Diena, kas uzspridzināja Eiropas pulvera mucu

Tieši pirms 100 gadiem, 1914. gada 28. jūnijā, Sarajevā notikušais atentāts pret Austroungārijas erchercogu Franci Ferdinandu kalpoja par ieganstu, lai pēc mēneša izceltos Pirmais pasaules karš, kurā dažu nedēļu laikā tika ierautas gandrīz visas Eiropas valstis.

Tieši pirms 100 gadiem, 1914. gada 28. jūnijā, Sarajevā notikušais atentāts pret Austroungārijas erchercogu Franci Ferdinandu kalpoja par ieganstu, lai pēc mēneša izceltos Pirmais pasaules karš, kurā dažu nedēļu laikā tika ierautas gandrīz visas Eiropas valstis. Karš plosījās vairāk nekā četrus gadus, prasīja vairāk nekā 17 miljonu cilvēku dzīvības, tā rezultātā sabruka četras impērijas un uz Eiropas kartes parādījās virkne jaunu valstu, to skaitā arī Latvija.

Lai gan 1919. gada Versaļas miera līgumā visa atbildība par kara izraisīšanu tika uzvelta Vācijas impērijai, lielākā daļa vēsturnieku atzīst, ka tikpat lielu daļu vainas būtu jāuzņemas arī citām lielvalstīm – Austroungārijai, Krievijai, Francijai, Osmaņu impērijai un Lielbritānijai. Ja kaut viena no tām būtu centusies pielikt lielākus diplomātiskos pūliņus kara novēršanai, iespējams, ka spriedzes noņemšanai būtu pieticis ar relatīvi nelielāku lokālu militāru konfliktu, piemēram, Balkānos. Taču tikpat labi iespējams, ka pasaules kara sākums būtu tikai aizkavēts – Eiropā bija visi priekšnosacījumi, lai sāktos plašs militārs konflikts, un Franča Ferdinanda slepkavība tikai kalpoja kā dzirkstele, kas uzspridzināja visu Eiropas pulvera mucu.

Serbu nacionālisti

«1914. gada 28. jūnija rīts, kad vizītē Sarajevā ieradās Austroungārijas erchercogs Francis Ferdinands, bija saulains. Taču tas ievadīja ļoti tumšu dienu, dienu, kas mainīja pasauli,» sarunā ar AFP stāsta bosniešu vēsturnieks Slobodans Sodža. 1914. gadā Bosnija un Hercegovina bija viena no Austroungārijas impērijas sastāvdaļām. 50 gadu vecais Francis Ferdinands pat rosināja tai piešķirt plašākas autonomijas tiesības, taču šādam risinājumam nepiekrita imperators Francis Jozefs – jāpiebilst, ka viņš īpaši augsti nevērtēja troņmantnieka politiskos talantus, un Vīnes galmā erchercoga ietekme bija samērā ierobežota. Ļoti ticams, ka viņa vizīte Sarajevā bija saistīta ar vēlmi atrisināt sarežģīto situāciju reģionā – nevienam nebija noslēpums, ka Bosnijas serbi vēlas apvienošanos ar Serbiju, kas savukārt sapņoja par visu reģionā dzīvojošo slāvu tautu apvienošanu vienotā Dienvidslāvijā.

Ar šīs idejas realizēšanu aktīvi nodarbojās 1901. gadā izveidotā serbu nacionālistu organizācija Crna ruka (Melnā roka). Formāli tā nebija saistīta ar Serbijas valdību, tomēr organizācija apvienoja gan augsta ranga militārpersonas, gan serbu karaļnama pārstāvjus, bet 1914. gadā tās vadītāja pienākumus bija uzņēmies Serbijas pretizlūkošanas dienesta priekšnieks Dragutins Dmitrijevičs. Viņa pakļautībā Balkānos darbojās desmitiem relatīvi nelielu grupu, kas veica diversijas pret Austroungārijas interesēm. Sarajevas universitātes profesors Edins Radušičs intervijā Deutsche Welle norāda, ka mūsdienu izpratnē Melnā roka bija tipiska nacionālistiska teroristu organizācija. «Tās galvenais mērķis bija serbu hegemonijas nodrošināšana reģionā,» viņš skaidro.

Citāds viedoklis, protams, ir Serbijā, kur Melno roku un tās pakļautībā esošo jauniešu organizāciju Mlada Bosna (Jaunā Bosnija), kuras rindās bija arī 19 gadu vecais Franča Ferdinanda slepkava Gavrilo Princips, uzskata par brīvības cīnītājiem. «Neviens pat nespēj iedomāties Gavrilo Principu kā teroristu. Viņš ir varonis, kurš veltījis sevi brīvības idejai un par to cīnījies,» serbu pozīciju skaidro Belgradas interneta izdevuma Kolumnista redaktors Aleksandrs Bežičs.

Ziņu aģentūra AP norāda, ka mūsdienās dažādos viedokļus lieliski ilustrē serbu un bosniešu vēstures mācību grāmatas. Grāmatās, kuras zināšanu apguvei izmanto serbu bērni, G. Principa un viņa biedru veiktajam atentātam, kas raksturots kā «izcils sasniegums brīvības panākšanā», atvēlētas 20 lappuses. «Viņi bija varoņi, kuri bija gatavi ziedot savas dzīvības, lai panāktu brīvību, atbrīvotu serbus,» saka vēstures skolotājs Jovans Medoševičs, nepiemirstot atgādināt, ka G. Princips bija pareizticīgais. Savukārt bosniešu (musulmaņu) un horvātu (katoļu) mācību grāmatās G. Princips pieminēts vien garāmejot – kā teroristu organizācijas biedrs, kurš noslepkavoja Franci Ferdinandu ne jau tādēļ, lai atbrīvotu Bosniju, bet lai panāktu tās iekļaušanu Serbijas karalistes sastāvā. Kamēr Sarajevas rajonā, kurā dzīvo serbi, tiek apspriesta ideja uzstādīt pieminekli G. Principam (Belgradā tāds ir jau sen), viņu bosniešu kaimiņi, gluži otrādi, domājuši par pieminekļa uzstādīšanu Francim Ferdinandam.

Šāvieni Sarajevā

Mūsdienu vēsturnieki mēdz uzsvērt, ka atentāts pret Franci Ferdinandu bija organizēts samērā neprofesionāli un sazvērniekiem palīdzējusi virkne nejaušību un sakritību. Pavisam uzbrukumā erchercogam bija iesaistīti seši gados jauni Bosnijas serbi – vēsturnieks S. Sodža stāsta, ka 27. jūnija vakarā viņi līksmojuši kādā Sarajevas kafejnīcā cerībā radīt iespaidu, ka dzīve rit ierasto gaitu un nekādā sazvērestībā viņi nav iejaukti.

Uzbrukumu bija iecerēts rīkot brīdī, kad erchercogs no dzelzceļa stacijas kabrioleta tipa automašīnā devās uz Sarajevas domi. Sazvērnieki, kuri bija bruņoti ar pašdarinātiem spridzekļiem un šaujamieročiem, izretojās maršrutā, pa kuru bija jābrauc Francim Ferdinandam, iepriekš vienojoties, ka uzbrukumu veiks tas, kurš atradīsies labākajā pozīcijā. Trim Jaunās Bosnijas kaujiniekiem, kuri bija bruņoti ar bumbām, kavalkāde pabrauca garām netraucēta, jo viņi vienkārši nobijās veikt uzbrukumu, pirms simts gadiem notikušos notikumus restaurē S. Sodža. Tikai ceturtais sazvērnieks – Ņedeļko Čabrinovičs – riskēja mest savu bumbu, taču reti neveiksmīgi. Tā atlēca no automašīnas, kurā brauca erchercogs, un eksplodēja zem nākamās eskorta mašīnas. Neveiksmīgais terorists mēģināja izdarīt pašnāvību, norijot indes kapsulu, kad tā neiedarbojās, mēģināja noslīcināties upē, taču policisti viņu no tās izvilka un arestēja.

«Es ierodos pie jums ciemos, bet jūs mani apmētājat ar bumbām,» uzstājoties pilsētas domē, vēlāk nikni sacīja Francis Ferdinands. Gan viņš, gan ģenerālis Oskars Potioreks, kurš pildīja Bosnijas militārā komandanta funkcijas, bija pārliecināti, ka līdz ar šo neveiksmīgo uzbrukumu vairāk draudu erchercogam nav. Francis Ferdinands nolēma doties uz slimnīcu, lai apraudzītu ļaudis, kuri bija cietuši bumbas eksplozijā. Automašīnas šoferis kļūdaini iebrauca kādā nelielā ieliņā un bija spiests apstāties un mēģināt apgriezt mašīnu. Neticama sagadīšanās, bet tieši tobrīd no kafejnīcas iznāca G. Princips, kurš jau bija samierinājies ar to, ka uzbrukums izgāzies. «Erchercogs viņam tika pasniegts gluži kā uz paplātes,» stāsta S. Sodža. Jaunietis, ilgi nedomājot, atklāja uguni no Browning FN 1910 sistēmas pusautomātiskās pistoles, nāvējoši ievainojot gan Franci Ferdinandu, gan viņa sievu Sofiju. Lai gan erchercogs, kuram lode bija trāpījusi kaklā, vēl spēja parunāt, 15 minūšu ilgo ceļu līdz karaliskajai rezidencei viņš neizturēja.

G. Princips tika arestēts notikuma vietā un īpašu pretošanos neizrādīja. «Ir grūti iedomāties, ka viņš, tāds kluss, kalsns un pieklājīgs, ir pastrādājis šādu slepkavību,» 1914. gada nogalē, kad G. Princips stājās tiesas priekšā, rakstīja avīzes. Publicists Drago Ļubibratičs G. Principa biogrāfijā raksta, ka šāvējs patiešām atstājis klusa un mierīga cilvēka iespaidu. «Taču, kad viņš sāka runāt, tad varēja kļūt cinisks un ass, uzstājīgs un pat stūrgalvīgs, ļoti ambiciozs un mazliet lielīgs,» raksta autors. G. Princips, kurš uzaudzis kādā nelielā kalnu ciematiņā Bosnijā, jau 13 gadu vecumā pārcēlās pie brāļa uz Sarajevu, bet vēl pēc pieciem gadiem devās uz Belgradu. Viņš daudz lasījis piedzīvojumu romānus (mīļākie autori – Valters Skots un Aleksandrs Dimā) un arī pats vēlējies paveikt kaut ko dižu. Tomēr vājo fizisko dotību dēļ viņš netika uzņemts nedz Serbijas armijā, nedz Melnajā rokā. «Iespējams, tieši tas viņu pamudināja pastrādāt kaut ko neprātīgi drosmīgu, lai šādā veidā pierādītu, ka viņš nav sliktāks par citiem,» sarunā ar AFP skaidro serbu vēsturnieks Vladimirs Dedižers.

Tiesas prāvā G. Princips nenožēloja pastrādāto slepkavību, paziņojot, ka «kā Dienvidslāvijas nacionālists centies panākt Dienvidslāvijas apvienošanos». Tā kā nozieguma pastrādāšanas brīdī viņš vēl nebija 20 gadu vecs, Austroungārijas tiesa nevarēja slepkavam piespriest nāvessodu un bija spiesta aprobežoties ar maksimālo – divdesmit gadu ieslodzījumu. 1918. gada vasarā, tikai pāris mēnešus pirms Pirmā pasaules kara beigām, G. Princips cietumā mira ar tuberkulozi un tā arī nepieredzēja, kā piepildās viņa sapnis – sabrūk Austroungārijas impērija un tiek izveidota Dienvidslāvijas karaliste.

Kara domino efekts

«Tad nomušījuši gan mums to Ferdinandu,» – ar šādiem vārdiem sākas slavenais Jaroslava Hašeka romāns par krietnā kareivja Šveika piedzīvojumiem Pirmajā pasaules karā. Romānā lieliski attēlota atmosfēra, kāda tobrīd valdīja Austroungārijā, un interesanti, ka faktiski neviens no tā varoņiem ne mirkli nešaubās, ka karš ir neizbēgams. Tādā vai citādā veidā tā izraisīšanos veicināja visi tālaika Eiropas līderi, turklāt 1914. gada vasarā karam bija neapšaubāms atbalsts arī lielas iedzīvotāju daļas vidū. Austrieši un ungāri mudināja savu valdnieku pielikt punktu serbu dumpim, krievi aicināja caru doties palīgā brālīgajai slāvu tautai, vācieši sapņoja par savas kultūras izplatīšanu visā Eiropā, turki – par pamazām brūkošās impērijas jaunu uzplaukumu, bet franči – par iepriekšējā karā zaudētās Elzasas un Lotringas atgūšanu.

«Franča Ferdinanda slepkavība bija vien ērts iemesls, lai uzsāktu karu. Eiropa tam bija gatava, var pat sacīt, ka tā gribēja karu,» situāciju, kāda bija izveidojusies pirms 100 gadiem, apraksta Deutsche Welle. Pēc erchercoga slepkavības Austroungārija, kuru uz militāru rīcību kūdīja tās tuvākais sabiedrotais Vācijas imperators Vilhelms II, kādu brīdi gan vilcinājās. Tikai 23. jūlijā tā izvirzīja ultimātu Serbijai, pieprasot atļauju ievest tās teritorijā savus spēkus, lai apkarotu terorismu. Britu vēsturniece Annika Mombauera intervijā BBC norāda, ka šis ultimāts apzināti bija sastādīts tādā tonī, lai Serbija to nevarētu pieņemt – Austroungārija uzskatīja diplomātisku uzvaru par bezjēdzīgu un nepieņemamu, vēloties iznīcināt Serbiju, kas apdraudēja impērijas stabilitāti.

28. jūlijā līdz ar oficiālu kara pieteikumu Austroungārijas spēki iebruka Serbijā. Uz to nekavējoties reaģēja Krievija, kas jau 30. jūlijā izsludināja vispārēju mobilizāciju un, par lielu pārsteigumu Vācijai, kas bija cerējusi, ka milzīgajā Krievijā karaspēka mobilizācija prasīs ilgāku laiku, to arī samērā operatīvi veica. Vilhelmam II, kurš pirms tam bija plānojis, ka laikā, kamēr Krievijas kara mašīna lēnā tempā iekustēsies, viņš paspēs uzvarēt zibenskarā pret Franciju, neatlika nekas cits, kā pieteikt karu Krievijai un pēc iespējas ātrāk sākt realizēt iebrukumu Francijā. Situācijā, kad kontinentālajā Eiropā visi sāka karot ar visiem, malā nevarēja palikt arī Lielbritānija, kas rūpējās par savu dominējošo pozīciju saglabāšanu. Septembra vidū oficiāli tika parakstīts Antantes sabiedroto pakts (Krievija, Francija un Lielbritānija), bet oktobrī, līdz ar Osmaņu impērijas iesaistīšanos karā, izveidojās Centrālo lielvalstu bloks – Vācija, Austroungārija un Osmaņu impērija, kurām vēlāk pievienojās arī Bulgārija. Tobrīd jau bija skaidrs, ka cerību uz ātru kādas karojošās puses uzvaru vairs nav, taču tikai ļaunākajos murgos bija iespējams iztēloties to, cik ilgs un postošs būs šis karš.

***

SPĒKU SAMĒRS UN UPURI

ANTANTES VALSTIS

Krievija – 12 000 000

Lielbritānija – 8 841 000

Francija – 8 660 000

Itālija – 5 615 000

ASV – 4 743 000

Rumānija – 1 234 000

Japāna – 800 000

Serbija – 707 000

Beļģija – 380 000

Grieķija – 250 000

Kritušo skaits – 5 525 000

Ievainoto skaits – 12 831 000

CENTRĀLĀS LIELVALSTIS

Vācija – 13 250 000

Austroungārija – 7 800 000

Osmaņu impērija – 2 998 000

Bulgārija – 1 200 000

Kritušo skaits – 4 386 000

Ievainoto skaits – 8 388 000

PIRMAIS PASAULES KARŠ

Karā iesaistījās 38 no tobrīd 59 pasaulē esošajām valstīm, kuru armijās kopā bija vairāk nekā 65 miljoni karavīru. Lai gan vissīvākās kaujas notika Eiropā, karadarbība risinājās arī citos kontinentos, pasaules okeānos un jūrāsKarš sākās 1914. gadā 28. jūlijā, bet beidzās 1918. gada 11. novembrī, līdz ar Kompjenas pamiera noslēgšanu. Oficiālais miera līgums Versaļā tika parakstīts 1919. gada 28. jūnijā

Kara laikā gāja bojā gandrīz 10 miljoni militārpersonu un aptuveni 7 miljoni civiliedzīvotāju

Kara rezultātā sabruka četras impērijas – Vācijas, Austoungārijas, Krievijas un Osmaņu, bet Eiropas kartē parādījās virkne jaunu valstu, tajā skaitā arī Latvija

Pēc boļševiku apvērsuma Krievija 1918. gada 3. martā izstājās no kara, parakstot Brestļitovskas miera līgumu

1915. gada 22. aprīlī kaujā pie Ipras Vācijas armija pirmo reizi masveidā pielietoja ķīmiskos ieročus – hlora gāzi

Kauju pozicionālā rakstura dēļ karš nereti dēvēts par Tranšeju karu

Pirmo reizi kaujas darbībās plaši tika izmantoti tanki un aviācija, savu lomu zaudēja kavalērija.