Nauda stimulē pilsonisko aktivitāti?

© Gints Ivuškāns/F64

Šajās Saeimas vēlēšanās kandidējošo pilsoņu skaits ir lielākais kopš neatkarības atgūšanas. Viens no iemesliem it kā pilsoniskās aktivitātes augšanai varētu būt sabiedrības polarizācija, kuru veicinājusi pandēmija un Krievijas uzsāktais karš Ukrainā, taču eksperti piemin arī partiju finansējuma vilinājumu un faktu, ka pat populārākajām partijām ir relatīvi zemi reitingi, kas līdz ar prognozēto vēlētāju zemo aktivitāti sola salīdzinoši vieglu iespēju vēlēšanās pārkāpt piecu procentu barjeru.

14. Saeimas vēlēšanās, kas paredzētas oktobrī, kandidēs 19 partiju un partiju apvienību saraksti un 1832 pilsoņi. Kopš 5. Saeimas vēlēšanām, kas bija pirmās parlamenta vēlēšanas pēc neatkarības atgūšanas, kandidējošo partiju skaits ir bijis lielāks, piemēram, 7. Saeimas vēlēšanās startēja 21 saraksts, bet kandidējošo pilsoņu skaits nekad nav bijis tik liels - 18,32 cilvēki uz vienu Saeimas deputāta mandātu. Tiesa, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, kandidējošo partiju saraksts kļuvis garāks par trim politiskajām organizācijām.

Politoloģe un Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras docētāja Lelde Metla-Rozentāle pieļauj, ka vēlmi piedalīties vēlēšanās ietekmējis šīs Saeimas lēmums krasi palielināt partiju finansējumu no valsts budžeta.

Ņemot vērā, ka pie finansējuma tiek arī partijas, kas parlamentā neiekļūst, bet iegūst vismaz 2% vēlētāju atbalstu, nauda, pēc ekspertes domām, ir labs stimuls kandidēšanai.

“Tām partijām, kas reāli redz, ka nevar tikt Saeimā, viņas to objektīvi apzinās, bet mēģina pacīnīties par šo divu procentu finansējumu,” saka eksperte.

Līdzīgi savas gaitas politikā uzsāka arī “Progresīvie”, kas 13. Saeimā ievēlēti netika, bet vēlētāji organizācijai dāvāja iespēju saņemt valsts finansējumu. Divus gadus pēc 13. Saeimas vēlēšanām “Progresīvie” ļoti veiksmīgi startēja Rīgas pašvaldības ārkārtas vēlēšanās, bet politisko partiju reitingi šobrīd partijai sola gana pārliecinošu iekļūšanu parlamentā.

Runājot par dažādu marginālu partiju pieteikšanos vēlēšanām, L. Metla-Rozentāle pilsoņu vēlmi piedalīties politikā atzīst par uzslavējamu. “Varbūt tas ir daudz labāk nekā vispār neiet uz vēlēšanām, ja tu kaut kādā veidā iesaisties. Es nebūtu tik kritiska par tiem, kas nesasniegs ne vienu, ne divus procentus, tas ir labi, ka viņi piedalās.” Ar gana augstu ticamību tiek prognozēts, ka nekādu izredžu iekļūt Saeimā nav septiņām partijām no 19.

Arī politologs Juris Rozenvalds pieļauj, ka pilsonisko aktivitāti veicinājis partiju valsts finansējuma straujais pieaugums, bet viņš piesauc arī karu un pandēmiju. Šo notikumu seku novēršanai vai mīkstināšanai valdības pieņemtie lēmumi daudziem nešķita pareizi, kas varētu motivēt vismaz pamēģināt kļūt par likumdevēju.

Uz to norāda arī politologs Ojārs Skudra, kas uzskata, ka sabiedrības polarizācija daudziem sarakstiem palīdzējusi savervēt saviem sarakstiem kandidātus. Viņš gan netic, ka pilsonisko aktivitāti stimulētu valsts finansējums partijām. “Tas attiecas tikai uz partiju vadību, kādiem pieciem desmit cilvēkiem,” saka politologs.

O. Skudras versijai par valsts naudas maznozīmīgumu piekrīt arī politologs Filips Rajevskis. Viņš uzskata, ka spēcīgāks pamudinājums kandidēt ir vēlētāju neapmierinātība un prognozes, ka vēlētāju aktivitāte rudenī būs vēl zemāka nekā pirms četriem gadiem, kad savu pilsoņa pienākumu izpildīja tikai 54,56% vēlētāju. F. Rajevskis uzskata, ka šāda kombinācija nozīmē to, ka partijām daudz vienkāršāk būs pārkāpt piecu procentu robežu, kas arī mudina iesniegt savu sarakstu, jo ieguvumi no iekļūšanas Saeimā ir krietni lielāki nekā zaudējumi no neievēlēšanas.

Politika

Tāpat kā par daudzām pasaules metropolēm mēdz teikt, ka tās nekad neguļ (New York never sleeps), tā arī par jebkuru valdību var teikt – tajā nekad nebeidzas iekšējās politiskās rūgšanas procesi. Neviena valdība nekad nevar justies sastingusi un stabila. Tajā pastāv mūžīga iekšējā dinamika un spriedze. Evikas Siliņas valdība nav izņēmums.