Nelielā Katlakalna baznīca ir unikāla ar savu arhitektūru – tā ir viena no divām apaļas formas luterāņu baznīcām Eiropā. Pateicoties baznīcas ilggadējam mācītājam, teoloģijas profesoram Robertam Emīlam Feldmanim, ap baznīcu ir izveidots dārzs, kas bagāts ar eksotiskiem kokiem un krūmiem.
Katlakalna baznīca piesaista ar unikālo arhitektūru, kas ir absolūti netipiska luteriskās baznīcas celtnei - tā ir apļveida ēka ar sfērisku kupolu, kas it īpaši iekštelpās rada nepierastas sajūtas. Altāris izvietots tieši pretim ieejas durvīm, bet baznīcēnu soli izkārtoti pusapļos, uzsverot ēkas netipisko arhitektūru. Sfēriskie griesti baznīcā rada unikālu akustiku - nostājoties telpas centrā zem lielā kroņluktura, pat čuksts izklausīsies kā skaļi pateikts vārds.
Katlakalna baznīca būvēta 1792.-1794. gadā. Tās arhitekts ir tā laika Rīgas pilsētas būvmeistars Kristofs Hāberlands. Tiek uzskatīts, ka šī baznīca ir viens no Hāberlanda labākajiem projektiem. Apaļā būve organiski iekļaujas vidē un izskatās kā iemērīta pakalna centrā. Nav zināmi iemesli, kāpēc arhitekts baznīcas projektā neiekļāva zvanus, taču tas ir fakts - zvanu tornītis ar diviem zvaniem uzbūvēts tikai 1819. gadā.
Netālu no baznīcas atrodas seni kapi, kas ierīkoti vēl pirms baznīcas būvniecības - šajos kapos atdusas Garlībs Merķelis (1769.-1850). Piemineklis viņam par tautas saziedotajiem līdzekļiem uzstādīts 1869. gadā.
Garlībs Helvigs Merķelis bija vācbaltiešu rakstnieks un publicists, viens no spilgtākajiem apgaismības ideju popularizētājiem Baltijā. 1797. gadā Leipcigā iznāca viņa grāmata “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās”, kurai bija neatsverama nozīme latviešu un igauņu atbrīvošanai no dzimtbūšanas Vidzemē un Kurzemē 19. gadsimta sākumā, četrdesmit gadus agrāk par vispārējo atbrīvošanu no dzimtbūšanas Krievijas impērijā.
Padomju laikā Garlība Merķeļa kapa vietas atklāta un demonstratīva apmeklēšana bija viena no nacionālisma izpausmēm un protesta formām pret okupāciju.
Spilgts citāts par latviešu raksturojumu no grāmatas “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās”:
“Viņš [latvietis] ir gudrs, attapīgs, asprātīgs, ja vien tam ir brīvs laiks un iespēja tādam būt. Gandrīz arvien viņš runā līdzībās un gleznās kā austrumnieki, un viņa spriedumi parasti ir ļoti pareizi, bieži dzēlīgi asprātīgi. Arī viņa tieksme uz amatniecību ir apbrīnojama. Nerunājot par to, ka latvietis pats izgatavo visādus mājsaimniecības un zemkopības rīkus, izņemot dzelzs izstrādājumus, viņu vidū ir daudz visāda veida amatnieku, kas gandrīz visi bez apmācības kļuvuši par tādiem un ko bieži pamatoti vērtē augstāk par vāciešiem. Dažkārt viens un tas pats cilvēks prot pat vairākus amatus.” (41. lpp., 1953. gada izdevums latviešu valodā. Rīga, Latvijas valsts izdevniecība)
Advente un Ziemassvētki ir brīdis, kad uz baznīcu dodas pat tie, kuri nepieder nevienai draudzei. Katlakalna evaņģēliski luteriskās draudzes pērminderis Igors Martinelli stāsta: “Mūsu baznīca un tās dārzs ir unikāli, tāpēc mūs apmeklē ne tikai ticīgie, bet arī ekskursanti - ģimenes ar bērniem, dažādu nevalstisko organizāciju grupas, skolēnu klases. Katrai auditorijai man ir ko pastāstīt un parādīt gan par baznīcu, gan unikālajiem kokiem, kas aug baznīcas dārzā. Es saku, ka baznīca ir atvērta vienu reizi nedēļā - no pirmdienas līdz svētdienai ieskaitot. Vienmēr esmu tepat tuvumā un labprāt satieku ļaudis, kuri vēlas uzzināt ko jaunu.”
Baznīca gaida ikkatru arī uz dievkalpojumiem svētdienās pulksten 10.00, it īpaši Adventes laikā un Ziemassvētkos. Dievkalpojumu laikus un kontakttālruņus var atrast šeit: www.katlakalns.lv.
Mācītājs Roberts Feldmanis Katlakalna baznīcā kalpojis no 1956. gada - arī padomju gados spējis piesaistīt draudzei ļaudis - runājušies un lūgušies, klausījušies Dieva vārdu un darījuši labus darbus. Mācītāja lielā kaislība bija eksotiskie koki un krūmi, tāpēc baznīcas dārzā no tuvām un tālām vietām atceļojuši augi, ko citviet Latvijā ieraudzīt var tikai botāniskajā dārzā. Piemēram, vai esat redzējuši egli, kuras skujas smaržo pēc mandarīniem? Šeit ir arī ginka koks, pataustīt var korķa koka mizu, apbrīnot rododendru, kas zied divas reizes gadā, aplūkot, cik dažādas var būt tūjas un mazpazīstamā indīgā īve. Runā, Krievijas cars Ivans Bargais palēnām tika noindēts, izmantojot no īves koka gatavotu vīna biķeri. Patlaban koku un krūmu lapas nobirušas un ziedi noziedējuši, bet pavisam nelielais dārzs arī šajā gadā laikā ieved pasaulē, kur valda miers.
