Ja vēlētāju aktivitāte būs zemāka par iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, 14. Saeimā varētu iekļūt pat 12 partijas. Liels parlamentā pārstāvēto partiju skaits tradicionāli tiek saistīts ar trauslu valdību, taču vēsture pierādījusi, ka tas ir kontraintuitīvs pieņēmums.
Latvijas Televīzijas pasūtītā SKDS pētījuma dati liecina, ka 5% barjeru, kuras pārvarēšana garantē vietu Saeimā, visticamāk, pārvarēs septiņas partijas: “Jaunā Vienotība”, Nacionālā apvienība, “Saskaņa”, Zaļo un zemnieku savienība, “Progresīvie”, “Apvienotais saraksts” un “Attīstībai/Par!”. Taču, piedzīvojot zemu velētāju aktivitāti, izredzes tikt pie dažiem deputāta mandātiem ir arī “Stabilitātei”, Latvijas Krievu savienībai, “Konservatīvajiem”, “Latvija pirmajā vietā” un “Katram un katrai”. Šāds notikumu pavērsiens būtu vēsturisks, jo tik daudzas politiskās partijas kopš valsts neatkarības atgūšanas Saeimā nekad nav pārstāvētas. Līdz šim lielākais parlamentā pārstāvēto partiju skaits bija 6. Saeimā, kurā tika ievēlētas deviņas partijas.
Politoloģe Lelde Metla-Rozentāle stāsta, ka saskaņā ar teoriju šādās situācijās valdības ir ļoti trauslas, jo ir vairākas iespējamās kombinācijas, kā izveidot valdības. “Lielākām partijām, kurām pirmajā valdības variantā neizdodas ieņemt dominējošo lomu, ir kārdinājums veidot ēnu valdības un kritiskākās situācijās piedāvāt alternatīvus valdības variantus. Tāpēc, protams, jo vairāk partiju, jo sarežģītāk ir ar to stabilitāti,” saka politoloģe, kas tic - ja vēlētāju aktivitāte būs zema, tad 12 partijas parlamentā ir pat ļoti reāls scenārijs.
Taču vēsture liecina, ka Saeimā ievēlēto partiju skaits ne vienmēr nozīmē nestabilu un bieži gāztu valdību. Tiesa, tajā pašā 6. Saeimā tika izveidotas trīs valdības, taču 13. Saeimā ar tajā pārstāvētajām septiņām partijām būs strādājusi tikai viena - Krišjāņa Kariņa (“Jaunā Vienotība”) valdība.
L. Metla-Rozentāle norāda, ka politikas teorijai ir arī izņēmumi. Proti, ja ārpus koalīcijas palikušās partijas nav pieņemamas kādai citai partijai, bez kuras darbspējīgu valdību grūti vai pat neiespējami izveidot, tad sākotnējam partiju virknējumam koalīcijā nekas cits neatliek kā turpināt darbu.
Nākamajā Saeimā šādas partijas varētu būt gan tās, kuru izredzes tapt ievēlētām ir atkarīgas no vēlētāju aktivitātes, gan arī “Progresīvie”, kuri varētu nebūt pieņemami, piemēram, Nacionālajai apvienībai, kurai vieta jaunajā koalīcijā, šķiet, ir jau garantēta.
K. Kariņa valdību šādā veidā palīdzēja noturēt “Konservatīvo” kategoriskie iebildumi pret Zaļo un zemnieku savienības iekļaušanu koalīcijā un nu jau ierastās sarkanās līnijas, kas šķir t.s. latviskās partijas un “Saskaņu”.
Politologs Filips Rajevskis arī piekrīt teorijai, ka lielāks partiju skaits parlamentā jebkuru valdību padara vieglāk gāžamu, taču ir izņēmumi, kurus veicina arī iemaņas politikas taisīšanā.
“Tā ne vienmēr ir, kaut arī pēc sajūtām tā vajadzētu būt. Tas ietekmē stabilitāti, un mums ir bijušas pat trīs partiju valdības, kas kritušas. Bet - šai valdībai bija jākrīt jau pēc mēneša, taču šī ir ilgākā valdība. Te ir stāsts par kvalitāti. Man bija pārliecība, ka pēc “KPV LV” sabrukšanas “Konservatīvie” saraus gabalos to valdību, bet tas nenotika, un tā ir Kariņa un “Jaunās Vienotības” politiskā prasme,” saka F. Rajevskis.
Viņš gan atzīst, ka daudzu partiju veidota valdība ir mazāk efektīva, ko pierādījusi arī kovida pandēmija. Politologs uzskata: ja šāda valdība būtu 2008./2009. gada finanšu krīzē, tad tās sekas būt krietni smagākas.
To, ka šī valdība par spīti ideoloģiski pretrunīgajiem politiskajiem spēkiem, kas to veido, nodemonstrējusi spēju pārsteigt ar teorijām pretēju sniegumu, savā uzrunā Saeimai ceturtdien atzina arī Valsts prezidents Egils Levits. “13. Saeima ierakstījusi Latvijas valsts politiskajā vēsturē vismaz trīs paradoksālas atziņas. Pirmā: valdību izveido Saeimas mazākā partija, bet viena no lielākajām pārsteidzošā ātrumā sabirst sīkās drumslās. Otrā: piecu vai vēlāk četru ideoloģijās tik atšķirīgo partiju šķietami nestabilā koalīcija izrādās pārsteidzoši stabila un produktīva. Pirmo reizi Latvijas vēsturē valdība nostrādās pilnus četrus gadus,” teica E. Levits.
F. Rajevskis un L. Metla-Rozentāle gan norāda, ka 12 partiju pārstāvniecība parlamentā ir iespējama tikai tad, ja vēlētāju aktivitāte ir vēl zemāka par 13. Saeimas vēlēšanām. Šobrīd socioloģisko aptauju rezultāti gan vieš cerības, ka tā varētu būt pat lielāka nekā pirms četriem gadiem.
