Ne pāreja no sociālisma uz kapitālismu, ne tagadējās siltināšanas kampaņas nav mainījušas Latvijas pilsētu ziemas ainavas, kurās nokusuša sniega strīpas parāda siltumtrašu izvietojumu.
Konkrētajā reizē aplūkojama 2023. gada vasarā uzbūvēta siltumtrase Mālu ielā Rīgā. Protams, nav redzamas pašas siltumcaurules, bet redzama siltumcauruļu atrašanās vieta tur, vairs nav sniega, kad visās citās vietās tas ir. Jautājums, vai tiešām nav iespējams uzbūvēt siltumtrases bez tik acīmredzamiem siltuma zudumiem? Vai gadījumā, ja siltuma zudumi principiāli neizbēgami, siltumtrases nevarētu likt zem trotuāriem, lai no gaisā izplūstošā siltuma būtu labums? Nē, neko tādu nevar. Tā “Neatkarīgajai” atbildēja Rīgas enerģētikas aģentūra un lielākais siltuma ražotājs un siltumsaimniecības objektu īpašnieks Rīgā “Rīgas siltums".
“Ņemot vērā, ka enerģijas nezūdamības likums nav atklāts un Termodinamikas otrais likums ir spēkā, zudumi ir un būs arī ļoti labi izolētos cauruļvados,” apliecināja Rīgas Enerģētikas aģentūras direktors Jānis Ikaunieks.
Labi izolēti cauruļvadi ir tādi, ap kuriem siltumizolācijas materiālu slānis uzklāts rūpnieciski šo cauruļvadu ražošanas laikā. Skaitās, ka tādā veidā siltuma zudumi tiek samazināti aptuveni par 1/3 daļu, salīdzinot siltuma zudumus jaunajos cauruļvados un tādās caurulē, kam siltumizolācija vai nu vispār nav bijusi, vai neatbilst mūsdienu izpratnei par siltumizolāciju, vai arī siltumizolācija vecuma dēļ sairusi, vai ar ārēju iedarbību sabojāta.
Tagadējie laiki no senākiem laikiem vizuāli var neatšķirties tādā nozīmē, ka visos laikos siltumtrašu vietas kļūst saskatāmas kā melnas vai zaļas strīpas baltā vai pelēkā sniega segā. Padomju laikā notikusī Latvijas industrializācija nozīmēja arī centralizētu siltuma ražošanu, kas prasīja sasaistīt siltuma ražotājus un patērētājus ar siltumtīkliem kopumā tūkstošiem kilometru garumā. Virs siltumtrasēm izkusušais sniegs kļuva par raksturīgu ziemas ainavu elementu pilsētās. No reālās dzīves tas pārceļoja arī uz šīs dzīves attēlojumiem un apcerējumiem. Šajā reizē atšķirsim humora un satīras žurnāla “Dadzis” 1980. gada 1. numuru. Tajā attēls, kas uztverams arī bez vārdiem. Tomēr drošāk, ka attēlam pievienots vārdos izteikts joks, kurā ietverts vārds “siltumtrase". Tātad zīmējumu esam sapratuši pareizi. Tika apliecināti siltuma zudumi, apgādājot ar siltumu dzīvojamo namu masīvu, kura kontūras redzamas zīmējuma augšējā malā.
Par spīti zudumiem, siltums dzīvojamās mājas sasniedza un cilvēki tajās parasti nesala, turklāt par siltumu un pārējiem komunālajiem pakalpojumiem padomju laikā maksāja maz. Visa dzīve mainījās tad, kad tika atjaunota Latvijas Republika. Proti, tika atjaunotas valstu robežas starp Latviju, kurā fosilo energoresursu maz vai nemaz, ja pār tādiem neuzskata kūdru, un Krieviju, kurā energoresursu daudz. Latvijai nācās šos resursus pirkt par valūtu, kuras ieguve grūta. Kopš pagājuša gadsimta 90. gadu sākuma tika doti solījumi samazināt siltuma zudumus, lai valūtu nenāktos tērēt lieki - galu galā par gaisa sildīšanu. Jaunu sparu šiem solījumiem dod Eiropas Savienības prasības pārskatāmā nākotnē vienādot CO2 emisiju, tajā skaitā emisiju komunālajā saimniecībā, ar CO2 piesaisti. Tas nozīmē CO2 emisiju samazināšanu maksimāli iespējamā mērā. Kāds ir šīs šis mērs?
“Rīgas siltums” norāda uz Ministru kabineta 2016.gada 19.aprīļa “Noteikumiem par energoefektivitātes prasībām licencēta vai reģistrēta energoapgādes komersanta valdījumā esošām centralizētām siltumapgādes sistēmām un to atbilstības pārbaudes kārtību”, kuros noteikts, ka relatīvie siltuma zudumi siltumtīklā kopš 2019. gada nedrīkst pārsniegt 17%. Gan “Rīgas siltums", gan Rīgas Enerģētikas aģentūra apgalvo, ka faktiski siltuma zudumi Rīgā esot ir būtiski mazāki. Pēdējo piecu gadu laikā tie nepārsniedzot 12%. Šāds siltuma zudumu īpatsvars ir arī iestrādāts siltumenerģijas aprēķina tarifā. Rīgā ir viens tarifs visiem centralizētās siltumapgādes klientiem, līdz ar to nemainās cena atkarībā no tā vai objekts atrodas tuvu katlu mājai vai tālu.
Siltuma zudumu apjoms Rīgā samazināts līdz 12% no 20%, ar kādiem “Rīgas siltums” sācis savu darbošanos 1996./1997. gada apkures sezonā. Kopš tā laika esot nomainīti praktiski visi siltuma cauruļvadi un pārējie siltumapgādes sistēmas elementi. Tomēr nav iespējami tādi siltumizolācijas materiāli, kas samazinātu siltuma zudumus līdz nullei.
Vizuālā atšķirības starp padomju laiku un tagadējo laiku mazāka par faktisko. Jā, siltumtrašu vietas bija redzamas toreiz un redzamas arī tagad, bet tagad tās esot redzamas īsāku laiku pamatā tad, kad gaisa temperatūra svārstās ap nulli. Tad ar papildu siltumu no siltumtrases caurulēm pietiek, lai izkausētu sniegu virs tām. Ja laiks kļūs siltāks, viss sniegs nokūst un siltumtrases vairs nav redzamas. Ja laiks kļūst aukstāks, ar siltuma zudumiem vairs nepietiek sniega izkausēšanai un siltumtrases atkal nav redzamas, jo klātas ar sniegu tāpat, kā visa pārējā zeme. Jo siltuma zudumi lielāki, jo ilgāk tie spēj kausēt sniegu un uzrādīt siltumtrases brīžos, kad temperatūra pazeminās. Bet cilvēki nemēdz fiksēt, cik dienas apkures sezonas laikā un kādā gaisa temperatūrā viņi redzējuši siltumtrašu vietas, sacīsim, 1980. un 2024. gada janvārī. Pietiek ar to, ka viņi gan toreiz, gan tagad šīs vietas redz šad un tad, izdarot secinājumu, ka siltumapgādē viss palicis pa vecam.
Sniega kausēšanas epizodisko raksturu Mālu ielā J. Ikaunieks apliecināja ar fotoattēlu, kas izdarīts apmēram tajā paša vietā, kuru parāda “Neatkarīgās” fotoattēls. Patiešām, citā gaisa temperatūrā siltumtrase palikusi apklāta ar sniegu.
Sniega kausēšanas epizodiskais raksturs varētu būt svarīgākā atbilde tam, kāpēc siltumtrases negulda zem trotuāriem. Daudzos gadījumos tie tik un tā būtu jātīra tāpat kā tagad, bet siltumtrašu atrašanās zem tām tīrīšanu apgrūtinātu un sadārdzinātu. Siltumtrases būtu jāgulda dziļāk un jābūvē izturīgākas pret spiedienu, kādu radītu ne vien gājēji, bet arī sniega tīrīšanas tehnika. Turklāt iespējami vēl citi iemesli, kāpēc transporta, celtniecības u.c. tehnika mēdz atrasties uz trotuāriem.
Konkrētajā gadījumā Mālu ielas malā siltumtrase guldīta maksimāli sekli, tikai pusmetra dziļumā. Tas pastiprina siltuma zudumu iedarbību uz sniega kārtu virs trases. Īsti droši tas nav, jo netrūkst piemēru tam, kā automašīnas u.c. tehnika izbraukā zaļo zonu.
Mālu iela izpelnījās tādu atrakciju, ka pagājušajā pavasarī tagadējās siltumtrases joslā starp ielu un trotuāru tika iestādīti koki, kurus vēlāk cēla no zemes ārā un to vietā lika caurules. Savukārt zem trotuāra esot salikti sakaru kabeļi.
Tagadējais risinājums ar siltumtrases maksimālu pietuvināšanu Mālu ielas brauktuvei rada risku, ka kāds uzbrauks uz zālāja, t.i., uz siltumtrases trases un sabojās ne vien siltuma izolāciju, bet arī siltuma caurules. Pa šīm caurulēm siltumu saņemošo ēku iemītniekiem atliek cerēt, ka vēl ilgu laiku nekas tāds nenotiks.
