Reaģējot uz situācijas saasināšanos Ukrainā, Latvijas Aizsardzības ministrija sagatavojusi Saeimas lēmuma projektu par Nacionālo bruņoto spēku karavīru nosūtīšanu apmācības operācijā uz Ukrainu. Plānots, ka Latvija piedalīsies Kanādas vadītajā operācijā “Unifier”. Operācijas mērķis ir palīdzēt drošības spēku apmācībā, uzlabojot un palielinot to spējas. Latvija plāno dalību šajā operācijā, lai sniegtu savu ieguldījumu Ukrainas aizsardzības spēju celšanā. Ministrijā gan neatklāja, cik karavīru plānots nosūtīt, kurā reģionā tie bāzētos un cik lielas izmaksas tas prasītu no valsts budžeta.
21. janvārī Latvijas Aizsardzības ministrija arī paziņoja, ka, reaģējot uz Krievijas agresīvo rīcību, Latvija uz Ukrainu sūtīs pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmas “Stinger”, individuālo ekipējumu un sausās pārtikas uzturdevas.
Savukārt rūpējoties par pašu aizsardzības spēju uzlabošanu, Latvija tuvākajos gados plāno par 25% palielināt aizsardzības budžetu. Par to aizvadītajā nedēļā Saeimā notikušajās ārpolitikas debatēs runāja gan aizsardzības ministrs Artis Pabriks (“Attīstībai”/”Par!””), gan ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (“Jaunā Vienotība”).
Saeimas Nacionālās drošības komisijā strādājošais “Saskaņas” pārstāvis Valērijs Agešins gan uzskata, ka ne aizsardzības budžeta palielināšana, ne Latvijas karavīru nosūtīšana uz Ukrainu nav racionāli soļi.
Vai jūs atbalstāt Latvijas karavīru nosūtīšanu uz Ukrainu?
Uzskatu, ka konfliktsituācijas starp valstīm var efektīvi pārvarēt diplomātiskā ceļā un, kā saka diplomāti, tam jābalstās uz konsekventu pragmatismu. Proti, mums vairāk jādomā par savām interesēm.
Uzskatu, ka ir nepieciešami tikai diplomātiski risinājumi un deeskalācijas ceļš, jo cita ceļa nav. Stiprināt valsts drošību vajadzētu tikai ar diplomātiskiem rīkiem, un šādas iespējas, es uzskatu, nav izsmeltas.
Es iestājos par dialogu starp visām iesaistītajām pusēm. Es piekrītu mūsu karavīru sūtīšanai tikai tajā gadījumā, ja mums būtu ANO mandāts, zilās ķiveres un mēs rīkotos kā miera uzturētāji. Ne citādi.
Cilvēkiem Latvijā pietrūkst miera sajūtas, sabiedrībā nedrīkst radīt paniku ar šādiem paziņojumiem. Turklāt es neredzu kara iespējamību. Domāju, ka neviens tam nav gatavs un netaisās karot. Var jau pateikt, ka tā ir apmācības misija un tikai seši instruktori, tomēr neuzskatu, ka vajadzētu riskēt ar mūsu dzīvībām tur. Kurš uzņemsies atbildību par vissliktāko scenāriju? Es neticu tiem politiķiem, kas popularizē šo ideju. Nedomāju, ka arī lielākā daļa sabiedrības būs sajūsmā. Es nesaskatu šim solim nekādu racionālu nepieciešamību.
Šis ir vēlēšanu gads, pieņemu, ka būsiet vienīgais politiskais spēks, kas balsos pret. Nebaidāties, ka vēlētāji šo nesapratīs?
Es pašlaik paužu savu personisko viedokli, jo līdz gala lēmumam vēl ir laiks, kā mēs zinām, sākumā šis lēmums jāpieņem valdībai un tikai pēc tam Saeimai. Var pieļaut, ka šādu lēmumu valdība pieņems un nosūtīs uz Saeimu, bet - ziniet, jautājums par to, vai bail palikt vienam - nav bail, ja esi viens, bail ir, ja tu esi nulle.
Nebaidos teikt, ka “Saskaņas” un mūsu vēlētāju vairākums ir izteikti pacifisti. Domājat, sabiedrība ar lielu prieku uztver Pabrika un Rinkēviča idejas? Es tā nedomāju.
Kur, jūsuprāt, būtu racionālāk izmantot līdzekļus, ar kuriem plānots palielināt aizsardzības budžetu?
Mediķu, skolotāju, ugunsdzēsēju un policistu atalgojuma palielināšanai, lai šie cilvēki, it īpaši skolotāji, justos kā cilvēki, nevis kā vergi, kuri iespiesti izdegšanas būrī. Tāpēc es šos līdzekļus izmantotu, lai vairotu cieņu pret pedagogiem mūsu valstī, ugunsdzēsējiem, policistiem un mediķiem. Ļoti vienkārši.
