Lai pilnajā spriedumā pamatotu, kāpēc jau pēc pirmās instances sprieduma cietumā tika ielikts Ventspils mērs Aivars Lembergs, Rīgas apgabaltiesas krimināllietu kolēģija tiesneses Irīnas Jansones vadībā visvairāk izmantojusi bijušā premjera Einara Repšes padomnieka, Policijas akadēmijas mācībspēka un apsardzes firmas SIA “Venta” analītiskās daļas vadītāja Jāzepa Meikšāna liecības, kuras bija ne tikai acīmredzami pretrunīgas, bet arī klaji melīgas un pat ar tiesas spriedumu atzītas par apzināti nepatiesām - atklāja Neatkarīgā, caurskatot t.s. Lemberga krimināllietas pilnajā spriedumā sarakstīto.
Kā zināms, saīsinātajā spriedumā nekāda motivācija, kāpēc A. Lembergam tiek piemērots drošības līdzeklis apcietinājums, nebija minēta. Tas izsauca publisku kritiku pat no personām, kuras nu nekādi nevar nosaukt par A. Lemberga atbalstītājiem - drīzāk jau otrādi.
Acīmredzot tiesai bija jāatrod kāda motivācija, un tā tika atrasta tajās pašās J. Meikšāna liecībās, uz kuru pamata A. Lembergs tika apcietināts jau pirms vairāk nekā 14 gadiem - 2007. gada 14. martā. Tiesa ignorējusi pat to, ka pa šo laiku vismaz daļu no J. Meikšāna liecībām citā kriminālprocesā Augstākās tiesas Senāts ir atzinis par apzināti nepatiesām (par to zemāk).
Tiesa ignorējusi arī citus faktus par J. Meikšāna liecībām.
2012. gada rudenī J. Meikšāns t.s. Lemberga lietas tiesas izmeklēšanas laikā sniedza mutiskas liecības. Tiesas zālē tika nolasītas arī viņa sniegtās liecības pirmstiesas izmeklēšanas laikā.
Neatkarīgās korespondents J. Meikšāna liecību sniegšanas laikā atradās tiesas zālē. Klausoties šīs liecības, Neatkarīgās korespondents konstatēja, ka liecinieks tiesai stāsta klajus melus par to, ka viņš, J. Meikšāns, esot ticies ar vienu no šīs publikācijas autoriem R. Rozenbergu kafejnīcā, lai apmainītos ar informāciju, kura it kā tikusi vākta Ventspils mēra Aivara Lemberga interesēs.
Liels bija pārsteigums par liecinieka teikto, jo R. Rozenbergs pirmo reizi dzīvē J. Meikšānu ieraudzīja tikai tiesas zālē un nekādās kafejnīcās, kā to tiesai apgalvoja liecinieks, ar viņu nekad nebija sēdējis. Pirms šīs tiesas sēdes žurnālists J. Meikšānu nebija redzējis pat fotogrāfijās.
Reaģējot uz klajajiem meliem un paļāvībā uz objektīvu tiesu varu, R. Rozenbergs nosūtīja oficiālu vēstuli A. Lembergu tiesājošā tiesas sastāva priekšsēdētājam tiesnesim Borisam Geimanam. Vēstulē tiesnesis tika informēts par to, ka liecinieks J. Meikšāns sniedzis melīgas liecības. Nekādu atbildi R. Rozenbergs no tiesas nesaņēma. Paļaujoties uz to, ka tiesa, kā to prasa likums, kritiski vērtēs minētās liecinieka liecības, R. Rozenbergs atkārtotu vēstuli nesūtīja.
Tomēr vēlreiz bija liels pārsteigums, kad izdevās ieraudzīt 1920 lappušu garo pilno sprieduma tekstu, kur 939. lappusē tie paši J. Meikšāna meli ir celti gaismā kā būtisks pierādījums A. Lemberga vainai: “Liecinieks liecināja, ka viņam ir zināms, ka Neatkarīgās rīta avīzes žurnālists Ritums Rozenbergs ir tas cilvēks, kas strādā un apkopo informāciju Lemberga labā, šis te žurnālists Ritums ir Lemberga cilvēks. Viņš pats ar šo žurnālistu ticies laikam vienreiz, kafejnīcā parunājuši. Tikšanās mērķis bija informācijas apmaiņa, bet viņi neko tā, ļoti izvairīgi. Vairāk nav tikušies.”
Zīmīgi, ka spriedumā nav iekļauts pirmstiesas izmeklēšanās laikā sniegtais un tiesas izmeklēšanas laikā atkārtotais J. Meikšāna liecības fragments par viņa paša sastādīto ziņojumu, kādus panākumus viņš guvis, spiegojot it kā A. Lemberga labā. Tajā ziņojumā bija atklāts sekojošs J. Meikšāna operatīvā darba panākums: «Tika noskaidrots Valmieras drāmas teātra aktrises Līvas Krūmiņas mobilais tālrunis (..) Tika noskaidrota Neatkarīgās Rīta Avīzes žurnālista Rituma Rozenberga epasta adrese.»
Lai gan tieši pēc šā iepriekšējo liecību fragmentu nolasīšanas J. Meikšāns tiesā sniedza melīgās liecības par kontaktiem ar žurnālistu, tiesa to ir noklusējusi. Acīmredzot pat tiesai ir skaidrs - kāda gan jēga A. Lemberga labā bija izspiegot “Lemberga cilvēka” e-pasta adresi, it sevišķi, ja tā tāpat bija un joprojām ir publiski pieejama?
Cita starpā R. Rozenbergs patiešām vāca un joprojām vāc informāciju ikviena sava lasītāja labā, to skaitā arī A. Lemberga. Visu savākto R. Rozenbergs apkopo, kritiski izvērtē un tad to pasniedz saviem lasītājiem, publiskojot vietnēs neatkariga.lv un nra.lv.
Kas attiecas uz A. Mežsarga izspiegošanu, tad par šo jautājumu patiesība tā arī netika noskaidrota nedz pirmstiesas, nedz tiesas izmeklēšanas laikā. Bet paliek jautājums, kurš kuru izspiegoja - J. Meikšāns A. Mežsargu vai A. Mežsargs R. Rozenbergu un pašu J. Meikšānu?
Patiesība ir tāda, ka ļoti tuvs A. Mežsarga radinieks strādāja a/s “Preses nams” augstā amatā, bet A. Meikšāna padotais bija a/s “Preses nams” apsardzes priekšnieks, kuram bija ļoti plašas iespējas iegūt informāciju par žurnālistu, tostarp izmantojot pilnīgi legālas metodes.
Tiesai pat bez R. Rozenberga vēstules bija īpaši kritiski jāvērtē J. Meikšāna sniegtās liecības. Pirmo reizi J. Meikšāns kā nepatiesu liecību sniedzējs tika izmantots tā dēvētajā Operācija “Kurmis” krimināllietā.
2007. gadā tika apsūdzēts Drošības policijas 1. pārvaldes priekšnieks apakšpulkvedis Arnis Indriksons par spiegošanu arī it kā A. Lemberga labā. Tomēr apakšpulkvedis tika attaisnots visās trijās instancēs, un tiesa atzina, ka J. Meikšāna liecības bijušas apzināti nepatiesas.
Neskatoties uz to, t.s. Lemberga prāvā J. Meikšāns lielā mērā atkārtoja t.s. Operācija “Kurmis” tiesas procesā stāstīto par savu darbību apsardzes firmā “Venta”, kur viņš esot vācis ziņas par Ventspils uzņēmējiem, politiķiem, A. Mežsargu, aktieriem un žurnālistiem Ventspils mēra Aivara Lemberga uzdevumā.
Attiecīgi uzdevumu viņam esot devis nevis pats A. Lembergs, bet gan apsardzes firmas “Venta” vadītājs, bijušais Rīgas kriminālpolicijas priekšnieks Aivars Valcis. Pats J. Meikšāns ar A. Lembergu esot ticies tikai vienu reizi, bet tikšanās viņu sarūgtinājusi, jo A. Lembergs ēdis pusdienas un nav ieklausījies J. Meikšāna teiktajā.
Liecinot tiesā, J. Meikšāns vienu brīdi apgalvoja, ka kategoriski atteicis A. Valča aicinājumam izspiegot prokuroru A. Mežsargu. Citā vietā J. Meikšāns apgalvoja, ka pats personīgi sastādījis ļoti nopietnas izziņas par prokurora A. Mežsarga aizdomīgiem kontaktiem ar čečenu uzņēmējiem un viņu draugiem; pats personīgi aptaujājis policijas un citu tiesībsargājošo iestāžu darbiniekus par šiem A. Mežsarga kontaktiem; pats personīgi organizējis informācijas par A. Mežsarga kontaktiem ar čečeniem nonākšanu laikrakstā “Čas” u.tml.
T.s. Lemberga lietas pilnajā tiesas spriedumā pilnīgi nemaz nav analizētas šīs pretrunas J. Meikšāna liecībās - abi varianti vienkārši atstāstīti.
Vēl atstāstītas J. Meikšāna (viņš tolaik bija premjera E. Repšes padomnieks) liecības par to, kā viņš uzrunājis Alekseju Loskutovu kļūt par KNAB priekšnieku un tāpēc organizējis A. Loskutova tikšanos ar A. Lembergu.
Respektīvi - iznāk, ka neviens cits, kā tieši Jāzeps Meikšāns ir Alekseja Loskutova “krusttēvs”, tādējādi ir, kaut nedaudz, tomēr lēmis Latvijas likteni!
Cita starpā, ārpus šeit aprakstītā kriminālprocesa zināmi arī stāsti par to, ka J. Meikšāns izspiegojis Drošības policijas priekšnieka vietnieku Didzi Šmitiņu, kas D. Šmitiņam maksājis amatu, un politiķi Andri Šķēli.
Arnim Indriksonam izvirzītās apsūdzības galvenais mērķis bija ar liecinieka J. Meikšāna palīdzību diskreditēt A. Lembergu, lai 2007. gadā martā izmeklēšanas tiesnesim pamatotu A. Lemberga apcietinājuma nepieciešamību.
Tomēr šīm apsūdzībām varētu būt arī citi mērķi, jo, “izsitot” no ierindas Drošības policijas apakšpulkvedi A. Indriksonu, tika sagrauta arī viņa veiksmīgi virzītā izmeklēšana par milzu zādzībām no dīzeļdegvielas cauruļvada. Tolaik dīzeļdegvielas zudumi cauruļvadā bija tik lieli, ka radās aizdomas - tās nav zādzības, izdarot bandītiskus urbumus cauruļvadā, bet gan tās ir manipulācijas ar mērījumiem. Līdz ar to aizdomas krita uz ietekmīgām AS “Ventbunkers” amatpersonām, kuras tolaik sauca par “Lemberga oponentiem”.
2008. gada 14. janvārī Rīgas Centra rajona tiesa apakšpulkvedi A. Indriksonu attaisnoja, un tiesas spriedums atspoguļoja, ka J. Meikšāns sniedzis apzināti nepatiesas liecības. «Es policijā strādāju gandrīz 20 gadu, bet nekad vēl nebiju redzējis, ka prokuratūra sniedz tiesā lietu, kas balstīta tikai uz murgiem,» tolaik intervijā Neatkarīgajai atzina pats A. Indriksons.
Prokuratūra iesniedza apelācijas protestu, taču zaudēja arī Rīgas apgabaltiesā. Bet 2008. gada 29. augustā Augstākas tiesas Senāts pilnībā noraidīja apsūdzību, atstājot negrozītu Rīgas apgabaltiesas spriedumu.
Pēc AT Senāta lēmuma A. Indriksons vērsās Drošības policijā ar iesniegumu par kriminālprocesa uzsākšanu pret J. Meikšānu par apzināti nepatiesu liecību sniegšanu, kas tika atzīts ar tiesas lēmumu. Drošības policija pārsūtīja iesniegumu Ģenerālprokuratūrai. Bez īpašas motivācijas 2008. gada 30. oktobrī Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības nodaļas prokurore Anita Cēsniece pieņēma lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu.
Prokurores lēmums tika pārsūdzēts virsprokuroram Arvīdam Kalniņam, kurš arī noraidīja sūdzību, norādot, ka “neprecizitātes” J. Meikšāna liecībās radušās sakarā ar “vecuma ietekmi uz viņa atmiņu”.
Visbeidzot 2008. gada 28. novembrī A. Indriksons ģenerālprokuroram Jānim Maizītim nosūtīja sūdzību ar lūgumu atcelt prokurores A. Cēsnieces un virsprokurora A. Kalniņa lēmumus un uzsākt kriminālprocesu pret J. Meikšānu, jo tās taču nebija nekādas “neprecizitātes” liecībās, ja pat tiesa ir atzinusi, ka liecības ir bijušas apzināti nepatiesas!
Turklāt “arī gados veca persona ir Krimināllikuma 298. pantā un 300. pantā paredzēto noziedzīgu nodarījumu subjekts, citiem vārdiem - nedrīkst sniegt nepatiesus ziņojumus un liecības.” Taču arī ģenerālprokurors J. Meikšānu pasaudzēja, visticamāk, kā liecinieku, kas sniedzis apsūdzošas liecības pret A. Lembergu.
Pilnā sprieduma 1920 lappušu garajā tekstā t.s. Lemberga krimināllietā tikai 2,5 lappuses veltītas piemērotajam drošības līdzeklim - apcietinājumam. Tur atklāts, ka viens no trim pamatojumiem piemērotajam apcietinājumam bijušas cita starpā J. Meikšāna liecības par A. Mežsarga izspiegošanu: “Treškārt - tiesa ņem vērā tiesas izmeklēšanas gaitā nodibinātos un pierādītos noziedzīga nodarījuma izdarīšanas apstākļus par to, kādā veidā apsūdzētais Aivars Lembergs ir centies ietekmēt gan procesa virzītājus, gan liecinošās personas - izsakot draudus, publiski veicot reputācijas graušanas kampaņas. Lietas materiāli satur pierādījumus par apsūdzētā organizētu mērķtiecīgu procesa virzītāja (prokurora A. Mežsarga) izsekošanu, prettiesiski vācot par viņu informāciju, mēģinot panākt sev vēlamu kriminālprocesa virzību. Šādas darbības apsūdzētajam Aivaram Lembergam bija iespējams veikt, izmantojot viņa ietekmi uz atsevišķām amatpersonām tiesībsargājošās iestādēs (Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, Drošības policijā, Valsts ieņēmuma dienestā, Valsts policijā u.c.). Ievērojot iepriekš norādīto, tiesa uzskata, ka ir pamats apsūdzētajam Aivaram Lembergam piemērot drošības līdzekli - apcietinājumu, jo cita drošības līdzekļa esamība nevar nodrošināt, ka apsūdzētais Aivars Lembergs netraucēs vai neizvairīsies no sprieduma izpildīšanas.”
Jāatgādina, ka līdz šim nevienā instancē nav konstatēta A. Mežsarga nelikumīga izspiegošana. Kā redzams, neviena konkrēta ietekmēta amatpersona tiesībsargājošajās iestādēs spriedumā arī nav minēta.
Ja ar ietekmētajām amatpersonām tiesībsargājošajās iestādēs domāti bijušais Drošības policijas apakšpulkvedis Arnis Indriksons, bijušais KNAB priekšnieks Aleksejs Loskutovs un bijušais Policijas akadēmijas pasniedzējs Jāzeps Meikšāns, tad ir jautājums, kāpēc par to 14 gadu laikā nav veikta pienācīga izmeklēšana un joprojām cilvēku var ielikt cietumā, balstoties tikai uz J. Meikšāna pretrunīgajām un melīgajām liecībām?
Runājot par tiesas apgalvoto, ka A. Lembergs var izvairīties no tiesas, jāuzsver - 12 tiesvedības gadu laikā A. Lembergs neattaisnoti nav kavējis nevienu tiesas sēdi, ar tiesas atļauju ceļojis pa visu pasauli, tostarp viņš ir pabijis arī eksotiskās valstīs un valstīs, kurās viegli bija pazust (piemēram, Uzbekistānā). A. Lembergs arī vienmēr ir uzsvēris savu paļāvību uz objektīvu un taisnīgu tiesu. Laikam kļūdījies.
