Ceturtdien Saeima bez iebildumiem komisijām nodeva grozījumus Valsts aizsardzības finansēšanas likumā, kas paredz no nākamā gada pakāpeniski sākt palielināt aizsardzības budžetu, lai 2025. gadā tas sasniegtu 2,5% no attiecīgajam gadam prognozētā iekšzemes kopprodukta.
Gada sākumā, kad augstāko amatpersonu retorika liecināja, ka aktīvi tiek plānota aizsardzības budžeta palielināšana, bet Krievija vēl nebija iebrukusi Ukrainā, opozīcijā strādājošo “Saskaņu” Saeimas Nacionālās drošības komisijā pārstāvošais Valērijs Agešins šo ieceri neatbalstīja. Tagad viņš savu viedokli mainījis, taču joprojām uzskata, ka rūpēm par aizsardzības spēju audzēšanu nevajadzētu aizēnot arī sociālās drošības jautājumus.
Vakar Saeima arī turpināja darbu, lai pēc iespējas vairāk sarežģītu tradicionālo uzvaras svētku rīkošanu 9. maijā. Iepriekš jau tika pieņemti likuma grozījumi, kas liedza rīkot pasākumus pie padomju armijas pieminekļiem un monumentiem, bet ceturtdien tika lemts arī noteikt, ka šogad 9. maijs būs “Ukrainas cietušo un bojā gājušo upuru piemiņas diena”.
Šo “Attīstībai/”Par!”” iesniegto un koalīcijas partneru atbalstīto iniciatīvu nesaprata Zaļo un zemnieku savienību pārstāvošais Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis. Viņam liekas, ka ukraiņi, kas šobrīd dzīvo kara šausmās, varētu nesaprast šāda datuma izvēli. Komisijas vadītājs uzskata, ka lietderīgi būtu izvēlēties citu datumu, turklāt piemiņas dienu kalendārā ierakstīt uz visiem laikiem, nevis tikai uz vienu reizi - šogad.
Līdzīgās domās ir arī V. Agešins.
Vēl janvāra nogalē paudāt viedokli, ka aizsardzības budžeta palielināšanas vietā līdzekļus vajadzētu novirzīt mediķu, pedagogu un policistu algām. Vai Krievijas izraisītais karš Ukrainā ir mainījis jūsu nostāju šajā jautājumā?
Ziniet, vēlos pateikt divas lietas. Šobrīd situācija pasaule ir tāda, ka valsts budžeta prioritātes būs aizsardzība un drošība. Tas ir pilnīgi skaidrs. Vienlaikus mēs nedrīkstam aizmirst par citām prioritātēm.
Ja mēs šos aizsardzībai atvēlētos līdzekļus izlietosim lietderīgi un efektīvi, tad mums arī jādomā par kompensējamajiem medikamentiem, pensiju indeksāciju vismaz divas reizes gadā, kā arī par bērnu un vecāku pabalstu palielināšanu.
Jo, atšķirībā no manis iepriekš teiktā, ir tā, ka situācija pasaulē ir tāda, ka prioritātes būs aizsardzība un drošība, bet šie līdzekļi jāizmanto kontrolēti un efektīvi, tad varēs runāt arī par pabalstiem un algām.
Notikumi Ukrainā iniciējuši arī citu likumprojektu - šī gada 9. maiju noteikt par Ukrainas cietušo un bojā gājušo upuru piemiņas dienu. Jūs šo likumprojektu neatbalstījāt. Kāpēc?
Man un mūsu frakcijai liekas, ka uz šo 9. maiju jau tā gulstas pārāk liela slodze. Neaizmirsīsim, ka 9. maijs ir arī Eiropas diena. Sanāk, ka diena, kad daļa cilvēku priecājas, ka esam Eiropas Savienības sastāvā, būs ar sēru pieskaņu.
Manuprāt, tas nav līdz galam pārdomāts likumprojekts. Turklāt man liekas, ka nevajag izmantot Ukrainas cilvēku traģēdiju tik ciniski, lai celtu savus reitingus. Te es domāju par iesniedzējiem no vienas konkrētas partijas.
9. maijs ir Eiropas diena, un to viņi likumprojekta anotācijā ir pavisam piemirsuši - nekas par to nav teikts. Tajā par 9. maiju tiek runāts tikai kā par uzvaras dienu. Līdz ar to šis likumprojekts ir provokatīvs un nav līdz galam pārdomāts.
Ja iesniedzēji tiešām domātu par solidaritāti, par cietušajiem un bojā gājušajiem, tad šī piemiņas diena būtu 24. februāris. Un mēs tieši šādu priekšlikumu arī iesniegsim. Man šķiet, ka tas būtu loģiski un saprotami.
Vai pārējie līdz šim noteiktie ierobežojumi 9. maija svinībām jums ir pieņemami?
Es domāju un izteicos par to arī medijos: man liekas - un tas tā arī ir, ka esošais regulējums strādāja. Ja regulējums strādā, kāpēc to grozīt.
Visiem cilvēkiem, kas atšķirībā no dažiem populistiskiem Saeimas deputātiem interesējas par likumdošanu, ir labi zināms, ka pasākumu var saskaņot vai nesaskaņot pašvaldībā. Turklāt deputātiem un pašvaldības mēram nekas nav sakāms šajā jautājumā. Pašvaldības izpilddirektors konsultējas ar drošības iestādēm un, pamatojoties uz to atzinumu, pieņem lēmumu - atļaut pasākumu vai neatļaut.
Līdz ar to es domāju, ka šie visi papildu likuma grozījumi nebija akūti nepieciešami un vitāli svarīgi. Jo mehānismi pastāvošajā likumdošanas bāzē strādā un tā vienmēr ir bijis. Mēs ko, neuzticamies pašvaldībām?
