem orgāniem. «Nav nekādas jēgas no galvas transplantācijas, ja pēc tam jaunais ķermenis tiek noindēts ar medikamentiem,» viņš sacījis. Viņš norādījis, ka par perspektīvāku jāuzskata cits virziens, kad galva tiek transplantēta nevis donora ķermenim, bet mākslīgi izveidotam eksoskeletam, taču arī šajā gadījumā tas ir krietni attālas nākotnes uzdevums.
Savukārt Amerikāņu neiroķirurgu asociācijas (AANS) prezidents Hants Betdžers brīdinājis, ka neveiksme, savienojot galvas un muguras smadzenes, var novest ne tikai pie tā, ka pacients nespēs patstāvīgi pakustēties vai elpot, bet arī pie līdz šim nezināma līmeņa un dabas neprāta. «Es to nenovēlētu nevienam un pats nekad nepiekristu, ka kaut ko tādu nodara man – uz pasaules ir daudz lietu, kas ir ļaunākas par nāvi,» speciālists sacījis sarunā ar The Independent.
Sliktā zinātne
Viņa sacītais tieši sasaucas ar R. Vaita bijušā kolēģa Džerija Silvera atmiņām par 1970. gadā veikto galvas transplantāciju pērtiķim. «Es atminos brīdi, kad šī galva pamodās. Tās sejas izteiksme liecināja, ka dzīvnieks cieš no šausmīgām sāpēm, apmulsuma un nemiera. Galva it kā bija dzīva, taču, kad to mēģināja barot, ēdiens krita uz grīdas. Tas bija šausmīgi, un nedomāju, ka kaut ko līdzīgu vajadzētu atkārtot,» intervijā televīzijas kompānijai CBS sacījis Dž. Silvers, kurš pašlaik strādā par neirologu CWRU universitātē. S. Kanavero apgalvojumu, ka šī operācija bijusi veiksmīga, viņš nodēvējis par absolūtām muļķībām, piebilstot, ka viss, par ko runājis itāliešu zinātnieks, esot «no fantastikas sērijas».
«Šādu eksperimentu veikšana nav ētiska. Tā ir slikta zinātne, kuru nevajadzētu piekopt,» sacījis Dž. Silvers. Uz ētiskām problēmām norādījis arī A. Kaplans, kurš intervijā LiveScience.com nosaucis S. Kanavero ideju par «smieklīgu un stulbu», piebilstot, ka «cilvēku, kurš vēl dzīvam donoram atdalīs galvu, visticamāk, sauks pie atbildības par slepkavību». Medijos izvērtusies arī diskusija par to, ka pat veiksmīgas operācijas gadījumā pacients, iespējams, atgūs fizisko veselību, taču var zaudēt garīgo, jo vairs nespēs definēt savu identitāti. Zināmā mērā tam piekritis arī S. Kanavero, vienā no intervijām samērā ciniski atzīstot – viņš labi apzinās, ka radīs himēru.
Taču, kā norāda CNN, jautājums pašlaik ir – vai viņam ļaus to radīt? Ja abstrahējas no tā, ka lielākā daļa kolēģu operāciju uzskata par neiespējamu, situācija ir līdzīga eventuālai cilvēka klonēšanai, kas pasaules attīstītākajās valstīs aizliegta ar likumu. S. Kanavero, kurš, spriežot pēc visa, cer finansējumu un sadarbības partnerus atrast Savienotajās Valstīs, jau paziņojis, ka ASV nāksies grozīt savus likumus, jo pretējā gadījumā viņš varētu doties uz Ķīnu vai kādu citu valsti.
