Parlamentārās izmeklēšanas komisiju par finanšu sektora “kapitālā remonta” apstākļiem un tā radītajām sekām uz finanšu un kapitāla tirgus sistēmu vadīs Vilis Krištopans (“Latvija pirmajā vietā”), bet komisijas sekretārs būs Harijs Rokpelnis (Zaļo un zemnieku savienība). Tā sēdē ceturtdien, 23. februārī, lēma Saeima. Par Vili Krištopanu balsoja arī Saeimas pozīcijā esošais “Apvienotais saraksts”, tā norādot savu ieinteresētību, lai izmeklēšanas komisijai nesanāk tukšs un lietu sabotējošs raksturs. Ja komisijas vadībā nonāktu kāds valdošās koalīcijas pārstāvis, tad, visticamāk, finanšu un kapitāla tirgus pārstrukturēšanas svarīgākie jautājumi tiktu “norakti” kā nebijuši. Par to, ko komisija vēlas noskaidrot un kādus mērķus sasniegt, īsa saruna ar V. Krištopanu.
Viena daļa lietā iesaistīto personu jau pašas ir pieteikušās stāstīt komisijai par to, kas ir bijis. Citas aicināsim. Viens no pirmajiem, kuru aicināsim, būs PNB bankas administrators - likvidators, lai viņš izstāsta, kas tur bija un kāpēc. 2018. gada janvārī par PNB bankas padomes priekšsēdētāja vietnieku kļuva dāņu politiķis, bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens. Tas ir nopietni! Kā tas nākas, ka šajā bankā, kas tagad ir sabrukusi, par amatpersonu ir bijis šīs cilvēks? Par to ir jātiek skaidrībā. Cilvēki man zvana, raksta, sūdzas - komercbankas viņiem kontus slēdz, nevar atvērt kontus, naudu arestē bez pamata. Trīs gadus tiesājas, un beigās pierādās, ka nauda iesaldēta nepamatoti. Kas tas ir? Ir absurdi gadījumi, kad cilvēks cilvēkam nosūta 50 eiro, bet bankas to novērtē kā “aizdomīgu darījumu”. Iznāk, ka pieeja ir tāda, ka ikviens Latvijas iedzīvotājs tiek uzskatīts par “naudas legalizētāju”. Vai tas nav absurds?
Pētīsiet, kāda ir situācija ar kredītiem, kādēļ komercbankas nelabprāt kreditē tautsaimniecību un privātpersonas?
Ar kreditēšanu ir ļoti vāji, jo komercbankām ir vieglāk neatvērt kontus nekā atvērt, neizsniegt kredītus nekā izsniegt. Bankām ir radīta tāda situācija, ka tām vēlams nodarboties ar tradicionālo banku darbību. Kādai bankai nodrošina darījumu ar “Latvenergo” par 100 miljoniem, citai bankai darījums ar citu valsts uzņēmumu par 50 miljoniem, un bankas var mierīgi dzīvot.
Kā Latvijas komercbankas izskatās salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju?
Izskatās slikti. Man viens pazīstams uzņēmējs stāsta, ka viņam ir darījumi ar kādām 60 valstīm. Ar lielāko daļu no tām nav nekādu problēmu, bet ar Latviju allaž iznāk skaidroties un nākas pierādīt, ka nav kamielis.
Pieņemsim, ka jūsu komisija visu ko izmeklēs. Taču kāds no tā būs “sausais atlikums”? Ko valsts un bankas darīs citādi?
Vispirms ir jākonstatē situācija, kāda tā ir. Vieni no pirmajiem, kurus aicināsim pie sevis, būs Latvijas Bankas pārstāvji. Viņi tagad atkal nodarbojas ar komercbanku uzraudzību. Mēs pieprasīsim skaidru komercbanku sistēmas “fotogrāfiju”. Es jau janvārī budžeta komisijas sēdē jautāju: “Lūdzu, iedodiet salīdzinājumu ar Lietuvu, Igauniju un citām ES valstīm!” Atbildi pagaidām neesmu redzējis, jo laikam ir doma, ka mēs jokojam. Kāpēc latviešu uzņēmēji reģistrē savus uzņēmumus Igaunijā? Nevis Lietuvas un Igaunijas uzņēmēji atver kontus Latvijā, bet ir otrādi? Uz šiem jautājumiem centīsimies rast atbildes. Gribu sākumā saprast atbildi, un pēc tam piedāvāsim risinājumu. Banku darbības sistēma Latvijā ir katastrofālā stāvoklī. Mazajā Igaunijā komercbanku aktīvi ir 30 miljardi eiro, bet Latvijā tikai 25. Kāpēc tas ir tā? Igaunija arī, līdzīgi kā Latvija, saskārās ar tādām pašām problēmām - tai arī draudēja “pelēkā zona”. Taču viņiem kaut kā ir sekmējies tikt ar savu kapitālo remontu galā labāk.
Man šķiet, ka esam “pārregulējušies”. Man pašam bija gadījums, kad no vienas sievietes pirku šķūnīti par 3000 eiro. Viņai nācās braukt uz pilsētu, sēdēt rindā pārbiedētai kā zaķim, vai valsts tiesībsargājošās iestādes “nepiešūs” viņai kādu “naudas atmazgāšanu”. Šādām lietām, pēc manām domām, bija jānotiek daudz mierīgāk un vienkāršāk.
