Kopā būt un kopā just – tāda ir šo dziesmu un deju svētku devīze, bet, lai to pa īstam saprastu, ir jābūt tajā visā iekšā. Emociju un sajūtu gamma ir tik dažāda, ka aprakstīt grūti, to var tikai pieredzēt un izdzīvot, piemēram, kā dalībniecei, kāda esmu šajos svētkos.
Tā pa īstam gatavošanās lielajam notikumam - dziesmu svētkiem - sākas dažas dienas pirms svētku gājiena ar satraukumu, ceļasomu krāmēšanu, tērpu pielabošanu, kopējā tēla noslīpēšanu un vainadziņu pīšanu. Kora meitenes ir norūpējušās viena par otru, visādi cenšas palīdzēt un atbalstīt. Autobusā pa ceļam uz Rīgu meitenēm vēl tiek pītas bizes, kāds pārģērbjas, cita pielabo vai atsvaidzina grimu. Tie, kuriem tas ir pirmais dziesmu svētku gājiens, izjautā pieredzējušākos par to, kas būs un kā būs.
Iebraucot galvaspilsētā, pamanījuši uzrakstu autobusa logā un salonā sēžam cilvēkus tautastērpos ar vainadziņiem galvās, māj garāmgājēji. Vecrīgā māj un sajūsmas saucienus velta kafejnīcu vasaras terasēs sēdošie. Ik pa laikam pie gājiena kolonnās stāvošajiem dalībniekiem pienāk kāds fotogrāfs vai tūrists un vēlas nobildēt.
Un kur tad vēl jau soļojošo un vēl malās stāvošo dalībnieku sasaukšanās, kad vieni rāda savus krāšņos tērpus un brašo soli, bet citi lasa kolektīvu nosaukumus un izkliedz uzmundrinājuma vārdus! Uz ietves sēdoša meitene tautastērpā un puiši, kas sauc: "Nogurumam - nē!"
Stāvot kolonnā Vecrīgā, kļūst garlaicīgi, un nolemjam uzdziedāt. Mums pievienojas arī citi dalībnieki, bet, dziedot "Es izjāju prūšu zemi", kāds puisis vēlas uzdejot solo deju. Tūristi un garāmgājēji stāv malās un filmē.
Paklīst baumas, ka blakus esošajā "Latvijas balzama" veikalā puišiem tautastērpos atteikts pārdot alkoholu, jo dalībniekiem šodien nedrīkstot... Daudz aizliegumu dalībniekiem šajos dziesmu svētkos, bet par to citreiz. Šoreiz par svētku sajūtu un tiem, kuri to rada paši sev un apkārtējiem.
Gājiens aizkavējās par stundu, bet tas jau kļuvis par standartu un nevienu īpaši nesatrauca. Kaut gan, ja būtu sācies laikā, iespējams, ka visa Zemgale neizlītu. Bet arī lietus nemazināja dalībnieku prieku, līksmi un svētku sajūtu. Līņāt sāka, jau stāvot Vecrīgā, bet tā pa īstam gāzt, ejot gar Brīvības pieminekli.
Kurpes pilnas ar ūdeni un žļerkst, bet brunči slapji līdz ceļgaliem, pinas pa kājām un ir tik smagi, ka labāk tos pacelt uz augšu. Tāpēc, lai varētu paiet un nenokristu uz deguna, nevis izrādītos puišiem, tu, "brašais" gājiena komentētāj, kas to publiski izbazūnēji pa visu Brīvības ielu!
Cilvēki lietusmēteļos un ar lietussargiem Brīvības ielas malā stāv, māj un gavilē. Citur ļaužu vairāk, citviet mazāk. Māj un sveicina arī no namu logiem un kafejnīcām iznākošie. Slavē meiteņu skaistumu, novēl Mežaparkā no puišiem neatkauties, iet un dziedāt, jo nu jau vairs izvēles neesot... utt. Malā stāvošie, pamanot kādu pazīstamu seju, sauc dalībnieka vārdu, bet daži no soļotājiem paspēj pieskriet un sasveicināties ar malā stāvošajiem atbalstītājiem.
Pēc tam mana kora meitenes sacīja, ka šī cilvēku prieka un uzmanības izrādīšanas dēļ vien ir vērts iet gājienā. Cik ļoti tas uzlādē un cik pozitīvas emocijas sniedz! Visapkārt priecīgi, laimīgi un pozitīvi noskaņoti cilvēki.
Pat lietum līstot, plēves nojumē smaidošais un svētku gājienam uzgavilējošais premjers Krišjānis Kariņš tobrīd šķita tīri uzmundrinošs un simpātisks. Arī atklāšanas koncertā dalībniekus uzrunājošais Valsts prezidents Egils Levits, kurš sacīja, ka novēl katram šajos svētkos pieredzēt savu ideālo Latviju, itin labi iederējās kopā būšanas prieka burzmā.
