Deputātiem noraujot kvorumu, Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija trešdien nebija lemtspējīga, lai atzītu vai noraidītu Kasparam Ģirģenam un Jānim Iesalniekam izvirzītās apsūdzības par naida kurināšanu.
Sākoties komisijas sēdei, tajā savu dalību apliecināja septiņi no 13 komisijā strādājošajiem deputātiem. Līdz ar to komisijas sēdē bija kvorums un tā varēja uzsākt darbu. Taču tad, kad bija jābalso, lai atzītu K. Ģirģena no Saeimas tribīnes teikto par naida kurināšanu, kas ir nesavietojama ar Saeimas deputātu Ētikas kodeksu un sodāma rīcība, balsojumā piedalījās tikai četri deputāti, no kuriem trīs K. Ģirģena nodarījumu atzina par sodāmu.
Sēdi vadošais “Saskaņas” pārstāvis Vitālijs Orlovs, kas aizstāja komisijas klāt neesošo priekšsēdētāju, Nacionālo apvienību pārstāvošo Janīnu Kursīti-Pakuli, sākotnēji vēlējās šo balsojumu atzīt par leģitīmu un izskatīt jautājumu par to, kāds sods K. Ģirģenam būtu piemērojams. Tādēļ sēdē nācās iejaukties Saeimas Juridiskā biroja vadītājai Dinai Meisterei, kas V. Orlovam atgādināja, ka nepietiek ar sēdes sākumā konstatētu kvorumu. Lai balsojums būtu leģitīms, tajā jāpiedalās vismaz pusei no komisijā strādājošajiem deputātiem.
Tādēļ, sekojot D. Meisteres norādījumiem un Saeimas Kārtības rullim, V. Orlovs aicināja deputātus balsot atkārtoti, bet arī šim balsojumam nebija kvoruma. Pēc tā V. Orlovs izvēlējās neizmantot visas Kārtības rullī atrunātās iespējas un bez sēdes pārtraukuma izsludināšanas paziņoja par tās slēgšanu un to, ka pie jautājuma izskatīšanas komisija atgriezīsies nākamajā pirmdienā.
Sazināties ar dalību komisijas sēdē apliecinājušajiem, bet nebalsojušajiem deputātiem, lai noskaidrotu, kas īsti noticis, “Neatkarīgajai” neizdevās.
Incidents, kura dēļ K. Ģirģenam bija jāstājas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas priekšā, notika 26. maijā, kad Saeima izskatīja likumprojektu, ar kuru pavisam drīz noteiks, ka līdz 15. novembrim jābūt demontētiem visiem padomju okupācijas varu slavinošajiem pieminekļiem.
Asajās debatēs, kur pārsvarā strīdējās “Saskaņa” ar pārējām Saeimā ievēlētajām partijām, K. Ģirģens patiesi bija gana skarbs. “Man ir ļoti nepatīkami un riebīgi, teiksim tā, pretīgi skatīties uz to, kā šajā tribīnē kāpj cilvēki, kuri nav lojāli pret mūsu valsti, kuri pie mazākās izdevības būtu gatavi, es domāju, mums pat pārgriezt rīkli, ja pienāktu tāds mirklis, kā... šobrīd tas notiek Ukrainā. Es nesaprotu, kā pēc 30 gadiem šādi cilvēki un šāda partija joprojām spēj būt šeit, Saeimā, un uzstāties pret Latviju,” nenosaucot ne kādu frakciju, ne deputātu vārdā, teica K. Ģirģens.
Deputāta teikto kā pret viņu un viņas pārstāvēto politisko partiju “Saskaņa” uztvērusi deputāte Regīna Ločmele, kas uzskata, ka K. Ģirģens publiski aizvainojoši izteicies par Saeimas deputātiem.
Līdzīgu pārkāpumu R. Ločmeles redzējumā tajā pašā Saeimas sēdē izdarījis arī Nacionālo apvienību pārstāvošais Jānis Iesalnieks. Viņa nodarījumu R. Ločmele gan klasificējusi ne kā aizvainojošus izteicienus, bet kā naida kurināšanu.
R. Ločmeles dusmas izraisīja šī J. Iesalnieka frāze: “Es no aptuveni piecu gadu vecuma iemācījos, ka Latvijā ir divas sabiedrības: ir mūsējie, latvieši, un ir okupanti. Jau starp bērniem bija naids šo divu grupu starpā, un tas naids nav beidzies, jo okupanti vēl joprojām nav aizvākušies.”
Kaspars Ģirģens uzskata, ka nevienu nav aizvainojis, jo neviena partija nav nosaukta vārdā, bet Jānis Iesalnieks komisijas sēdē līdz savas pozīcijas paušanai tā arī netika kvoruma trūkuma dēļ.
