Valdības pagaidām nerealizētā vēlme noteiktām profesijām vakcināciju pret Covid-19 padarīt obligātu ar īpaša likuma palīdzību, koalīcijas partneros radījusi neizpratni un aizdomas par to patiesajiem mērķiem – vakcināciju par obligātu noteiktām profesijām var noteikt jau esošās normatīvās bāzes ietvaros. Likumprojektu virzošais ministrs gan norāda, ka problēma ir plašāka un tieši to atrisinātu īpašais likums.
Neatkarīgā jau vēstīja, ka tika pārtraukta tā dēvētā vakcinācijas likumprojekta virzība, bet, atklājot Saeimas rudens sesiju Valsts prezidents Egils Levits šo jautājumu atkal aktualizēja, paužot, ka pilnvaras noteikt, kurām profesijām vakcinācijai jābūt obligātai, jāuztic valdībai - bez Saeimas iesaistes.
Ņemot vērā, ka Jauno konservatīvo partiju pārstāvošā Jura Rancāna vadītā Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija pie valdības virzītā likumprojekta pirms tā apturēšanas bija strādājusi trīs dienas, attiecīgajā politiskajā spēkā straujā vektoru maiņa radīja neizpratni.
Konservatīvo Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Krišjānis Feldmans pauž neizpratni, kāpēc veselības ministram un valdībai kopumā bija jārada atsevišķs vakcinācijas likums, ja tiesības pie noteiktiem apstākļiem vakcināciju konkrētām iedzīvotāju grupām padarīt par obligātu valdībai ir kopš 1998. gada.
“Ir gan likums, gan Ministru kabineta noteikumi, kur tiešā tekstā ir par obligāto vakcināciju rakstīts. Latvijā jau sen eksistē obligātā vakcinācija, bērniem un tā. Uz tā pamata ir pants, ka valdība, ja ir pandēmijas apstākļi, var noteikt grupas, kam jāvakcinējas. Tas viss jau Latvijā notiek kopš deviņdesmitajiem. Man ir neliels mulsums, kāpēc bija vajadzīga šī ņemšanās. Es šo raustīšanos izprotu tā, ka premjeram ir bijis kāds cits plāns, jo viņš nevienā brīdī neteica, ka spēkā ir arī cits regulējums,” saka K. Feldmans.
Politologs Filips Rajevskis, vērtējot radušos situāciju, uzskata, ka tā skaidrojama ar strauji krītošo kompetences līmeni valsts pārvaldē, rezultātā ierēdņi nepārvalda jau pieņemtos normatīvos aktus.
Savukārt tas izgaismojot citu problēmu - pārspēlēts normatīvisms. “Ir daudz saražoti normatīvie akti, par katru sīkumu, uz kuriem atsaucas, lai kaut ko nevarētu darīt. Tā ir tā problēma - šausmīgais normatīvisms visu padarījis tik komplicētu, lai pie tik zema kompetences līmeņa būtu maz, kas pārzina to visu, bet tie, kas pārzina, viņi nestrādā valsts pārvaldē. Rezultātā komisija strādā pa tukšo. Tā vēlme visu laiku radīt kaut kādus jaunus regulējumus ir visu laiku, visu laiku kaut ko grib regulēt, bet absolūti nedomā, ko darīt ar tiem regulējumiem, kas jau ir,” saka politologs un piebilst, ka situācija nedaudz atgādina Lielbritāniju, kurā joprojām spēkā ir gadu simtiem veci, dīvaini likumi, kurus neviens vairs neievēro. “Te tik ir viena nianse: mēs līdz tam esam nonākuši 30 gadu laikā, bet viņiem tas prasīja gadsimtus,” saka F. Rajevskis.
Savukārt veselības ministrs Daniels Pavļuta teiktais vedina domāt, ka šāds redzējums ir pārāk šaurs.
“Tik tiešām šobrīd Vakcinācijas noteikumi Nr. 330, kas izdoti saskaņā Epidemioloğiskās drošības likumu, paredz atsevišķās profesijās obligātu vakcināciju. Piemēram, pret B hepatītu obligāti jāvakcinējas ārstiem, kas sniedz neatliekamo palīdzību, pret trakumsērgu - veterinārārstiem, pret dzelteno drudzi - jūrniekiem. No vakcinācijas, to rakstiski noformējot, ir iespējams atteikties.
Likumprojekta, kas paredzēja pienākumu vakcinēties atsevišķās profesiju grupās, tvērums bija daudz plašāks, nekā to paredz MK Vakcinācijas noteikumi Nr. 330. Tieslietu ministrijas izstrādātais un augstas raudzes juristu izvērtētais likumprojekts risināja arī daudziem darba devējiem tik būtiskos darba tiesisko attiecību jautājumus, kas nav Veselības ministrijas kompetencē un kas, juristu ieskatā, saturētu augstus satversmības riskus un nav risināmi valdības noteikumu līmenī,” skaidro D. Pavļuts.
Viņš arī uzsver, ka respektēs Saeimas lēmumu un veicinās vakcināciju ar līdzekļiem, kādi šobrīd ir juridiski iespējami un politiski pieņemami. Taču ministrs atgādina, ka diendienā pieaugot inficēšanās un hospitalizācijas rādītājiem, pie varas esošo pienākums pasargāt Latvijas sabiedrību un ekonomiku pieņemas spēkā. Turklāt D. Pavļuts ir pārliecināts, ka mediķiem, pedagogiem, sociālajiem darbiniekiem un pakalpojumu sniedzējiem ir pienākums vakcinēties.
