Lai paglābtos no tiesas dusmām, Nodrošinājuma valsts aģentūras (NVA) direktoram Ērikam Ivanovam būtu jāizmanto Latvijā ierastā pašaizsardzības metode – “slimības lapa”, komentējot Rīgas apgabaltiesas reakciju uz amatpersonas centieniem izgaismot problēmas arestētās mantas atgūšanā no bijušā Šveices advokāta Rudolfa Meroni - sarunā ar Neatkarīgo ironizēja advokāts Jānis Zelmenis.
Jau informējām, ka, atbildot uz Ē.Ivanova vēstuli, kurā viņš informēja tiesu, ka nav iespējams “pārņemt” “arestēto mantu” tā dēvētajā Lemberga kriminālprocesā, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas tiesnese Irīna Jansone pieprasījusi mantu tomēr “pārņemt” pēc Rudolfa Meroni diktētajiem noteikumiem.
Turklāt tiesnese NVA pozīciju traktē kā atteikšanos pildīt tiesas lēmumu. Krimināllikumā noteikts, ka par tiesas nolēmumu nepildīšanu, ja to izdarījuši amatpersona, “soda ar brīvības atņemšanu līdz vienam gadam vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.”
Vaicāts, kas Ē,Ivanovam tagad būtu jādara, lai paglābtos no cietuma, J.Zelmenis skaidroja: “Jāmēģina saprast, ko tad valsts īsti grib - skaļu skandālu ar zemas efektivitātes krimināllietu (domāta iespējamā krimināllieta pret Ē. Ivanovu par tiesas lēmuma nepildīšanu), vai tomēr mēģināt par kaut ko vienoties ar iepriekšējo mantas glabātāju Rudolfu Meroni. Jāsaprot, ka iepriekšējo mantas glabātāju neviens stingri nekontrolēja, neuzstāja uz atskaitēm par mantas stāvokli. Savukārt valstij Ivanova personā būtu jāsaprot, kas pa šo glabāšanas laiku ar mantu ir izdarīts, kaut vai tīri grāmatvediski - kā un kāda manta ir tikusi apsaimniekota.
Situācijas sarežģītība ir tajā, ka nav arestēts nekustīgs priekšmets. Tie ir desmitiem dzīvi tranzīta uzņēmumi. Šajos tranzīta uzņēmumos ir sarežģīta īpašuma tiesību struktūra un nav tā, kā saka advokāts Mārtiņš Kvēps, ka jāiet un jāarestē visas kompāniju daļas Latvijā. Tās Aivaram Lembergam reāli nekad nav piederējušas. Tikpat labi tad jau arī manas vai jūsu mājas var arestēt, vien pieņemot, ka kaut kur no kaut kurienes “aug kājas”. Nav tipiski kriminālprocesa ietvaros risināt jautājumus par mantu, kas ir uzņēmums; par mantu, kas ir bizness. Ja kāds uzskata, ka Aivara Lemberga biznesa “domājamās daļas” ir netīras un atņemamas, tad tā ir viena lieta, bet pats bizness jau ir tīrs. Šī ir tā pretruna. Šis bizness nav narkotikas, spirts vai cigaretes, kas tiek atņemtas, jo nav samaksāti nodokļi - tas viss tiek nosaukts par kontrabandu. Pēc arestēšanas šīs cigaretes vai spirtu var sadedzināt, iznīcināt, bet var arī izpīpēt vai izdzert, jeb arī to visu atdot armijai vai trūkumcietējiem. Tas, ko jebkurā gadījumā vajadzētu izdarīt, mantu pārņemot, ir saprast, kas ar to ir noticis. Vajadzētu veikt analīzi. Tas ir būtiski, jo īpaši tādēļ, ka, ja tiesvedībā būs notiesājošs spriedums, tad valsts no tās mantas gribēs kaut ko saņemt. Taču, kamēr valsts virzās uz spriedumu, jābūt kādam kontam, kurā glabāt daļu no pieejamiem brīvajiem līdzekļiem. Valstij ir arī jāvienojas par to, ko ar šiem uzņēmumiem darīt tālāk. Pat daudz nepiepūloties, no malas ir redzams, ka šiem uzņēmumiem bizness ir gājis mazumā, bet ir augsti bilanču vērtībās mērāmie kapitālieguldījumi. Mans ieteikums - no tā visa vajadzētu tikt vaļā gan Latvijas valstij, gan akcionāriem, kuru pārstāvis ir bijušais mantas glabātājs un pārvaldnieks, un meklēt kopēju risinājumu, piemēram, “Kālija parku” pārdodot baltkrieviem. Viņiem ir kravas. Baltkrieviem vienmēr vajadzēs eksportēt savu produkciju. Kāpēc gaidīt, kamēr lietuvieši mūs atkal būs apsteiguši? Gala rezultātā jēga jau nav uzņēmuma iekārtās, dzelžos. Uzņēmumu pārdodot un to pārvēršot naudā, iegūto summu var sadalīt daļās, viena no kurām teorētiski varētu piekrist valstij. Šo daļu varētu noguldīt depozīta vai darījumu kontā. Pārējā daļa tiktu akcionāriem. Taču, lai šos uzņēmumus pārdotu, visiem kopā nepieciešams komunicēt. Arī pircējam labāk patiks, ja valsts nevis administratīvi spēlēsies ar krimināllietu, bet gan atbalstīs darījumu. Var jau arī patiesāties vēl desmit gadus un tad noplātīt rokas un konstatēt, ka Latvijā tranzīta bizness ir izbeidzies. Tad šim biznesam būs vērtība apaļa nulle. Situācija ir ļoti skaidra - ir jāmeklē ceļi, kā notirgot atsevišķus aktīvus un šie ceļi ir jāmeklē starp kravu īpašniekiem. Savukārt Ērikam Ivanovam tagad jāmeklē vai nu vēl kāds “malējais”, vai arī strauji jāsaslimst, kā tās Latvijā parasti notiek. Ja slims, tad slims. Ko tad no slimā paprasīsi?” ironizēja J. Zelmenis.
