Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) prakse nosaka, ka apcietinājuma piemērošanai vienmēr ir jābūt pamatotai, un personai, kura ir apcietināta, vienmēr ir jābūt tiesībām pārsūdzēt lēmumu par apcietinājumu, neraugoties uz to, vai lēmums pieņemts pirmstiesas vai iztiesāšanas stadijā; neraugoties uz to, vai lēmums pieņemts ar saīsināto vai pilno spriedumu, ekspresintervijā Neatkarīgajai teica ECT lietu speciāliste, advokāte Dr. iur. Inese Nikuļceva.
Kāds vēstījums ietverts tiesībsarga Jura Jansona atzinumā par Aivara Lemberga apcietināšanu?
Atzinumā ir teikts, ka ir pārkāptas personas tiesības uz brīvību. Tur ir teikts, ka tādā veidā apcietināt nedrīkstēja. Tiesībsargs atzinumā galveno uzsvaru liek uz to, ka bija jāsniedz pamatojums. Apcietinājums tika piemērots ar saīsināto spriedumu un tajā par apcietinājumu nebija pilnīgi nekāda pamatojuma. Tā ir galvenā tiesībsarga atzinumā ietvertā doma.
Tas ir skarbs atzinums, kas Latvijas valstij godu nedara. Tiesībsargs konstatējis rupju cilvēktiesību pārkāpumu, bet persona, pret kuru šis pārkāpums izdarīts, turpina atrasties cietumā. Kādām vajadzētu būt konsekvencēm tiesiskā demokrātiskā valstī pēc šī atzinuma?
Ko jūs domājat ar vārdu “konsekvencēm”?
Ja tiesībsargs paziņo, ka ir pārkāptas personas tiesības uz brīvību, vai valsts varai nebūtu jārīkojas, jāreaģē uz notikušo, lai pārkāpumu novērstu, lai atceltu piemēroto drošības līdzekli; jāveic nepieciešamās darbības, lai persona beidzot varētu uzzināt patieso apcietinājuma pamatojumu?
Kamēr nebija publiskots pilnais spriedums, Rīgas apgabaltiesai bija jāreaģē. No tiesībsarga atzinuma noprotams, ka tiesībsargs ar tiesu ir sazinājies. Tādējādi tiesai acīmredzami bija zināms, ka situācija ar apcietinājumu nav tiesiska. Tajā pašā laikā Rīgas apgabaltiesai no 22. februāra līdz 22. jūnijam, līdz pilnajam spriedumam, no aizstāvības puses visu laiku tika rakstīti dažādi lūgumi sniegt apcietinājuma pamatojumu, pārskatīt drošības līdzekli un tā tālāk. Taču visi šie lūgumi tika noraidīti, sakot - kamēr nav pilnā sprieduma, neko nevar darīt. Tā kā tas acīmredzami bija nepareizi, Rīgas apgabaltiesai bija jāņem vērā cilvēktiesību aspekts, ne tikai Kriminālprocesa likuma normas. Šobrīd situācija ir tāda, ka pamatojums par apcietinājuma piemērošanu ir sniegts pilnajā spriedumā, kurš parādījās 22. jūnijā. Cits jautājums, vai šim pamatojumam var piekrist.
Šo 2,5 lappušu garo pamatojumu no pilnā sprieduma 1920 lappusēm esmu izlasījis un uzskatu, ka to nevar saukt par pamatojumu apcietinājumam.
Jā! Bet tas ir cits jautājums. Fakts ir tāds - lai arī kāds tas būtu, tas tagad ir. Turpretim šos četrus mēnešus - no 22. februāra līdz 22. jūnijam - vispār nebija nekāda pamatojuma. Ja nav pamatojuma, persona jau nevar aizstāvēties. Persona nezina, kāpēc šāds drošības līdzeklis tai ir piemērots. Bet aizstāvēties jau nebija nekādu iespēju jebkurā gadījumā. Arī visu laiku rakstot sūdzības un lūgumus, tas ne pie kā nenoveda. Atbilde no Rīgas apgabaltiesas bija tāda, ka neko nevar darīt, jo esot jāgaida pilnais spriedums.
Sūdzība tiesībsargam jau arī bija par šiem diviem apstākļiem. Pirmais, ka piemērotajam drošības līdzeklim nav sniegts pamatojums. Otrais, ka šajos četros mēnešos nav iespējams aizstāvēties. Dari ko gribi, Rīgas apgabaltiesa tikai atbild - sēdiet un gaidiet pilno spriedumu. Mums šķita, ka tas nav pareizi. Ir jābūt iespējai sūdzēties par apcietinājumu. Tomēr šo mūsu sūdzības daļu tiesībsargs pilnībā neatbalstīja. Viņš vairāk fokusējās uz to, ka, piemērojot drošības līdzekli, trūka tam pamatojuma.
Kādas būs jūsu klienta turpmākās darbības cilvēktiesību aizstāvības jomā?
Saistībā ar apcietinājumu viņš jau ir vērsies ar sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
Tā kā tiesībsarga konstatētais cilvēktiesību pārkāpums joprojām turpinās, jo arī pilnajā spriedumā nav pamatojuma, tikai pieņēmumi bez faktiem, un jūsu klients turpina atrasties apcietinājumā, kā jūs raksturotu pašreizējo situāciju?
Tas, protams, nav nekāds pamatojums. Ja cilvēks jau ir saņēmis pirmās instances spriedumu un tiek piemērots drošības līdzeklis apcietinājums, ir jābūt konkrētiem faktiem, ka viņš grasās bēgt vai kādu apdraudēt, nevis balstīt lēmumu uz pieņēmumiem. Bet, ja runājam par to, kādi ir secinājumi, tad tie varētu būt divi. Rīgas apgabaltiesa acīmredzami nepareizi interpretē Kriminālprocesa likumu, ka laikā, kad stāda pilno spriedumu, kas konkrētajā gadījumā bija četri mēneši, neko nevar darīt savai aizstāvībai. Tā nav pareiza interpretācija. Arī šajā laikā, tāpat kā jebkurā citā laikā, aizstāvībai ir jābūt tiesībām lūgt pārskatīt piemēroto drošības līdzekli un tiesai tas ir jāizskata. Ir jāievēro norma, ka ik pa diviem mēnešiem jāvērtē apcietinājuma piemērošanas nepieciešamība, pat ja nav aizstāvības lūguma to vērtēt. Ja tiek uzskatīts, ka šī Rīgas apgabaltiesas interpretācija ir pareiza, ka neko nevar darīt, tad Kriminālprocesa likumā ir jāparedz, kas notiek ar apcietinājumu pilnā sprieduma rakstīšanas laikā, kas var ilgt četrus mēnešus, bet to var rakstīt arī divus gadus.
Vai Latvijā ir bijis līdzīgs precedents kā tā sauktajā Lemberga krimināllietā, kad persona pēc pirmās instances sprieduma tiek apcietināta bez pamatojuma?
Latvijā Lemberga lietai precedenta nav. Problēma ir tāda, ka Lemberga lieta ir ļoti apjomīga. Parasti jau pilnais spriedums nav jāgaida tik ilgi. Nē! Neatminos, ka būtu šāds precedents. Rakstot sūdzības gan tiesībsargam, gan ECT, pētīju judikatūru. Ir ECT judikatūra, ka apcietinājumam ir jāsniedz pamatojums. Tas ir viennozīmīgi. Nevar būt tā, ka nav nekāda pamatojuma. Arī tad, ja tiesa notiesā un tiek piemērots apcietinājums kā drošības līdzeklis, arī tad tas ir jāpamato. No ECT judikatūras ir pasmelta ideja, ka apcietinājumam ir jābūt pārsūdzamam. Nevar būt tā, ka personu apcietina un ar to viss beidzies, un nevienam šo lēmumu nevar pārsūdzēt.
