Pētījumu centrs SKDS pēc Neatkarīgās pasūtījuma ir veicis apjomīgu sabiedriskās domas izpēti, tostarp izmērījis arī uzticēšanos Latvijas valdības ministriem pērnajā gadā. Jāsecina, ka starp viņiem vismazāko ļaužu uzticību bauda veselības ministrs Daniels Pavļuts (“Attīstībai/Par!” (AP)).
Pētījuma sadaļā “Visi Latvijas iedzīvotāji” Daniela Pavļuta reitings ir mīnus 43,8. Sliktāks ir Valsts prezidentam Egilam Levitam (-45,9), mazliet labāks ir Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam (- 41,9). Ja skatās starp ministriem, tad Daniels Pavļuts ir pats nepopulārākais.
To iedzīvotāju grupā, kur sarunvaloda ģimenē ir krievu, Daniela Pavļuta reitings ir mīnus 49.
Arī latviešos viņa reitings nav nekāds augstais - mīnus 41,2 (sliktāks ir Egilam Levitam, Aināram Šleseram, Tatjanai Ždanokai).
Salīdzinājumam paņemsim Daniela Pavļuta priekšgājējas, bijušās veselības ministres Ilzes Viņķeles rādītājus. 2020. gada decembrī viņas reitings bija mīnus 46,4. Danielam Pavļutam tobrīd, pirms gada, vēl bija mīnus 7,8.
Ilzes Viņķeles skumjais stāsts ir zināms: viņas apakšnieki ierēdniecībā nogulēja “vakcīnu portfeļa” savlaicīgu pasūtīšanu, kamdēļ stipri iekavējās vakcinācijas kampaņas sākums. Viņa allaž ir izcēlusies ar šerpiem, pat ciniskiem izteikumiem, tā mulsinot un tracinot plašas ļaužu masas. No ministres amata Ilzei Viņķelei nācās aiziet ne ar to labāko sabiedrības uzticības bagāžu. Starp bijušajiem valdības locekļiem tikai bijušajai izglītības un zinātnes ministrei Ilgai Šuplinskai (JKP) reitings bija vēl sliktāks.
Bet tagad Daniels Pavļuts ir apsteidzis Ilzi Viņķeli negatīva sabiedrības vērtējuma ziņā.
Kā tad tā? Kādi iemesli tādam ļaužu īgnumam gan tādās, gan šādās, gan visās sabiedrības grupās kopā?
No vienas puses, varētu spriest, ka Danielam Pavļutam ir tāds amats, kurā diez cik populārs nemaz nevar būt. Valdība pieņem nepopulārus lēmumus, bet priekšplānā ir Daniels Pavļuts, kurš uzņem visus ļaužu dusmu zibeņus. Tā varētu būt, un pa daļai tas tā arī ir.
Taču ir arī pats Daniels Pavļuts ar savām darbībām un izteikumiem. Pirmais, ko viņš paveica, bija īpaši speciāla Vakcinācijas projekta biroja izveidošana, tērējot tam ļoti prāvu valsts naudu. Ar to vakcinācija vēl vairāk iekavējās, jo šim birojam vajadzēja iekārtoties un iešūpoties darbam. Nezin kāpēc ministrs izgudroja, ka tieši tā jādara, nevis uzticēja vakcināciju jau pastāvošajai veselības aprūpes sistēmai un tās kadru resursiem.
Vakcinācijas projekta biroja reorganizācija, pārceļot to no Veselības ministrijas uz Nacionālo veselības dienestu (NVD), vēl vairāk sadārdzināja pasākumu. Vakcinācijas projekta birojam kopumā pagājušajā gadā bija atvēlēti 641 800 eiro, kas ietver dāsnus atalgojumus šajā birojā strādājošajiem, piemēram, biroja vadītājai algā maksāja 4904 eiro mēnesī.
Ko par Vakcinācijas biroja izveidi un tēriņiem varēja domāt iedzīvotāji? Liela daļa nodomāja, ka tā ir acīmredzami nesaprotama, bezjēdzīga rīcība.
Vēlākās Daniela Pavļuta darbības tāpat ir mulsinošas. Kopējie līdzekļi, kas piešķirti papildus saistībā ar Covid-19 izplatību 2020., 2021. un 2022. gadā, ir 3,3 miljardi eiro. Piešķirtā summa veidojas no ministriju prognozētiem aprēķiniem, cik liels finansējums nozarei nepieciešams Covid-19 seku mazināšanas pasākumiem.
Veselības ministrijai ir atvēlēti 532,9 miljoni eiro.
Šī nauda tiek lietota visam kam - vakcīnu un medikamentu pirkšanai, mediķu algu pielikumiem, testiem un jaunām gultām.
Tagad Veselības ministrijas mājas lapa ir “uzfrišināta”, sadalot summas sīkākas daļās pa pozīcijām un tā “sajaucot kārtis”, tāpēc tur vairs nesanāk, ka viena jauna intensīvās terapijas gulta izmaksā 666 tūkstošus eiro, taču šā vai tā summas nav mazās. Piemēram, 34,7 miljoni eiro paredzēti medicīnisko iekārtu un papildaprīkojuma iegādei, operatīvā datu paneļa izveidei un piemaksām par observācijas gultām un intensīvās terapijas gultām.
9,6 miljoni eiro jaunu gultu izveidei un medicīnisko iekārtu un papildaprīkojuma iegādei. Lai vai kā, veselības aprūpes rīcībā ir papildus vairāk nekā pusmiljards eiro. Lēšams, ka apmēram 460 miljoni eiro ir jau apritē vai ir jau izlietoti. Nu tagad taču veselības aprūpes kapacitātei vajadzēja būt stiprākai par stipru.
Taču kas ir izrādījies realitātē? Tiklīdz kovidsaslimušo skaits slimnīcās tuvojas tādiem skaitļiem kā 800, medicīnā iestājas pārslodze, ārprāts un jāizsludina ārkārtas situācija. Pavisam vienkāršs tad ir jautājums: kur palika pusmiljards eiro? Nu labi - mazāk. Kur palika 400 miljoni eiro?
Vēl ir ērmīga māžošanās ar iepirkumiem. Taisnības labad jāteic, ka jau Ilzes Viņķeles laikā notika dīvaini masku iepirkumi, par kuriem šobaltdien nekas precīzi nav zināms. Ļaudis to izjuta kā nelielas neērtības, kad aptiekā nopirkta maska, bet, kad to grib likt uz sejas, striķīši kaut kā viegli notrūkst. Bet tas bija sen.
Dīvainības ar iepirkumiem ir turpinājušās. Ir, piemēram, bijis iepirkts miljons nederīgu respiratoru, un pie šīs problēmas it kā pieklājās strādāt jau Danielam Pavļutam. Dīvaini, ka skandalozu kovidtestu iepirkumu organizēja nevis Veselības, bet Aizsardzības ministrijas struktūra. Tur bija tā, ka viena no firmām, kas bija vinnējusi konkursā, bija dibināta vien pagājušā gada pavasarī, un vēlāk atklājās arī, ka tā nav spējīga piegādāt nepieciešamo testu daudzumu. Šā vai tā sabiedrības acīs tāda lieta kā testi asociējas ar veselības, bet ne aizsardzības jomu, un par atbildīgo tur redz Danielu Pavļutu, nevis Arti Pabriku, kuram reitings ir izcilākais no izciliem un vislabākais starp ministriem.
Daniels Pavļuts ir ļoti aktīvs komunikācijā, un viņu bieži redz televīzijā, presē, sociālajos tīklos. Taču feisbukā un tviterī šī saziņa ne vienmēr dod viņam popularitāti, lai neteiktu, ka otrādi. Diemžēl tur ne tikai kritizē viņa lēmumus, bet arī izsmej ar jokiem un memēm, kā arī uzbrūk viņam ad hominem (kā cilvēkam). Tas nav labi un nav korekti.
Nav zināms, vai Daniels Pavļuts pats ir iesaistīts pie “nāsīs vilkšanas”. Cerams, ka nav. Taču diezin vai viņš var neredzēt, kas notiek. Ir pagarināta ārkārtas situācija līdz 28. februārim. Jebkura kaut cik spējīga valsts vara sen varēja būt sakārtojusi pandēmijas laika sistēmu tā, lai ārkārtas situācijas izsludināšana nebūtu vajadzīga. Taču ārkārtas situācijā ir atļauts tas, kas nav atļauts normālā situācijā. Piemēram, tos pašus iepirkumus drīkst veikt bez konkursa, iztiekot ar cenu aptauju - lai ātrāk. Tad čoms čomam pavaicā, kurš grib piegādāt ko, un uzirdinās trekna augsne “otkatiem” jeb korupcijai. Tāpēc ir ārkārtas situācija līdz 28. februārim. Un te atkal sabiedrības acis vaicājoši veras uz Danielu Pavļutu un vēl uz Krišjāni Kariņu. Vai tiešām tā ir rūpe par sabiedrības veselību? Vai patiesībā nav kaut kas cits?
Tādā garā turpinot, Daniela Pavļuta negatīvajam reitingam vēl ir kur augt ar mīnusa zīmi uz leju. Tā vien skaties, ka nebūs mīnus 60, mīnus 70 un visiem rekordiem pāri...
