Saeimas vēlēšanu rezultāti iniciatīvu nākamās valdības veidošanai, atšķirībā no iepriekšējām vēlēšanām, nepārprotami nodevuši “Jaunās Vienotības” rokās, kas neminstinoties to apņēmusies izmantot. Turklāt nožēlojamais “Attīstībai/Par!” sniegums līdzšinējās valdības vadītājiem sniedz nepārvērtējamu iespēju spēlēt no pārsvara pozīcijām.
Laikā, kad svētdienas pēcpusdienā nesaskaitīti atlikuši tikai četri no 1055 vēlēšanu iecirkņu rezultātiem, “Jaunā Vienotība” ar 18,93% aktīvo vēlētāju atbalstu ir kļuvusi par vēlēšanu nominālo uzvarētāju. Tas organizācijai, ne bez Valsts prezidenta svētības, devis tiesības jau aizsākt nākamās valdības veidošanas sarunas. Un partija ir apņēmusies to paveikt pēc iespējas ātrāk.
Citējot “Jaunās Vienotības” valdes locekli Arvilu Ašeradenu: krīzes situācija uzliek pienākumu jauno valdību izveidot pietiekami ātri, lai Valsts prezidentam Egilam Levitam būtu iespēja jau novembra sākumā nosaukt Ministru prezidenta amata kandidātu.
Ņemot vērā sarkanās līnijas, kas, neraugoties uz “Saskaņas” izkrišanu caur vēlēšanu sietu, joprojām eksistē tajās pašās - prokrieviskajās - robežās, dabīgais topošās koalīcijas kodols varētu būt “Jaunā Vienotība”, “Apvienotais saraksts”, kas ar 11,05% atbalstu ir trešais veiksmīgākais vēlēšanu dalībnieks, un Nacionālā apvienība, par kuru nobalsojis 9,31% elektorāta.
Šāda koalīcija, saskaņā ar Centrālās vēlēšanu komisijas datiem, premjeram dāvātu 54 mandātu vairākumu Saeimā. Nav slikti, ja ņem vērā, ka nu jau aizejošajā valdībā daudzi lēmumi tika pieņemti vien ar 51 balsi no simta. Taču, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju un prognozējamās opozīcijas attieksmi pret lietām, nākamais premjers varētu vēlēties plašāku sabiedroto loku, kas reizēm ļautu kādam koalīcijas pārstāvim arī saslimt. Un te izvēle ir ļoti ierobežota. Rakstot šīs rindas, CVK prognozē, ka vienīgais loģiskais partneris koalīcijai ir “Progresīvie”, kuri papildinātu koalīciju ar vēl 10 mandātiem. Taču Nacionālās apvienības līderi jau atklājuši, ka ar “Progresīvajiem”, kas ar 6,14% ir pēdējā veiksmīgākā no septiņām Saeimā iekļuvušajām partijām, par spīti vairākiem saskares punktiem, tā labprāt nesadarbotos.
Ņemot to vērā, atliek secināt, ka topošajai koalīcijai nāksies samierināties ar viegli torpedējamu vairākumu vai sakost zobus un pieaicināt Zaļo un zemnieku savienību, kas ar saviem 16 mandātiem jauno koalīciju padarīti teju neievainojamu. Vismaz no ārpuses.
Tiesa, esošais un, visticamāk, arī nākamais premjerministrs, “Jaunās Vienotības” līderis Krišjānis Kariņš ir paziņojis, ka sadarbība ar ZZS ir iespējama tikai tad, ja tā nepārprotami novērsīsies no sava premjerministra amata kandidāta Aivara Lemberga. Ņemot vērā, ka ZZS uz šādu soli, visticamāk, nav gatavi un topošais koalīcijas kodols to neuztvertu nopietni, pat tad ja zaļzemnieki varas iegūšanas dēļ patiešām būtu gatavi vismaz formāli “uzmest” līderi, izskatās, ka K. Kariņam būs jāizmanto visas diplomāta iemaņas, lai pārliecinātu Nacionālo apvienību par “Progresīvo” nepieciešamību.
Tas nozīmētu, ka K. Kariņam nākamajā valdībā jau atkal būtu jāžonglē ar piecu partiju vēlmēm un iegribām. Šoreiz gan tās būtu vieglāk prognozējamas un žonglējamas, jo tām nav raksturīga vēlēšanās caurkritušo “Konservatīvo” stūrgalvība, kas pēc 13. Saeimas vēlēšanām ārpus koalīcijas atstāja to pašu ZZS.
To, kāda loma 14. Saeimas sasaukumā tiks iedalīta ZZS, uzzināsim jau tuvākajās dienās, bet atlikušo Saeimā ievēlēto partiju - Aināra Šlesera “Latvija pirmajā vietā” un Alekseja Rosļikova “Stabilitāte!” - liktenis šķiet skaidrs. Dziļa un neizbēgama opozīcija. Turklāt 13,07% elektorāta, kurus šīs partijas spējušas akumulēt, un programmatiskie uzstādījumi gana droši ļauj prognozēt, ka ar šo lomu tām būs jāsadzīvo visus četrus nākamos gadus.
