Pašlaik rodas iespaids, ka Torņakalna vēsturisko dzelzceļa tiltu, kas varētu iet bojā, būvējot dzelzceļa līniju "Rail Baltica," liktenis rūp tikai Torņakalna attīstības biedrībai un apkaimes iedzīvotājiem, bet pārējiem tas ir vienaldzīgs. Pieminekļu sargātāji apgalvo, ka tiekot meklēti risinājumi daļējai vērtību saglabāšanai, savukārt arhitekti uzskata, ka monolīto dzelzsbetonu nevar izjaukt un pēc tam atkal salikt atpakaļ. Bet lēmums par pārvadu pārveidošanu būs jāpieņem Rīgas pašvaldībai.
Turpinot tēmu par dzelzceļa projekta "Rail Baltica" ietekmi uz Rīgas Torņakalna apkaimes vēsturisko apbūvi (ar iepriekšējiem rakstiem var iepazīties te - Rīdzinieki ceļ trauksmi: plānots nojaukt trīs vēsturiskus tiltus Torņakalnam vēl ir cerība), "Neatkarīgā" noskaidroja iestādes, kas atbildīga par kultūras vērtību saglabāšanu - Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes - viedokli.
Pārvalde pauž, ka dzelzceļa vajadzības nepieļauj tiltu pilnīgu saglabāšanu un tie ir apdraudēti, taču tos arī neesot plānots iznīcināt pilnībā. Savukārt arhitektūras profesionāļu sabiedriskā organizācija - Latvijas Arhitektu savienība - uzskata, ka tiltus nav iespējams saglabāt, un pauž bažas, vai to vietā tiks uzbūvēts kaut kas tikpat vērtīgs.
Tiek iesaistīta arī Rīgas pašvaldība, jo vietējas nozīmes kultūras pieminekļu, par kādiem atzīti Torņakalna un Altonavas tilti, uzraudzība pārgājusi pašvaldību rokās, līdz ar to atļauju pārvadu pārveidošanai izdos pašvaldība.
Tomēr pašlaik rodas iespaids, ka tiltu liktenis rūp tikai Torņakalna attīstības biedrībai un apkaimes iedzīvotājiem, bet pārējiem tas ir vienaldzīgs. Uz to norāda arī arhitekts Artis Zvirgzdiņš - skumji, ka par Torņakalna pārvadiem nav dzirdētas nekādas vērā ņemamas diskusijas.
Pēc Torņakalna attīstības biedrības vadītāja Valda Gavara sniegtās informācijas, abi valsts aizsargājamie vietējās nozīmes kultūras pieminekļi, viadukti Torņakalna un otrs Altonavas ielā, bija vienas no pirmajām lielākajām dzelzsbetona būvēm Rīgā un toreizējā Krievijā.
Abus tiltus no 1908. līdz 1910. gadam būvēja Vācijas firmas "Weis un Freitag" Rietumkrievijas filiāle (birojs atradās Kungu ielā 1), kuru vadīja diplomētais inženieris Johans Knolls. Būvdarbos piedalījās arī jaunais latviešu būvinženieris Arturs Tramdahs - vēlāk pazīstams dzelzsbetona konstrukciju speciālists, Latvijas Universitātes un Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas profesors. Abi tilti celti no atšķirīgām dzelzsbetona konstrukcijām toreiz modernā jūgendstila formās. Atklāti 1910. gada 21. oktobrī.
"Neatkarīgā" ar jautājumiem par tiltu vēsturisko vērtību un kopīgu risinājumu meklēšanu ar "Rail Baltica" pārstāvjiem vērsās pie Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes un no sabiedrisko attiecību speciālistes Lindas Zonnes-Zumbergas saņēma atbildi, ka komunikācija notiek un turpinās konsultācijas ar projekta “Rail Baltica” pārstāvjiem.
"Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde izprot “Rail Baltica” projekta būtiskumu un stratēģisko nozīmi. Jānorāda, ka pasaules praksē, risinot apjomīgus projektus, kompromisu rašana starp nepieciešamo attīstību un vērtību saglabāšanu ir pazīstama. Rīgas Centrālajai dzelzceļa stacijai iegūstot starptautiski lielāko nozīmi un veicinot cilvēku pieplūdumu, iegūst arī kultūras mantojums.
Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde ir bijusi iesaistīta trases precizēšanā Latvijas teritorijā, un tā iestādes skatījumā bijusi veiksmīga. Savukārt, šķērsojot Rīgu, projekta virzītāji izvēlējušies trasi, lai būtu pēc iespējas mazāka negatīvā ietekme," uzskata Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde.
“Objekti, kuros tiek skartas kultūras vērtības Rīgā, Daugavas kreisajā krastā ir Torņkalna stacija un kultūras piemineklis "Dzelzceļa viadukti (2)" [valsts aizsardzības numurs: 8069]. Jānorāda, ka valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā ir iekļauti divi no pārvadiem (nevis trīs), un tie iekļauti vietējas nozīmes vērtību grupā.
Dzelzceļa vajadzību risināšana nepieļauj pārvadu pilnīgu saglabāšanu un tie ir apdraudēti, taču Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes rīcībā nav informācijas, ka liecinātu, ka pārvadus būtu plānots pilnībā iznīcināt, kādēļ tie būtu pilnībā jāizslēdz no valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksta. Pašlaik tiek meklēti risinājumi daļējai vērtību saglabāšanai.
Papildus jānorāda, ka pēc jaunās kārtības, kas stājās spēkā ar šī gada sākumu, vietējas nozīmes kultūras pieminekļu uzraudzība pārgājusi pašvaldību rokās, līdz ar to atļauju pārvadu pārveidošanai izdos pašvaldība," atbildē "Neatkarīgajai" raksta Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes pārstāve L. Zonne-Zumberga.
Kad "Neatkarīgā" skaidrojumu par trīs Torņakalna tiltu arhitektonisko vērtību lūdza Latvijas Arhitektu savienībai, atsaucās arhitekts, arhitektūras platformas A4D redaktors Artis Zvirgzdiņš.
"Friča Brīvzemnieka ielas pārvads acīmredzami nav ne vēsturiskā, ne arhitektūras ziņā vērtīgs - tas ir neizteiksmīgs pēckara (domājams, 60. gadu) saliekamo dzelzsbetona konstrukciju darinājums.
Citādi ir ar Torņakalna un Altonavas ielas viaduktiem, kas abi celti ap 1910. gadu, veidoti monolītā dzelzsbetona konstrukcijās, formās atspoguļojot tobrīd aktuālā jūgendstila iezīmes.
Tie ir savam laikam ļoti moderni, inženierzinātņu progresu apliecinoši sasniegumi, izcili, unikāli un arī skaisti inženierbūvju pieminekļi. Dažkārt kaut kur dzirdēts vai lasīts arī, ka tie esot pirmie monolītā dzelzsbetona tilti/pārvadi Krievijas impērijā, taču neesmu drošs, vai šādu apgalvojumu var pierādīt. Būvējot "Rail Baltica" sliežu trasi atbilstoši apstiprinātajam projektam, tos diemžēl nav iespējams saglabāt - monolīto dzelzsbetonu nevar izjaukt un tad salikt atpakaļ - tas katrā ziņā tad būtu jau pilnīgi cits darinājums. Vēl būtiska piebilde - tie ir būvēti sava laika satiksmei, kad galvenais pārvietošanās līdzeklis bija zirgu pajūgs un tikai retas automašīnas. Automašīnām pārvadi vairāk vai mazāk kalpo arvien, lai gan jāatgādina, ka īpaši Altonavas ielā, kas ir viens no galvenajiem satiksmes savienojumiem ar Mārupi, viadukts ir tāds kā pudeles kakls, šaurā vieta.
Taču vēl sliktāka situācija ir gājējiem un velosipēdistiem, kam šie viadukti ir stipri neērti, jo autojoslu dēļ viņiem atvēlēta ļoti, ļoti šaura vieta. Tāpēc, veidojot 21. gadsimta pilsētu, ir jādomā par atbilstošiem savienojumiem, kur gājējiem un velosipēdistiem nav pakārtota otrās vai trešās šķiras loma. Taču ļoti svarīgi ir domāt arī par topošo būvju arhitektūras vērtību - vai tas, kas nāks veco vietā, būs kaut kas tikpat mūsdienīgs un arhitektūras mākslinieciskā ziņā augstvērtīgs un pietiekami unikāls kā minētie pārvadi 20. gadsimta sākumā vai tomēr tikai kāds viduvējs standarta, kataloga risinājums, kādus pēdējās desmitgadēs esam pieraduši ieraudzīt vairumā par Eiropas naudu atjaunotajās Latvijas pilsētās, ielās un inženierbūvēs?
Diemžēl arī "Rail Baltica" projekts neizceļas ar iejūtīgiem un izciliem mūsdienu risinājumiem. Skumji, ka par Torņakalna pārvadiem nav dzirdētas nekādas vērā ņemamas diskusijas," savā atbildē "Neatkarīgajai" raksta A. Zvirgzdiņš.
