Tiecoties pēc iespējas ātrāk iegūt neatkarību no Krievijas gāzes, Latvija strauji ķērusies pie sašķidrinātās gāzes (LNG) termināļa plānošanas un realizēšanas. Domājams, ka tas pirmās gāzes kravas varētu uzņemt ne vēlāk par 2024. gadu.
Ekonomikas ministrija jau uzsākusi sarunas ar vairākiem ieinteresētajiem investoriem, un “Jauno Vienotību” pārstāvošais premjers Krišjānis Kariņš lielāko daļu tēriņu un arī īpašuma tiesību vēlas uzticēt tiem. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā strādājošais neatkarīgais deputāts Romāns Naudiņš gan uzskata, ka drošāk būtu, ja šis terminālis, līdzīgi “Latvenergo”, būtu valsts īpašumā.
LNG termināļa projekts uzņēmis apskaužamus apgriezienus, un varētu būt pat tā, ka tas tiks pabeigts jau jaunajā gadā. Kur to būtu labāk izvietot - Rīgā vai Skultē, kas ir tuvāk pazemes gāzes krātuvei, bet vienlaikus tam būs zināma ietekme arī uz pludmali?
Tam jāatrodas tur, kur tas ir ekonomiski visizdevīgāk, un tas ir jāizrēķina speciālistiem. Ja tas atrodas pludmales zonā, tad tas jāizvieto tā, lai netraucētu atpūtniekiem, nebojātu vidi, skatu uz dabu un tā tālāk.
Visu var izveidot tā, lai iedzīvotāji šo termināli pat nepamanītu, piemēram, izvietojot to dziļāk jūrā un veidojot videi draudzīgu infrastruktūru. Bet to var pateikt tikai tie, kas pie šī projekta strādā. Man prioritāri ir, lai tas atrastos Latvijā. Šādai infrastruktūrai jāatrodas Latvijā, un tiem, kas domā, ka tā var atrasties kaut kur citur, jāatceras par valsts interesēm.
Premjerministrs uzskata, ka LNG termināļa projekts jārealizē ar pēc iespējas mazāku valsts iesaisti. Šī ir pareizākā pieeja, vai būtu labāk, ja terminālis piederētu valstij?
Noteikti labāk, ja tas piederētu valstij, jo mēs redzam, cik svarīgi tas ir šādās krīzes situācijās, kas notiek visā pasaulē un Ukrainā. Lai varētu ātri reaģēt un mēs nebūtu atkarīgi no komercsektora, labāk būtu, ja šādi stratēģiski objekti būtu valsts īpašumā.
Patiesībā visur pasaulē tā tas pārsvarā arī ir. Uz papīra teikts, ka ir privāto rokās, bet mēs labi saprotam, cik spējīgas ir, piemēram, ASV arī privātajā sektorā veidot likumdošanu tā, ka valsts var ietekmēt šo sektoru krīzes situācijās. Šaubos, ka Latvija to varētu izdarīt, tādēļ labāk, ja pieder valstij.
Ja atmet emocionālo komponenti, vai atteikšanās no Krievijas gāzes ir pareizs lēmums?
Tas, ko esmu dzirdējis un lasījis ekspertu teikto par gāzes cenu, kas ir Lietuvas terminālī - tā esot lētāka par Krievijas gāzi. Ja tā, es neredzu iemeslu, kāpēc izmantot dārgāku gāzi.
Bet, runājot par Eiropas kopējo enerģētisko drošību, nedrīkstam aizmirst arī par Kaukāza reģionu, Azerbaidžānas un Turcijas gāzi un naftu, kuru jau tagad veiksmīgi piegādā Eiropai. Mums vēl vairāk jāizmanto šī reģiona iespējas, jo Azerbaidžānai ir daudz resursu, kurus tā var piegādāt Eiropai. Tādēļ mums jāveido kopēji projekti, lai šādā veidā iegūtu vairākus nopietnus energoresursu piegādātājus.
