Zīmols „Jānis Sauka” ir pazīstams tiem, kuri augstu vērtē gaļas izstrādājumu garšas buķeti un nevainojamu kvalitāti. Pirms dažām nedēļām darbu uzsāka jaunā SIA „Ādažu desu darbnīca” jeb sabiedrībā pazīstamā zīmola „Jānis Sauka” gaļas pārstrādes cehs. Tās tapšanā kopumā investēts vairāk nekā 4 miljoni eiro.
Neatkarīgā sarunājas ar SIA „Ādažu desu darbnīca” līdzīpašnieku un zīmola „Jānis Sauka” turētāju Jāni Sauku.
‒ Atcerēsimies mazliet vēsturi. Kopš kura laika esat gaļas tirgū ar zīmolu „Jānis Sauka”?
‒ Zīmols „Jānis Sauka” ir radīts 2012. gadā, kad Ādažos tika uzsākta ražošana un atvērta pirmā tirdzniecības vieta Rīgas Centrāltirgū. Toreiz biznesā bijām seši cilvēki, bet šobrīd mūsu kolektīvā jau ir 140 strādājošo.
‒ Ne jau no zila gaisa izdomājāt, ka pievērsīsieties gaļas biznesam. Kas jūs uz to pamudināja?
‒ Jau kopš agras bērnības esmu saistīts ar fermām un gaļas audzēšanu. Esmu strādājis gan par ganu, gan pusdienu pievedēju gucuļu viesstrādniekiem, gan par traktoristu. Vēlāk gaļas pārstrādes un desu ražošanas meistara zināšanas ieguvu, trīs gadus mācoties Rīgas gaļas kombinātā. Ar desu ražošanu esmu saistīts jau kopš 1995. gada, bet pirms tam strādāju par gaļas izcirtēju Rīgas Centrāltirgū un pats arī tirgojos. Laika gaitā biznesā esmu iesaistījis arī savus brāļus Mārtiņu un Pēteri, kas ir uzņēmuma līdzīpašnieki. Abiem jaunākajiem brāļiem ir pārtikas tehnologu diplomi un praktiskās zināšanas. Man ir ļoti svarīgi apzināties, ka esam ģimene, kura vēlas un prot strādāt, lai savā valstī veidotu ilgtspējīgu pārtikas ražošanas un tirdzniecības biznesu.
‒ Vai jaunā ceha atvēršana dos jaunas darba vietas?
‒ Jā, vienlaikus ar jauno pārstrādes cehu tiks saglabāta arī iepriekšējā gaļas pārstrādes ceha darbība, kā arī paplašinātas gaļas un konditorejas tirdzniecības telpas Ādažos, tāpēc papildus plānojam pieņemt darbā vēl ap 20 strādājošo. Piebildīšu, ka šogad plānojam atvērt vēl trīs jaunas tirdzniecības vietas Rīgā, lai mūsu produkcijai nodrošinātu pēc iespējas plašāku pieejamību. Patlaban ar zīmolu „Jānis Sauka” ir atvērtas tirdzniecības vietas Rīgā: divi stendi Centrāltirgū, t/c „Riga Plaza” , Āgenskalnā t/c „Arcada” , Imantas tirgū , Kauguros „Līgo bazārā” un Ādažos. Domājam par jaunām tirdzniecības vietām arī ārpus Rīgas un Ādažiem, piemēram, Valmierā un Jelgavā.
‒ Pēdējo gadu laikā uzņēmumā norit ievērojama attīstība. Vai pieprasījums pēc produkcijas ir pietiekami liels?
‒ Kamēr nebija atklāts jaunais ražošanas cehs, katra diena bija kā pārbaudījums, jo mazajā cehā, kas ir vien 300 kvadrātmetru platībā, vajadzēja pagūt saražot ļoti daudz produkcijas. Man no sirds žēl bija savus darbiniekus, kuriem nācās smagi strādāt šaurās telpās. Ne vienmēr visas tirdzniecības vietas varējām nodrošināt ar pilnu sortimentu. It īpaši lielu slodzi izjutām svētkos - Jāņu un Ziemassvētku laikā. Šobrīd, kad ir atvērts jaunais cehs, jūtos daudz mierīgāk, jo ražošanas jauda ir nesalīdzināmi lielāka.
‒ Zīmols „Jānis Sauka” asociējas ar augstas kvalitātes produktu, kas gatavots no vietējām izejvielām. Vai tā tas ir?
‒ Praktiski, jā, jo gan cūkgaļu, gan liellopu gaļu iepērkam tikai no vietējiem audzētājiem. Vistas gaļa gan tiek iepirkta no ārvalstu ražotājiem. Mana dzīves un darbības filozofija ir vienkārša - visai produkcijai ir jābūt tādai, lai gan es, gan mana ģimene to varētu baudīt ikdienu - tai vienmēr ir jābūt svaigai, garšīgai un veselīgai. Ja jūs man jautājat, kāpēc ir radīti cīsiņi „Kārlēns”, atbilde ir vienkārša - kad piedzima dēls Kārlis, vajadzēja radīt produktu, ko bez bažām var dot arī ļoti maziem bērniem. Kārlis jau no 9 mēnešu vecuma ēd „Kārlēna” cīsiņus un arī citus mūsu uzņēmuma izstrādājumus. Man nav kauns parakstīties uz katra mūsu uzņēmumā tapušā desas gabala.
‒ Vai līdz ar Covid-19 mainās cilvēku ēšanas un iepirkšanās paradumi?
‒ Kopumā cilvēki kļūst slinkāki un vairāk ēd sabiedriskās ēdināšanas iestādēs. Jāteic gan, ka Covid-19 krīze ieviesa korekcijas - cilvēki sāka vairāk gatavot un ēst mājās. Līdz ar to arī pandēmijas laikā mūsu produkcija ir ļoti pieprasīta, un tas dod mums iespēju nesamazināt strādājošo skaitu.
Protams, arī mūsu uzņēmums izjūt krīzes sekas - kopējais apgrozījums ir krities apmēram par 20%, bet to galvenokārt sastāda totāls apgrozījuma kritums HoReCa jeb sabiedriskās ēdināšanas segmentā, jo starp mūsu klientiem ir daudz ēdnīcu, restorānu un kafejnīcu. Tikpat apjukuši bija arī cilvēki.
‒ Būvējot jauno ražotni, tika runāts, ka produkciju varētu arī eksportēt. Vai šī ideja ir dzīva?
‒ Par to ir pāragri runāt. Sākoties pandēmijai, visas valstis sāka aizstāvēt savu iekšējo tirgu, tādējādi cieta daudzi eksportētāji, jo vienā dienā robežas vienkārši tika slēgtas. Protams, es vēlētos arī eksportēt produkciju, it īpaši uz Skandināvijas tirgiem, kuros varētu būt interese par meža dzīvnieku gaļas produktiem, auksti kūpinātām desām, meža gaļas kūpinājumiem. Mēs arī Latvijas tirgum pakāpeniski attīstām meža dzīvnieku gaļas produktu ražošanu un tirdzniecību. Mūsu uzņēmumam vietējais tirgus ir un paliks primārā vērtība.
‒ Ražošanā tiek izmantota tikai Latvijā audzēta gaļa. Kāda ir tās kvalitāte? Vai tas vien, ka gaļa audzēta Latvijā, nozīmē, ka tā ir ļoti laba?
‒ Man ir ļoti svarīgi zināt, kā tiek audzētas cūkas un liellopi, kā arī tas, kā un kur dzīvnieki tiek nokauti. Jāteic, ka Latvijā audzēts nav sinonīms visaugstākajai kvalitātei. Ar briežu audzētāju un to kautuvju darbu esmu ļoti apmierināts - gaļa tiešām ir ļoti augstas kvalitātes. Sūdzēties nevar arī par liellopiem, bet cūku audzētāji sāk grēkot. Daudzi man prasa: kāpēc gaļa tek? Slapja gaļa asociējas ar speciāli injicētu gaļu, lai iegūtu lielāku svaru, vai arī tā ir bijusi saldēta. To es nekad neesmu darījis un nedarīšu. Mūsu gadījumā tas ir atkarīgs tieši no cūkaudzētājiem, kuri pirms kaušanas cūkas ļoti intensīvi baro un dzirdina, turklāt barībai nav nodrošināts atbilstošs Ph līmenis. Gaļas kvalitāte tiešā veidā sasaucas ar barības kvalitāti. Cūkaudzēšanas nozarē ir ieviestas jaunas šķirnes un izstrādātas tādas barošanas sistēmas, kas ļauj 70 kg smagu cūku izaudzēt jau 4 mēnešos un 2 nedēļās. Senāk tik lielu ruksi audzēja vismaz sešus septiņus mēnešus.
‒ Vai plānojat vēl kādus attīstības projektus? Vai esošā situācija nerada bažas, ka bizness varētu iebuksēt?
‒ Mēs nepavisam nejūtamies droši un pārliecināti par nākotni, jo ne visus procesus varam ietekmēt. Jau trešo gadu tiek virzīts meža dzīvnieku kautuves projekts, taču par tā īstenošanu vēl pāragri runāt, jo mūsu valstī neko nevar iepriekš paredzēt. Jāpiekrīt teicienam, ka latvietim Latvijā būt ir grūti, bet latvietim Latvijā ražot ir gandrīz neiespējami. Tāda attieksme pret vietējiem ražotājiem kā Latvijā nav nekur citur pasaulē. Katrā valstī pārtikas ražotājs, kurš ražo produkciju no vietējām izejvielām, tiek turēts augstā godā un visādi atbalstīts, jo viņš dod darbu ne tikai pārstrādes nozarē iesaistītajiem, bet veselai ķēdei cilvēku, sākot no graudu audzētāja, cūkkopja, kurš to lopu baro, līdz šoferim, kurš viņu atved uz pārstrādi.
Es apzinos, ka droši varētu iepirkt arī citā valstī audzētu cūkgaļu un gala produkta kvalitāte neciestu, jo Eiropā ir cūkaudzētāji, kas piedāvā tiešām augstas kvalitātes gaļu. Taču man ir svarīgi strādāt tā, lai iegūtu ne tikai es un mana ģimene, bet liels iesaistīto cilvēku skaits. Kā jau teicu - pārstrādātājs dod darbu neskaitāmi daudz citiem cilvēkiem, kuri pat neapzinās, ka viņi ir viens no ķēdes posmiem. Arī mūsu valdība to nesaprot. Es ļoti gribētu no valdības puses sajust spēcīgu aizmuguri, bet tās nav. Piemēram, mums pat nav savas nacionālās bankas, un visa mana nauda - uzņēmuma apgrozījums tuvojas 8 miljoniem gadā, pelna naudu citu valstu bankām. Jautāju VID, kas notiks, ja pēkšņi kāda no skandināvu bankām tiks slēgta? Kas notiks ar manu naudu? Es saņemšu tikai tos 80 tūkstošus, kas ir garantēti no valsts puses? Man mēneša maksājums ir lielāks par tiem 80 tūkstošiem eiro!
‒ Valdība it kā mēģina rast risinājumus krīzes pārvarēšanai, ieplūdinot ekonomikā vairākus miljardus. Taču diezin vai kāds glābs jūsu uzņēmumu, ja kāda no bankām tiks slēgta?
‒ Jā, valdība par ražotājiem atcerējās tikai tad, kad sākās ārkārtas situācija - prasīja vispirms ar pārtiku nodrošināt vietējo tirgu, sākt dezinfekcijas līdzekļu un masku ražošanu. Kamēr nesākās "lielās ziepes", neviens par vietējiem ražotājiem pat nedomāja. Mēs sen runājam, ka vietējiem pārtikas produktiem jāsamazina PVN. Daudzās valstīs vietējiem produktiem ir 4% līdz 7%, bet mums ir 21%. Tagad kaut ko sāk par to runāt, bet nekas nenotiek - turpinām maksāt milzīgu PVN un nesaprotamo OIK, kas būtiski sadārdzina ražošanu un gala produktu cenu.
‒ Mēs ļoti daudz runājam, ka vajag atbalstīt savējos. Vai jūs jūtat kādu progresu?
‒ Primāri nepieciešams valsts atbalsts un sapratne, ka vietējais ražotājs ir pats svarīgākais ekonomikas stūrakmens. Sabiedrības attieksme ir pozitīva, bet nejūtu, ka valsts par mani stāvēs un kritīs.
