Pirmdienas pievakarē notikusī avārija Pētersalas ielā pievērš uzmanību vietai, kur vienā ielas pusē grausts pussabrucis, bet otrā ielas pusē - pusnojaukts.
Ēkas pretējās ielas puses izskatās praktiski vienādas, bet nekādas juridiskas saistības starp ēkām Pētersalas ielā 6 un Pētersalas ielā 5 nav. 18. marta vakarā sabrukusī ēka pieder kādai privātpersonai. Grausts tā kopš 2021. gada janvāra, kad tajā izcēlies ugunsgrēks. Tā paša gada martā Rīgas dome uzdevusi ēkas īpašniekam “sakārtot būvi”.
Trīs gadus ilgušas pārdomas, ko tas varētu nozīmēt. Izrādījās, ka tas nozīmē nojaukšanu. Par to jau esot noslēgts līgums, bet dažas dienas pirms nojaukšanas ēka sagruva pati. Savukārt Pētersalas ielā 5 saimnieko būvfirma “Merks”. Tā pakāpeniski pārstrādā Rīgas vēsturisko apbūvi kastīšmāju teritorijā, kas stiepsies no Viesturdārza līdz Pētersalas ielai. Šīs ielas piektā numura mājas fasādei vajadzēja kaut mazliet piesegt “kastīšu” teritoriju, tāpēc fasāde nav nojaukta līdz ar visu ēku. Fasāde sastutēta un ir izturējusi pārbaudi ar satricinājumu, kādu izraisīja citas mājas sabrukšana tieši pretī šai fasādei. Fasādes uzdevums ir arī mīkstināt iespaidu, kādu izraisa vēsturiskās apbūves mērogā lielas ēkas nojaukšanu Pētersalas ielā 3 (skat. attēlus ar ēku pagājušā gada 23. novembrī un tās palielām pašlaik).
Lielas piecstāvu ēkas pārvēršana par mūriem trīstāvu ēkas augstumā gluži nepamanīta nepalika. Vai tā drīkst un vai tā vajag rīkoties Rīgas vēsturiskajā centrā (RVC), kas kopš 1997. gada decembra greznojas ar UNESCO Pasaules mantojuma statusu un vietējiem likumiem un noteikumiem, lokālplānojumiem un detālplānojumiem, kam jānodrošina statusa ievērošana?
Rīgas Pilsētas attīstības departamenta eksperts Rīgas vēsturiskā centra UNESCO Pasaules mantojuma pārvaldības plānošanas jautājumos Aigars Kušķis “Neatkarīgajai” precizēja, ka adrese Pētersalas ielā 3 atrodas ne vēsturiskajā centrā, bet centra aizsardzības zonā (AZ). Tālāk prātojums, ka Pētersalas - Andrejsalas apkaime “nav vienkārša no attīstības viedokļa. Katra iniciatīva vieš kopēju cerību, ka tā rezultēsies reālā projektā un iedvesmos blakus teritoriju un īpašumu attīstību”. Turpat arī tādas atziņas, ka “teritorijas plānojumā un attiecīgajos saistošajos teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos ir ietverta pašvaldības politika un, ja vēlas teikt - priekšstati par attīstību RVC un tā AZ vispār un arī katrā atšķirīgajā tā daļā, šajā gadījumā - Pētersalas ielas apkārtnē. Pilsētas attīstības departaments ir bijis gan šo dokumentu izstrādātājs, gan tam ir viena no galvenajām lomām konkrētu attīstības projektu, ieceru un būvprojektu izvērtēšanā, lai kopumā vide tiktu veidota saskaņā ar vienotiem principiem un saglabātu un veidotu daudzveidību, kas ir viena no RVC un ilgtspējīgas pilsētvides vērtīgām iezīmēm.” Tādi ir daži fragmenti no atbildes, ko autors papūlējies izstiept uz vairākām lappusēm, bet galvenais, ka papūlējies savērpt tā, lai saprotams nebūtu nekas - lai gan pašvaldībai, gan apbūves interesentiem paliktu brīvas rokas šajā teritorijā darīt jebko.
Atbilstoši vislabākajiem atrakstīšanās standartiem, atbildē ir ietverta arī norāde, ka īstenībā atbilde būtu jāprasa kaut kur citur: “Jāuzsver, ka ēkas statusu attiecībā uz katras šīs teritorijas vēsturiskās (un vispār) ēkas kultūrvēsturisko vērtību nosaka Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde (NKMP). Iespējamās rīcības ar ēkām, kurām ir kultūras pieminekļa statuss pilnībā nosaka šī valsts iestāde. Ēkām, kuras nav kultūras pieminekļi pirms jebkuru pārveidojumu veikšanas NKMP nosaka ēkas “kultūrvēsturiskās vērtības līmeni” (ko procesā saskaņo ar pašvaldību) un, ja ēka ir kultūrvēsturiski vērtīga, ļoti vērtīga vai unikāla, tad tās nojaukšana nav atļauta, bet pārveidošana ierobežota atkarībā no vērtību līmeņa. Jāņem vērā, ka ēkas iespējamais sliktais tehniskais stāvoklis netiek ņemts vērā kā šo vērtību pazeminošs apstāklis.
Atbildība par sava īpašuma pienācīgu uzturēšanu un drošību ir tā īpašniekam un pašvaldība ir tiesīga un spiesta praktiski iejaukties vienīgi, ja situācija ir kļuvusi tāda, ka objekts apdraud sabiedrības drošību, bet īpašnieks nevēlas vai nespēj situāciju risināt.”
NKMP "Neatkarīgajai" apliecināja, ka ēka Pētersalas ielā 3 tiešām atrodas RVC AZ un pati novērtēta kā vērtēta kā kultūrvēsturiski vērtīga ēka. Ēkas īpašnieks “Merks” apgādājies ar atzinumu par ēkas slikto tehnisko stāvokli un prasījis atļauju ēku nojaut, bet NKMP kā kompromisu atļāvusi ēkas bīstamāko daļu demontāžu ar solījumu atjaunot ēku iepriekšējā stāvoklī. Pašreizējā brīdī nav iespējams pateikt, vai “daļu demontāža” būs ēkas nojaukšanas sinonīms, jeb “Merks” pacentīsies izdarīt kaut ko, lai solījumu varētu atzīt par kaut kādā nozīmē un mērā izpildītu.
Pagaidām no ēkas Pētersalas ielā 5 pāri palikusī fasāde kalpo par zīmi “Merka” attieksmei pret vēsturisko mantojumu un solījumiem, ar kādiem nopelnīta atļauja darboties tajā Rīgas daļā, kur arhitektūras mantojuma saglabāšanai it kā būtu jānotiek. Kā pozitīvs fakts jāatzīmē tas, ka fasādes sienai uzlikta koka “cepurīte", kas kavē ūdens iekļūšanu mūrī. Taču tāda konstrukcija nav hermētiska un tikai palēnina, nevis novērš mūra sabrukumu. Cik ilgi tam vēl jānoturas, līdz celtnieki to iebūvēs jaunā ēkā?
Skaidru atbildi dot “Merks” nespēj: “Šobrīd norisinās projektēšanas darbi. Ņemot vērā būvniecības industrijas un celtniecības procesu specifiku - konkrētu projektēšanas darbu termiņu nav iespējams pateikt. Termiņš ir atkarīgs ne tikai no mūsu iekšējajiem projektēšanas darbiem, bet arī lielā mērā no atbildīgo institūciju projekta saskaņošanas grafika. Konkrētās ēkas gadījumā mēs projektu skaņojam ne tikai ar būvvaldi, bet arī ar NKMP, kas padara šo procesu ilgāku. Runājot par pašu būvniecības sākumu, viss ir atkarīgs no tirgus apstākļiem. Tā kā esam biržas kompānija, jebkura informācija par projektu būvniecības uzsākšanu vispirms tiek paziņota biržā.”
Praktiski tas pats pateikts par pagalma ēku Pētersalas ielā 3: “Tiks izstrādāts ēku demontāžas atjaunošanas projekts, NKMP prasības tiks ievērotas un pildītas, regulāri notiek komunikācija ar RDPAd un NKMP, pēc iespējas ātrāk cenšamies virzīt projektu uz priekšu, diemžēl viss nenotiek tik ātri kā gribētos.” Ticēsim, ka “ir veiktas ēku kultūrvēsturisko elementu fotofiksācijas, lai varētu nodrošināt pareizu elementu integrāciju nākotnes ēkās, un elementi patreiz atrodas drošā glabāšanā mūsu noliktavā”.
Pirmdienas avārija beidzās laimīgi tādā nozīmē, ka brūkošās ēkas atliekas nevienam virsū neuzkrita. Cietēji bija tie, kuri vairākas stundas nevarēja izmantot 5. tramvaju, kamēr no tā sliedēm novāca būvgružus. Cilvēki zaudēja tikai laiku, nevis dzīvības vai veselības.
Daudz liekāka nelaime tomēr bija tik tuvu, ka Rīgas pašvaldības Īpašuma departaments uzskatīja par vajadzīgu izplatīt taisnošanās rakstu ar pārmetumu poētiskā stilā: “Aktuālākais jautājums šajā ziņā ir ēku īpašnieku atbildība par savu īpašumu, viņu izpratne (vai, precīzāk sakot, tās neesamība) par to, ka nekustamais īpašums nav dīvāns, kas stāv mājās un ietekmē tikai mājas iemītnieku estētiskas jūtas un drošību, bet gan objekts, kas atrodas publiskajā telpā un ar savu ārējo izskatu un tehnisko stāvokli ietekmē sabiedrību - neierobežotu personu loku.”
Īstenībā gan daudz aktuālāks jautājums ir Rīgas pašvaldības demonstratīvā nevarība gādāt par cilvēku drošību tur, kur apdraudējums acīm redzams. Protams, ka pašvaldība nevar pārbaudīt visu ēku fasādes, vai tajās nav nokrist gatavi ķieģeļi u.tml. cilvēkiem bīstami smagas sastāvdaļas, bet situācija Pētersalas ielā 6 bija visiem zināma. Pašvaldība to atzīst: “Runājot par pašvaldības iesaistīšanos - tas iespējams vien bīstamo situāciju gadījumos (Pētersalas iela ir tāds un pašvaldība saprāta robežās ir rīkojusies).” Trīs gadu garumā pašvaldības rīcība bijusi tik ilga gatavošanās rīcībai, ka to paspēja izjaukt ļaunais liktenis. Tātad mājas nojaukšana izjukusi, jo māja sagāzusies pati.
Graustu radīts drauds cilvēkiem ir arī gājēju piespiešana nokāpt no ietves uz brauktuves. Tā tas notiek arī pie "Merks" grausta, "rūpējoties par iedzīvotāju drošību". Tādu paskaidrojumu sniedza uzņēmuma marketinga nodaļas vadītāja Sanita Buķe. Šāds notikumu traktējums ir ņirgāšanās par cilvēkiem. Vēl jo briesmīgāk, ka Rīgas pašvaldība pārvērtusi cilvēku pakļaušanu nāves briesmām par savu biznesu. S. Buķe apliecināja, ka uzņēmums maksā pašvaldībai par to, ka cilvēki nedrīkst izmantot ietvi gar "Merks" piederošo ēku. Šāda situācija var turpināties kaut desmit gadus, jo "viss atkarīgs no tirgus apstākļiem".
Graustu saglabāšanu pašvaldība skaidro tā, ka “nodokļu maksātāju līdzekļi, kas veido pašvaldības budžetu, nav domāti privātīpašuma uzturēšanai un sakārtošanai, turklāt Satversmes 105.pants arī nostiprinājis privātpersonu īpašuma neaizskaramību, paredzot, ka šo tiesību aprobežošana ir izņēmuma gadījums, kam būtu jābūt pamatotam ar sabiedrības interesēm.”
Protams, ka nodokļu maksātāju līdzekļus dāvināt māju īpašniekiem nedrīkst. Tieši otrādi, viņu īpašumu radīto draudu novēršanā ieguldītie līdzekļi no viņiem jāpiedzen. Nevarētu būt tā, ka ēku nojaukšana izrādās dārgāka par zemi Rīgā, uz kuras rēķina segt nojaukšanas izdevumus.
