Satversmes tiesneša amatam tiek virzīta Irēna Kucina – juriste ar visai pretrunīgiem uzskatiem

© Ilmārs Znotiņš, prezidenta kanceleja

6. augustā tieslietu ministrs Jānis Bordāns paziņoja, ka viņš kā Satversmes tiesas tiesneša amata kandidātu izvirzīs Valsts prezidenta Egila Levita padomnieci tiesiskuma un ES tiesību politikas jautājumos Irēnu Kucinu.

Kā zināms, 2021. gada augustā beidzas Satversmes tiesas priekšsēdētājas Sanitas Osipovas pilnvaras, bet jaunais Satversmes tiesas tiesneša amata kandidāts ir jāizvirza valdībai. Savukārt atbildīgais par ST kandidāta izvirzīšanu no Ministru kabineta ir tieslietu ministrs.

Vēstulē Tieslietu ministrijai izcili pozitīvu raksturojumu Irēnas Kucinas kandidatūrai izteica Valsts prezidents Egils Levits.

Kā zināms, Irēna Kucina joprojām ir Valsts prezidenta kancelejas vadītāja vietniece, Valsts prezidenta padomnieku biroja vadītāja, kā arī Valsts prezidenta padomniece tiesiskuma un ES tiesību politikas jautājumos.

Līdz Egila Levita ievēlēšanai par Valsts prezidentu, Irēna Kucina no 2013. gada augusta līdz 2019. gada jūlijam bija Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesu jautājumos. 2016. gadā viņa tika ievēlēta par Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes asociēto profesori. Irēnai Kucinai ir tiesību doktora zinātniskais grāds starptautiskajās tiesībās.

Tomēr Irēnas Kucinas publiski paustie uzskati ir visai pretrunīgi. Šī gada 15. janvārī Latvijas Valsts prezidenta oficiālajā mājaslapā tika publicēts raksts “Irēna Kucina: aizliegums šķirot dzīvības”, kurā viņa kategoriski noraida militārajā un ārkārtas stāvokļa laika (kad ir nepietiekams resursu daudzums, lai aprūpētu visus smagi sirgstošos) medicīnā pieņemtos pacietu šķirošanas principus. Irēna Kucina: “Pacienti, kuru dzīvība ir briesmās, kuri ir pakļauti gultas režīmam, atrodas bezpalīdzības un izmisuma situācijā, vairs nevar ietekmēt savas dzīves apstākļus neatkarīgi no citiem, proti, pašnoteiktā veidā. Viņi atdod savu likteni mediķu rokās, paļaujoties uz to, ka mediķu uzdevums ir glābt viņu dzīvības. Pie šādiem apstākļiem valsts, kas pieļautu pacientu šķirošanu, tostarp pēc vecuma, šos cilvēkus uzskatītu tikai par savas glābšanas operācijas objektiem, priekšmetiem, kas tiek izmantoti citu aizsardzībai. Šāda attieksme ignorētu skarto personu statusu kā subjektiem, kuriem pienākas cilvēka cieņa un neatsavināmas tiesības saskaņā ar Satversmi. Vienpusēji rīkojoties ar dzīvību, nolemjot nāvei pacientus, kuriem kā upuriem pašiem ir nepieciešama aizsardzība, viņiem tiktu atņemta vērtība, kas cilvēkam pienākas tikai un vienīgi viņa paša dēļ. Turklāt tas notiek apstākļos, kad nevar absolūti ticami sagaidīt, ka brīdī, kad tiek pieņemts šāds lēmums, vienmēr ir pilnīgs faktiskās situācijas attēls un ka faktiskos apstākļus vienmēr var pareizi novērtēt, jo īpaši pēc iepriekš noteiktiem priekšrakstiem.”

Irēna Kucina secina:

“Tātad pacientu, kuru dzīvība ir apdraudēta, šķirošana pēc noteiktiem, viņa dzīvi vērtējošiem kritērijiem nav pieļaujama. Tas nozīmē, ka viņus nedrīkst šķirot ne pēc vecuma, ne pēc citiem kritērijiem - piemēram, materiālā stāvokļa, pienesuma sabiedrībai, izglītības, sociālā stāvokļa utt. Jo visu šo kritēriju piemērošana nozīmētu vienu - ka šo cilvēku dzīvības vērtība tiktu svērta, mērīta un savstarpēji salīdzināta.”

Irēna Kucina apgalvo, ka “Mūsu kultūras lokā jebkura cilvēka pienākums noteiktos gadījumos limitēt savu dzīves ilgumu līdz šim nav akceptēts. Lai arī drūmos fantastikas literatūras darbos tādas nākotnes vīzijas parādās, es ceru, ka dzīvē tas arī nekad netiks akceptēts. Tātad, ja valsts pieļautu cilvēku dzīvību šķirošanu, pamatojoties uz vecumu (vai citiem dzīvības vērtību nosakošiem kritērijiem), lai glābtu citu cilvēku dzīvības, tad šāds priekšraksts - vienalga, kāds būtu tā formālais statuss (likums, instrukcija vai arī tikai ieteikumi) - būtu nesaderīgs ar Satversmi. Tas būtu nesaderīgi ar tiesībām uz dzīvību (Satversmes 93. pants), kas interpretējamas sazobē ar cilvēka cieņas garantiju (Satversmes ievads).”

Savukārt citā rakstā (Tiešsaistes platformas, tiesiskums un Eiropas atbilde), kas šī gada 19. maijā publiskots portālā “Delfi”, Irēna Kucina iestājas pret globālo tiešsaistes platformu īstenoto cenzūru un aizstāv vārda brīvību kā demokrātiskas sabiedrības pamatu: “Demokrātiskas valsts pienākums garantēt savu iedzīvotāju vārda brīvību ir skaidri noteikts konstitūcijā. Ierobežojumi ir pieļaujami tikai ekstrēmos gadījumos, un to piemērošanai ir jābūt pakļautai neatkarīgas tiesas kontrolei.

Turpretim globālo tiešsaistes platformu, šo privāto uzņēmumu iespējas ietekmēt vārda brīvību - tātad demokrātiskas sabiedrības publisko diskursu - ir ievērojami lielākas, jo tās darbojas tiesiski neregulētā vidē vai “pelēkajā zonā”. Tas ir liels varas potenciāls, un tas atrodas ārpus pilsoņu demokrātiskās ietekmes un kontroles.”

Ņemot vērā to, ka savos jaunākajos rakstos Irēna Kucina pamatā atsaucas uz savu galveno darba devēju - Valsts prezidentu Egilu Levitu, nav saprotams, vai šādi viņa ir paudusi savus uzskatus vai arī netiešā formā ir popularizējusi Valsts prezidenta idejas un koncepcijas.

Politika

Lai cik ierobežota arī nebūtu Latvijas Bankas (LB) ietekme uz eirozonas monetāro politiku, LB prezidentam joprojām ir nozīmīga loma mūsu valsts ekonomiskajā, finansiālajā un banku sistēmas attīstībā. Tāpēc mūsu politiķu izvēlei – kuram uzticēt šo svarīgo amatu pēc tam, kad šā gada 21. decembrī beigsies pilnvaru termiņš esošajam LB prezidentam Mārtiņam Kazākam – jāpieiet ar pilnu nopietnību.

Svarīgākais