Jurģis Liepnieks. Jaunā valdība. Es nesaprotu, kā mēs te nonācām

© Rojs Maizītis

Arī šis pāries, vēsta sena gudrība. Viss ir pārejošs, neko nav iespējams saglabāt nemainīgu. Mēs to visu it kā zinām un saprotam, tomēr dzīvē lietas mēdz mainīties tik strauji un iespaidīgi, ka nenobrīnīties.

Vai pirms gada kāds varēja iedomāties, ka JV uzticamākais partneris izrādīsies ZZS? Ka valdošā koalīcijas būs JV, ZZS, PRO un Burovs? Ka par aizsardzības ministru būs cilvēks, kurš ir skeptisks par Latvijas nepārtrauktības koncepciju un, izrādās, regulāri ir atkārtojis Krievijas info kara vēstījumus, piemēram, ka Latvija ir jaunizveidota valsts (tātad okupācijas nebija, bija brīvprātīga iestāšanās PSRS), ka par Latgales autonomiju var runāt, ja vien tas notiek konstitucionāli (tas ir kā?), un tas viss, kas laikā un jēgā tiešā sakritībā ar Krievijas vēstījumiem Donbasa, Krimas, Luhanskas sakarā. Proti, politiķis, kura izteikumiem līdzīgi iederētos pat ne “Saskaņas”, bet drīzāk Ždanokas biedru vidū, tagad ir aizsardzības ministrs.

Tāpat pirms nepilna gada iedomāties, ka par Saeimas priekšsēdētāju, otru augstāko amatpersonu valstī, Nacionālās drošības padomes locekli kļūs viens no Sudrabas partijas centrālajiem balstiem (un ja nu ir kāds politisks projekts Latvijā, uz kuru krīt vistumšākā ēna par to, ka tas izgudrots FSB kabinetos, tad patiesībā tieši Sudrabas partija ir tā).

To visu bija grūti iedomāties pirms gada, un, kā mēs te nonācām, tas patiesībā man vēl pat līdz šim brīdim nav līdz galam skaidrs.

Es saprotu par Nacionālo apvienību. Viņiem patiešām ir ideoloģiski, politiski un elektorāli iemesli, proti, visi iespējamie iemesli nepiedalīties vienā valdībā ar progresīvajiem, neatbalstīt nekādus viendzimuma ģimeņu regulējumus un tamlīdzīgi. To var saprast, un, piedevām vēl ņemot vērā viņu vājos ministrus, var visnotaļ domāt, ka aiziešana opozīcijā ir iespēja celt savus reitingus un īstenot savus solījumus vēlētājiem labāk nekā esot valdībā. Viņu lēmumos ir saskatāma visu veidu loģika un konsekvence.

Savukārt tas, ko tikko izpildīja “Apvienotais saraksts”, man vispār nav skaidrs. Es vienkārši nesaprotu. Atdot Saeimas priekšsēdētāja vietu ZZS, atdot vietu valdībā, kāpēc? Kāds ir iemesls? Lemberga ietekme? Tas ir joks? Te jāpiekrīt Valaiņa paustajam Dombura diskusija raidījumā, ka nav īsti skaidrs, kāpēc tad, vācot balsis Pīlēnam kā prezidentam, labas bija ne tikai ZZS balsis, bet pat Rosļikovs un Grevcova tika uzskatīti par visnotaļ pieņemamiem atbalstītājiem. Pīlēns pat publiski skaidroja, ka parlamentā visas balsis vienādas, bet tagad, balsojot par valdību, pēkšņi tā vairs nav un neatrisināma problēma ir kaut kādas tur divas “Latvijai un Ventspilij” balsis. Un ja jau tā Lemberga ietekme tik būtiska, tad kādā veidā, aizejot opozīcijā, pazaudējot Saeimas priekšsēdētāja un iekšlietu ministra amatus, AS samazināja šo ietekmi? Vai nav tā, ka tagad viņi tieši to ir nostiprinājuši? Turklāt “Apvienotajam sarakstam” bija visas iespējas visos posmos palikt valdībā. Vēl vairāk, normālai partijai būtu bijis jācīnās par to, lai viņu premjera amata kandidāts Pīlēns tiktu nosaukts kā nākamās valdības veidotājs, un viņiem būtu jācenšas veidot sava valdība. Arī tas būtu bijis pilnīgi iespējams (nu labi, ne ar tādu politisko meistarību kā vācot balsis par Pīlēnu kā prezidentu, bet tomēr). Es pat esmu pārliecināts, ka Kariņš nekad nekur nebūtu atkāpies, ja nebūtu bijis pilnīgi pārliecināts, ka Pīlēns ir viltus premjera kandidāts un netaisās cīnīties par šo amatu.

Lai vai kā. Pat ja “Apvienotā saraksta” vienīgā izveidošanas jēga bija plāns Pīlēnam kļūt par prezidentu, es vienalga nesaprotu šīs partijas ievēlēto cilvēku loģiku, plānus, domāšanu. Kāpēc Smiltēns atsacījās no Saeimas priekšsēdētāja vietas? Kāpēc Tavars domā, ka labāk būt opozīcijā, kāpēc Didzis Šmits vairs negribēja būt zemkopības ministrs un Māris Kučinskis iekšlietu? Un kāds ir viņu plāns tagad? Es nezinu, es nesaprotu. Un tie nav vienīgie man neskaidrie jautājumi. Atgādiniet man - kāpēc tomēr Kariņš atkāpās? Viņa oficiālais skaidrojums ir tas, ka NA un AS bloķējās un neļāva pieņemt Stambulas konvenciju un viendzimuma pāru regulējumu un bija pret imigrāciju. Nopietni? Tie ir vienīgie trīs darbi, kuru dēļ tika veidota valdība, svarīgākie trīs darbi valstī, bez progresa kuros ir jāmet plinte krūmos, runājot paša Kariņa vārdiem? Nevis veselība, nevis izglītība, nevis ekonomika, nevis drošība, nevis korupcija, nevis pensijas, nevis inflācija, nevis robeža, nevis desmitiem un desmitiem citu jautājumu, bet tikai šie, un tādēļ jātaisa jauna valdība? Man Kariņa skaidrojums neizklausās pēc patiesā iemesla visiem šiem manevriem, bet tikai pēc iegansta. Turklāt slikta un steigā sagudrota iegansta uzsākt noteikta plāna realizāciju. Un kur un kā pēkšņi uzradās Siliņas kandidatūra? Teiksim tā - ne pati acīmredzamākā kandidāte. Nekad iepriekš šādā kapacitātē neminēta. Es acīmredzot kaut ko nesaprotu, un man te paliks jautājumi, uz kuriem, cerams, laiks tomēr nesīs atbildes. Ja ne, tad savukārt te paliks vieta dažādām sazvērestības teorijām, sākot ar tādām, ka Krievijas kuratori šeit saskatīja iespēju salikt valdību, kurā ir daudz vairāk viņu ietekmes aģentu nekā iepriekšējā, beidzot ar to, ka Siliņa ir upurjērs, pamests saplosīšanai ceļā uz kādu vēl nākamo plāna daļu, par kuru mēs šobrīd vēl neko nezinām. Es neesmu sazvērestības teoriju un baumu liels piekritējs, jo tās parasti ir pārāk kārdinošas, patīkamas un vieglas, bet es jūtos viegli neomulīgi, ja nesaprotu, kas un kāpēc notiek manā valstī. Un es pieņemu, ka, ja es nesaprotu, lai arī gadiem padziļināti sekoju Latvijas politikai, tad gan jau es tāds neesmu vienīgais.

Labā ziņa ir tā, ka tajā, kas attiecas uz reālo darbu valsts pārvaldes, ekonomikas, veselības un citu jomu problēmu risināšanā, iepriekšējā valdība bija tik vāja, ka šī nez vai būs daudz sliktāka. Abu Meri, lai arī, šķiet, ne īsti saprot, ko uzņēmies, tomēr nez vai spētu būt sliktāks ministrs par Meņģelsoni. Kozlovskis nez vai sliktāks par Kučinski, un Logina nez vai sliktāka par Puntuli. Latiņa ir nostādīta tik zemu, ka grūti pat iztēloties, kā to varētu nepārlēkt, bet nu skatīsimies. Ir septembra vidus. Pēc diviem mēnešiem būtu jābūt gatavam jaunajam budžetam. Nu labi, pēc trim mēnešiem, vēlākais. Gaidu to ar milzīgu interesi. Jo, ja par “Vienotību” un ZZS viss sen šajā sakarā ir apmēram zināms, tad “Progresīvie” ir pilnīgi jauns lielums Latvijas politikā, un budžeta process būs mums pirmā nelielā iespēja pārliecināties, kas viņi patiesībā ir.

Politika

Ar vienu no redzamākajiem deviņdesmito gadu Latvijas atjaunojamās valsts politiskajiem arhitektiem, “Vienotības” priekšteces – “Latvijas ceļa” – ilggadējo Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Andreju Panteļejevu sarunājamies par to, kas šobrīd notiek Latvijā un pasaulē. Sākot ar “Rail Baltica” kolīzijām, nupat notikušajām Eiroparlamenta vēlēšanām un beidzot ar prognozēm par iespējamo lielo karu.

Svarīgākais