Atklājot 13. Saeimas pēdējo darba sesiju, Valsts prezidents Egils Levits nosauca kritēriju, kas būšot noteicošais, lai viņš kādas nākamajā parlamenta sasaukumā ievēlētās partijas pārstāvi nominētu premjerministra amatam. Nepārprotamu signālu, ka izpildīt šo kritēriju viņš ir gatavs, devis “Jaunās Vienotības” Ministru prezidenta amata kandidāts Krišjānis Kariņš.
E. Levits jau ilgāku laiku pie katras izdevības uzrunāt Saeimu atgādina, ka tai vajadzētu reformēt Ministru kabinetu. Pērnā gada nogalē viņš Saeimā pat iesniedza grozījumus Ministru kabineta iekārtas likumā. Grozījumos viņš paredzēja jauna amata - valsts ministra - ieviešanu. Prezidents uzskata, ka šāda amata izveidošana Ministru kabinetam dotu lielāku elastību valdības strukturēšanā un politiskās atbildības jomu noteikšanā.
“Bērnu un ģimenes politika un digitālā politika ir tikai dažas jomas, kurās ir pietrūcis šādas starpnozaru sadarbības un politiski atbildīgas valsts amatpersonas par jomas politikas veidošanu un īstenošanu,” uzskata Valsts prezidents.
“Es sagaidu, ka šo priekšlikumu Saeima nopietni apsvērs un atbalstīs, lai tas varētu stāties spēkā pēc 14. Saeimas sanākšanas un dotu iespēju jauna Ministra kabineta veidošanā pēc Saeimas vēlēšanām izcelt ne tikai vertikālās politikas jomas, kā tas tradicionāli bijis līdz šim, bet papildus arī horizontālās politikas jomas, kurās līdz šim bieži pietrūcis pienācīgas pārvaldības un politiskās gribas to īstenot, atstājot šos visai sabiedrībai bieži vien būtiskos jautājumus novārtā,” pie Saeimas vērsās E. Levits.
Aiz cieņas pret Valsts prezidentu Saeima viņa iesniegto likumprojektu nodeva Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, taču tās vairākums pēc divām šim jautājumam veltītām sēdēm prezidenta iniciatīvas virzību apturēja vēl pirms pirmā lasījuma. Galvenais arguments likumprojekta noraidīšanai - jau tā birokrātiskais valdības aparāts kļūs vēl birokrātiskāks.
Taču aizmirsis savu vīziju par jaunu amatu ieviešanu E. Levits nav. Atklājot 13. Saeimas pēdējo sesiju, viņš teica: “Ir skaidri redzams, ka mūsu atpalicība iezīmējas īpaši tajās jomās, kur nepieciešama valsts pārvaldības pārnozaru koordinācija un sadarbība. (..) Ja mēs gribam modernu valsti, mums ir vajadzīga moderna valsts pārvaldība, kas spēj efektīvi tikt galā ar mūsdienu izaicinājumiem, tātad tas nozīmē - gan elastīgs politiskās valdības modelis, gan moderna, efektīva ierēdniecība. Nākamajam Ministru prezidenta kandidātam es prasīšu konkrētu valsts pārvaldības reformu plānu.”
Šo uzstādījumu ir sadzirdējis “Jaunās Vienotības” premjerministra amata kandidāts, šīs valdības vadītājs Krišjānis Kariņš. Viņš, it kā publiski signalizējot prezidentam, intervijā ziņu aģentūrai LETA paudis, ka 14. Saeimai vajadzētu mainīt Ministru kabineta iekārtas likumu, lai valdības varētu veidot elastīgāk un departamentus starp ministrijām pārdalīt atbilstoši valstī veicamajiem uzdevumiem.
“Mums šobrīd ir neelastīga ministriju struktūra, kas balstās vēl pagājušā gadsimta domāšanā, ka ministrija ir ēka, tajā atrodas dažādi departamenti, nu un tā ir ministrija. Taču nākamajā valdībā pilnīgi noteikti ir nepieciešama, piemēram, enerģētikas un klimata ministrija un ministrs. Tas nozīmē, ka tajā jābūt daļai departamentu no tagadējās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, daļai no Ekonomikas ministrijas. Un tas nenozīmē jaunu ēku un nenozīmē jaunus cilvēkus. Tas nozīmē jaunu atbildības sfēru,” gandrīz citējot Valsts prezidentu, saka K. Kariņš.
Kā piemēru viņš min Eiropas Komisiju, kur ikreiz, kad pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām veido jaunu komisiju, jaunais komisijas prezidents izveido arī jaunus komisāru amatus, kuriem pārdala “darba rīkus mērķu sasniegšanai” jeb komisijas struktūrvienības.
“Mainot Ministru kabineta iekārtas likumu, jebkurai valdībai tiktu iedota elastība, vienlaikus nepalielinot ierēdņu un departamentu skaitu, bet pārdalot tos pēc vajadzības, lai uzrunātu aktuālos izaicinājumus. (..) Turklāt, ja viens uzdevums tiek paveikts, tad departamentus tālāk atkal var pārdalīt pēc vajadzības - tas nebūt nenozīmē, ka to var darīt tikai reizi četros gados,” skaidro K. Kariņš, piebilstot, ka pašlaik vienīgais veids, kā veidot sadarbību starp dažādām ministrijām, esot premjera vadītas padomes, taču neviens premjers nevarot vadīt visu.
Šāds skaidrojums vedina domāt, ka, “Jaunajai Vienotībai” arī pēc vēlēšanām nonākot pie valdības stūres, bet nu jau ar krietni lielāku ietekmi parlamentā, E. Levita iecere varētu tikt realizēta un valsts ministra amats ieviests.
Ideja par valsts ministra amatu nav jauna. Latvijas vēsturē ir bijuši gan valsts īpašo uzdevumu ministri, gan valsts ministri, kuru iecelšanu no 1993. līdz 2008. gadam paredzēja Ministru kabineta iekārtas likums. Un tādi bija gandrīz katrā ministrijā. Piemēram, sabiedrības integrācijas lietu ministrs, bērnu un ģimenes lietu ministrs, pašvaldības lietu ministrs, kā arī privatizācijas, nodarbinātības un citi. Šie ministri saskaņā ar pašlaik spēkā esošo regulējumu saņemtu “parastā” ministra algu, kas uz papīra šogad ir 4950 eiro, bet nākamgad sasniegs jau 6700 eiro atzīmi.
