Valdība iecerējusi radīt tādu normatīvo bāzi, lai vakcinācija pret Covid-19 noteiktās iestādēs strādājošajiem būtu obligāta, bet darba devēji drīkstētu atlaist nevakcinētu darbinieku.
Obligāta vakcinācija varētu būt ārstniecības, sociālās aprūpes, izglītības un citās iestādēs. Ar likuma grozījumiem arī rosināts paredzēt darba devējam tiesības pieprasīt vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu nodarbinātajiem, kuri pilda darba pienākumus, kas saistīti ar palielinātu risku inficēt citas personas vai palielinātām iespējām inficēties pašiem.
Sertifikāts būtu nepieciešams arī darbiniekiem, kuri pakalpojumus sniedz klātienē valsts un pašvaldību iestādēs vai kuru darba pienākumi ir kritiski iestādes vai uzņēmuma darbības nepārtrauktības nodrošināšanai.
Iecerēts, ka darba ņēmējam sertifikāts ir jāiegūst līdz šā gada 15. septembrim. Tāpat paredzētas darba devēja tiesības atstādināt no darba pienākumu pildīšanas, pārcelt citā amatā vai izbeigt darba attiecības ar darbinieku, kurš līdz 15. septembrim nebūs ieguvis vakcinēšanas vai pārslimošanas sertifikātu.
Tieslietu ministrija sadarbībā ar Veselības ministriju, Labklājības ministriju, Ekonomikas ministriju un Finanšu ministriju līdz 14. jūlijam sagatavos grozījumus Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā, paredzot virkni nosacījumu.
Tiesībsargs Juris Jansons uzskata, ka noteiktās nozarēs vakcināciju patiešām drīkst noteikt par obligātu, taču tam nepiekrīt “Saskaņu” pārstāvošais Saeimas Juridiskās komisijas sekretārs Valērijs Agešins, kurš ieguvis augstāko izglītību pedagoģijā.
Valdība iecerējusi, grozot likumu, darba devējiem dot tiesības atlaist darba ņēmēju, ja tas nav vakcinējies. Ja ņem vērā, ka Satversme ikvienam garantē tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darba vietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai, jūs atbalstāt šo iniciatīvu?
Uzskatu, ka šī iniciatīva ir ļoti strīdīga, jo vakcinācija bija, ir un tai jābūt absolūti brīvprātīgam procesam. Šīs valdības ieceres, manuprāt, ļoti cieši robežojas ar cilvēktiesību ierobežojumiem. Bez šaubām, tās var ierobežot saskaņā ar Satversmes 116. pantu*, kur norādīts, kādos konkrētos gadījumos to var darīt, bet šinī konkrētajā gadījumā domāju, ka valdības aktivitātes ir stipri pārspīlētas. Tas ir mans subjektīvais viedoklis - uzskatu, ka mēs strauji virzāmies nepareizā virzienā, nepamatoti ierobežojam cilvēktiesības.
Paredzēts, ka vakcinācija obligāta būs vairāku iestāžu, tajā skaitā izglītības darbiniekiem. Vai jūs atbalstāt šādu konceptu, ja līdz šim vairākkārt ir uzsvērts, ka vakcinācija nav obligāta?
Patiesībā par šo arī esmu ļoti skeptisks, jo pati valdība regulāri pārkāpj skolotāju cilvēktiesības, piemēram, uz taisnīgu atlīdzību. Tā sola visu ko, bet pēc tam aizmirst savus solījumus kā tādu nesmuku pārpratumu. Tāpēc esmu ļoti skeptisks un uzmanīgs, un valdības aktivitātes neatbalstošs. Protams, ļoti gribētos, lai skolnieki un studenti mācītos klātienē, bet domāju, ka tas sasniedzams, izmantojot citus instrumentus.
Paredzu, ka pārskatāmā nākotnē ir sagaidāmas ļoti interesantas tiesu prāvas gan Latvijā, gan Eiropas Savienības līmenī.
Iedzīvotājiem, lai tie pilnībā vakcinētos, pirms šie likuma grozījumi stājas spēkā, dots pārejas laiks līdz 15. septembrim, vai šie divi mēneši ir pietiekošs laiks?
Domāju, ka šis periods nav pietiekošs, jo valdībai stingri jāsoda savs ministru sastāvs par to, ka pagājušajā gadā savlaicīgi netika izveidota loģistikas ķēde vakcīnu piegādei, par savlaicīgu vakcīnu nepiegādāšanu šī gada sākumā. Šo visu mēs varējām izdarīt vēl pavasarī un varētu atcelt visus ierobežojumus vai vismaz samazināt tos. Problēma ir tajā, ka, pateicoties valdībai un tās ierēdņiem, šie darbi netika izdarīti. Šo pēta parlamentārās izmeklēšanas komisija, par to ierosināta ne tikai pārbaude, bet arī kriminālprocess. Līdz ar to, pirms kādam noteikt nosacījumus, izvirzīt kādas prasības, valdībai pašai jāpaskatās uz sevi, ko tā darījusi visu šo pusotru gadu.
*Satversmes 116. pants:
Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.
