Rīga kļūst par mazpilsētu

© Neatkarīgā

Pirmo Rīgas domes publisko pārskatu ar Mārtiņa Staķa parakstu iesāk teikums, ka “Rīgas pilsētā 2021. gada sākumā pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem dzīvoja 686,3 tūkstoši iedzīvotāju, gada laikā samazinoties par 6,7 tūkstošiem.”

Rīgas domes apstiprinātajā pārskatā par pašvaldības darbu 2020. gadā nav vērtējuma, vai pilsētas iedzīvotāju skaita samazināšanās ir laba, vai slikta. Pārskata komentārā Neatkarīgajai Rīgas domes Attīstības departaments atklāja, ka oficiālā nostāja jeb retorika mainījusies nav. Jā, būtu labi, ja iedzīvotāju skaits augtu ja ne visā valstī, tad vismaz Rīgā: “Visi ilgtermiņa attīstības mērķi ir savstarpēji viens otru ietekmējoši un saistīti ar vienu no lielākajiem pašvaldības izaicinājumiem - panākt pilsētas iedzīvotāju skaita krituma apstādināšanu un iedzīvotāju skaita palielināšanās sākumu, paaugstinot dzīves kvalitāti pilsētā ar plašām nodarbošanās iespējām, ar dažādām grupām atbilstošu mājokļu piedāvājumu, ar kvalitatīviem un daudzveidīgiem pakalpojumiem, ar interesantu sociālo dzīvi un ērtu pilsētvidi.” Tālāk neseko ne laiks, līdz kuram iedzīvotāju skaita samazināšanās vismaz jāapstādina, ne tādu darbu saraksts, kuriem būtu tieša ietekme uz iedzīvotāju skaita izmaiņām pieauguma virzienā.

Labo nodomu saraksts

Konkrētības trūkums tiek izskaidrots ar to, ka tagad - jau nez kuro reizi - tiekot izstrādāta Rīgas attīstības programmā 2021.-2027. gadam, kurā būšot “liels uzsvars ir uz pilsētvides attīstības un publiskās ārtelpas sakārtošanas jautājumiem”. Tie, protams nosaukti par prioritāti kaut ar otro numuru: “P2. Dzīves kvalitāti veicinoša pilsētvide”. Kaut uzmetuma stadijā tiek atklāts, ko Rīgas pašreizējā vadība ar to domā. Savukārt šādu plānu lasītāji var novērtēt, kurus no pieteiktajiem darbības virzieniem Rīgas pašvaldība tagadējās deputātu koalīcijas vadībā un Latvijas valsts ietvarā vispār ir spējīga veikt un vai tiem varētu būt kaut kāda ietekme uz iedzīvotāju skaita pieaugumu (samazinājuma apturēšanu). Proti, pašvaldība plānojot

- attīstīt Apkaimju centrus, veicinot publiskās ārtelpas funkcionālo daudzveidību,

- saglabāt, pilnveidot un ilgtspējīgi apsaimniekot zaļo infrastruktūru Rīgā,

- veicināt krastmalu un ūdens telpu plašāku pieejamību un lietojumu, kā arī attīstīt nepieciešamo infrastruktūru,

- saglabāt pilsētas kultūrvēsturisko ainavu, saudzējot un atjaunojot apbūves aizsardzības teritorijas,

- veidot vienotu un pieejamu publiskās ārtelpas tīklojumu ar ērtu navigāciju un pārdomātu pilsētvides komunikāciju,

- izveidot kompleksas pilsētvides pārvaldības modeli,

- veidot pilsētas iedzīvotājiem un viesiem no drošības aspektiem labvēlīgu pilsētvidi.

Pilsētas vēstures sejas

Akcentu maiņa šādā retorikā notiek nemitīgi, bet kopumā nekas neliecina, ka tagadējie plāni atšķirsies no daudziem iepriekšējiem plāniem, kam nekāda sakara ar realitāti nebija. Salīdzinājumam ir izmantojama elektroniski pieejamā avīzes “Rīgas Balss” 2005. gada 18. aprīļa publikācija “Pašvaldību satrauc rīdzinieku izmiršana", kurā šo satraukumu pauda un visu vērst par labu solīja viens no M. Staķa priekštečiem Aivars Aksenoks (Rīgas domes priekšsēdētāja amatā no 2005. gada 29. marta līdz 2007. gada 19. februārim). Publikācijas brīdis bija atkarīgs no Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) publikācijas, ka 2004. gada laikā rīdzinieku skaits sarucis no 721 640 līdz 712 262 (-9 378). Amatā viņš tobrīd bija pavisam neilgu laiku un tāpēc viņam nevajadzēja uzņemties atbildību par sava priekšteča Gundara Bojāra (amatā no 2001. gada pavasara) un vēl senākiem grēkiem. Līdzīgi arī M. Staķim ir tiesības atgādināt, ka tagad viņa vadītā dome varu pilsētā pārņēma 2020. gada 2. oktobrī un dažos pēdējos pagājušā gada mēnešos nekādus brīnumdarbus iedzīvotāju skaita palielināšanā izdarīt nevarēja.

Pēc A. Aksenoka mēra krēslā neilgi pasēdēja Jānis Birks un ilgu laiku - Nils Ušakovs, bet rīdzinieku skaita samazinājuma tendenci nekādi negrozīja ne viņu partijiskās piederības, ne personiskie vadīšanas stili. Ja 2005. gadu pilsēta sākusi ar 712 262 iedzīvotājiem, bet 2021. gadu - ar 614 618 iedzīvotājiem, tad 15 gadu laikā kopējais pazudušo iedzīvotāju skaits gandrīz sasniedz 100 tūkstošu robežlīniju (97 644) un uzrāda vidējo aritmētisko vērtību -6 510 gadā. Ļoti tuvs šai vidējai vērtībai ir rīdzinieku skaita samazinājums pagājušajā gadā, kad varas nesēji Rīgā nomainījās vairākas reizes. Tādā gadījumā arī valsts galvaspilsētas pārvaldīšana 2020. gadā ir vislabāk pārstāvējusi valsts kopējo politiku, ko ar nelielām novirzēm realizē politiski afišēti, bet pēc būtības saimnieciski un ģimeniski izveidoti grupējumi.

Kam vajadzīgas mirušas dvēseles

SKAISTUMS UN PLAŠUMS. Fragments no Rīgas domes mājas sadaļas “Rīgas pilsētas ekonomiskais profils 2020”. Lappuses izveidošana prasījusi tik daudz laika, ka 2021. gada vidū rīdzinieku skaits palicis tāds, kāds tas, pēc CSP datiem, bijis 2019. gada 1. janvārī. Turpat norāde uz cilvēku kopskaitu Rīgā un Pierīgā virs viena miljona, kas Latvijas mērogā ir ļoti daudz / Neatkarīgā

Pārskatā par pagājušo gadu pašvaldība pazemīgi atzīst, ka “laika posmā līdz 2013. gadam Rīgas pilsētā bija vērojama pastāvīga iedzīvotāju skaita samazināšanās, tad līdz 2017. gadam sekoja stabilizācija un neliels pieaugums, bet pēdējo četru gadu laikā pilsētas iedzīvotāju skaits saruka par 2,6%”. Proti, atzīst, ka N. Ušakovam it kā jau būtu izdevies kaut uz laiku mainīt iedzīvotāju skaita izmaiņu virzienu. Īstenībā Rīgas pašvaldība to nav spējusi. N. Ušakovs un viņa komandas darbošanos Neatkarīgā ir atklājusi 2017. gada 21. februāra publikācijā “Rīga uzpērk dvēseles” par to, kā Rīga izmantoja valsts dotās iespējas gan uzskrūvēt, gan atkal samazināt nekustamā īpašuma nodokļa likmes atkarībā no šajos īpašumos deklarēti cilvēku skaita. Nodokļa maksājumi ir piesaistīti valsts noteiktajām kadastrālajām vērtībām, kas Rīgā augstākas nekā pārējā Latvijā. Tikai Jūrmala un vēl dažas ūdesnsmalu pašvaldības varēja ar Rīgu konkurēt, bet visām citām pašvaldībām nācās samierināties, ka cilvēki no tām pārdeklarējas uz īpašumiem Rīgā, lai to īpašniekiem būtu jāmaksā mazāki nodokļi. Pat ja citas pašvaldības rīkotos kā Rīga un paaugstinātu nodokļus par īpašumiem, no kuriem cilvēki izdeklarējušies uz Rīgu, nodokļu maksājumi caurmērā tik un tā izrādītos mazāki par nodokļu atlaidēm, kādas Rīga varēja iedot tiem, kas iedeklarējas Rīgā, jo augsta bija pilnā nodokļa summa, no kuras atlaidi rēķināt. Tāpēc lauku pašvaldībām drīzāk atlika vispār neielaisties manipulācijās ar nekustamā īpašuma nodokļa maksājumiem un cerēt, ka godīgāka attieksme pret iedzīvotājiem ilgtermiņā radīs interesi reāli dzīvot šajās pašvaldībās. Iespējams, ka šādi aprēķini tagad attaisnojas, ja jau iedzīvotāju skaits Rīgā samazinās.

Iedzīvotāju skaita uzpūšanas jēga ir valsts un pašvaldību interese aizņemties naudu ar norādi uz cilvēkiem, no kuru maksātajiem nodokļiem šie parādi kādreiz tikšot dzēsti. Jo iedzīvotāju mazāk, jo mazākas iespējas uzpūst kreditoriem tīkamā veidā arī iekšzemes kopprodukta rādītājus valstī un tā sadalījumā par pašvaldībām. Rīgas pašvaldībai atliek izmantot Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) pakalpojumus iedzīvotāju skaita uzpūšanā. Proti, pilsētas Attīstības departaments atzīst, ka “mēs par pamatu izmantojam CSP datus, jo tie precīzāk raksturo faktisko situāciju”, taču 2020. gada publiskajā pārskatā iekļauti PMLP dati, kuros rīdzinieku skaits šā gada sākumā par 71 635 lielāks, nekā CSP datos. Tik daudz cilvēku skaitās Rīgā deklarēti, bet patiesībā dzīvo ārzemēs vai citās pašvaldībās Latvijā.

Rīga

Pašvaldību vēlēšanām gatavošanās sākusies tādējādi, ka par nodomu atgriezties Rīgas politikā paziņojis Ainārs Šlesers, kas licis sarosīties visiem domē jau sēdošajiem. Tomēr vēl interesantāks par pašu faktu varētu būt iemesls, kāpēc viņam jāpārtrauc samērā komfortablais darbs Saeimas opozīcijā un jātērē lieli resursi varas atgūšanai galvaspilsētā.