Stājoties Valsts prezidenta amatā, viena no Egila Levita norādītajām parlamenta darba prioritātēm bija politisko partiju finansējuma no valsts budžeta palielināšana. Šī bija pirmā starp prezidenta norādītajām, kuru Saeima iedzīvināja likumā. Turklāt jau tajā pašā gadā, un jauninājumu attiecinot pati uz sevi. Nu Valsts prezidents norāda uz paša iniciēto likuma grozījumu nepilnībām, bet Saeimā tam varētu nebūt tikpat liels atbalsts to novēršanai, kāds tas bija finansējuma palielināšanai.
“Mums gandrīz 30 gadus ir pastāvējusi sistemātiska partiju korupcija. Partijas politiķiem bija jāiet ar izstieptu roku pie bagātniekiem, kuri jau neko nedod par velti un prasa kaut ko pretim. Tāda sistēma bija lielākais mūsu demokrātijas deficīts [..] Es ceru, ka partijas šo pusotru gadu [līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām] saņemsies un nostrādās, un viens no šīs koalīcijas uzdevumiem būs šī jautājuma sakārtošana,” runājot par nepilnībām politisko partiju finansēšanas regulējumā, kas pieļauj pilna valsts finansējuma saņemšanu arī Saeimas sasaukuma pilnvaru laikā pajukušām partijām, “Latvijas Radio” raidījumā “Krustpunkti” teica Valsts prezidents Egils Levits.
Atšķirībā no valsts finansējuma palielināšanas, kas tika attiecināta jau uz likumu pieņēmušo Saeimas sasaukumu, jaunie grozījumi gan būtu jāattiecina tikai uz nākamo Saeimas sasaukumu. Tā uzskata Valsts prezidents.
Viņš, atklājot 13. Saeimas pirmo sēdi 2019. gada septembrī, norādīja uz nepieciešamību būtiski palielināt valsts finansējumu politiskajām partijām. Partijas ar apskaužamu dedzību sekoja prezidenta aicinājumam, un likuma grozījumi stājās spēkā jau 2020. gada janvārī.
Tie paredzēja, ka politiskajām partijām, par kurām pēdējās Saeimas vēlēšanās nobalsojuši vairāk nekā 2% vēlētāju, piešķir budžeta finansējumu 4,5 eiro apmērā par katru pēdējās Saeimas vēlēšanās iegūto balsi. Tāpat partijas saņem 0,5 eiro par katru iegūto balsi pēdējās pašvaldību vēlēšanās un 0,5 eiro par katru iegūto balsi pēdējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Iepriekš valsts budžeta finansējumu partijām, par kurām iepriekšējās Saeimas vēlēšanās bija nobalsojuši vairāk nekā 2% vēlētāju, piešķīra 0,71 eiro kalendārā gada laikā par katru iegūto balsi.
Jautājumu par politisko partiju valsts finansējuma regulējumu aktualizējusi situācija 13. Saeimas vēlēšanās otras populārākās partijas KPV LV drūmais stāvoklis.
Šim Saeimas sasaukumam uzsākot darbu, KPV LV frakcijā, par kuru savas balsis bija atdevuši 120,3 tūkstoši vēlētāju, kas organizācijai garantēja 643,4 tūkstošus eiro lielu ikgadēju valsts finansējumu, bija 16 deputāti.
Aprīlī līdz ar Saeimas deputātes Ivetas Benhenas-Bēkenas lēmumu aiziet no KPV LV frakcijas tajā palikuši deviņi deputāti. Tādējādi no sākotnēji vienas no lielākajām frakcijām 13. Saeimā KPV LV nu pēc būtības kļuvusi par frakciju ar mazāko deputātu balsu skaitu. Turklāt iezīmējies, ka KPV LV atlikušajā frakcijā nav vienprātības, ko parādīja partijas Saeimas deputātu atšķirīgie viedokļi par to, vai ekonomikas ministram Jānim Vitenbergam ir jāsaglabā minētais amats pēc viņa aiziešanas no KPV LV uz Nacionālo apvienību.
KPV LV rindās Valsts prezidenta viedoklis par partiju valsts finansējuma sistēmas maiņu nav populārs.
“Tad jau varbūt prezidents varētu atļauties no sevis izdabūt teikumu, ka deputātiem, kas ievēlēti no konkrētas partijas un pēc tam pamet gan vēlētājus, gan frakciju būtu pienākums nolikt deputātu pilnvaras. Viņus neievēlēja, jo viņi ir personības, bet tādēļ, ka tika izvirzīti no partijas, pārstāv partijas biedru un vēlētāju intereses. Tā ir lielāka nelaime par ņemšanos ap naudas samazināšanu partijām, kuras jūk, jo deputāti pirms vēlēšanām sāk meklēt siltās vietiņas, kur viņiem liekas zāle būs zaļāka un saule siltāka,” saka KPV LV Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Māris Možvillo.
Viņš uzskata, ka šāda prasība nodrošinātu stabilas partijas, bet tos, kas, pašlabumu meklējot, gribētu meklēt siltākās vietas, izraidītu no politiskās vides, kur tiem savs politiskais kapitāls būtu jāveido no jauna.
Savukārt bijušais KPV LV kandidāts premjerministra amatam Aldis Gozbems, kurš ieskandināja organizācijas Saeimas frakcijas šķelšanos, uzskata, ka partiju finansēšanas sistēma būtu jāpārskata pilnībā, jo tā liedz valsts budžeta līdzekļus jauniem, Saeimas vēlēšanās vēl nestartējušiem un divu procentu barjeru vēlēšanās nesasniegušajiem politiskajiem spēkiem.
“Esošais modelis ir pilnīgi skaidri paredzēts, lai nostiprinātu esošo partiju karteli, absolūti nenormālas priekšrocības tiem, kas ir parlamentā,” saka A. Gobzems un piebilst, “domāju, ka Levita kungs varētu parunāt plašāk par šo problēmu, kuru pats viņš faktiski radījis.”
I. Benhena-Bēkena, kas KPV LV pametušo sarakstā ierakstīta pēdējā un nu pievienojusies “Jaunajai Vienotībai”, gan uzskata, ka E. Levita ideja ir atbalstāma. “Apsverama iespēja būtu frakcijas deputātu skaita piesaiste finansējumam. Samazinoties deputātu skaitam, proporcionāli samazinātos arī finansējums,” uzskata deputāte.
Līdzīgi opozicionāram A. Gobzemam, arī Saeimas Juridiskajā komisijā strādājošā Inese Voika, kas pārstāv “Attīstībai/Par!” uzskata, ka atbildība par radušos situāciju vismaz daļēji jāuzņemas pašam E. Levitam. Deputāte atzīst, ka valsts finansējuma piešķiršanas partijām regulējumā ir vieta uzlabojumiem, taču iniciatīvai par tiem vajadzētu nākt no Valsts prezidenta, kuram par šo jautājumu būtu jāvada diskusija.
I, Voika arī norāda, ka šādi politiskās partijas varētu izvairīties no zināma interešu konflikta, jo lēmums būs jāpieņem par politisko konkurentu nākotni.
Tam, ka sistēmā ir vieta uzlabojumiem, piekrīt arī Jaunās konservatīvās partijas valdes loceklis Krišjānis Feldmans, taču viņš vairākkārt uzsver, ka ir jāizstrādā ļoti precīzi kritēriji, kas ļautu samazināt partiju finansējumu. “Partija ir biedru kopums, ne tikai konkrētās amatpersonas Saeimā. Man ir vairāk jautājumu nekā atbilžu pagaidām. Pirmsšķietami man gribētos šādu risinājumu, bet man negribētos, lai diskusija ir virsrakstu līmenī,” saka K. Feldmans.
Sagatavojusies jaunajai E. Levita iniciatīvai ir “Jaunā Vienotība”. No tās līdera Arvila Ašeradena teiktā izriet, ka organizācija par šo jautājumu ar prezidentu jau ir runājusi un ar līdzīgiem priekšlikumiem klajā nākusi vēl 2019. gadā, taču tolaik koalīcijas partneru vairākums šajās idejās nav ieklausījušās. “Par šo runājām, kad veidoja likumu, šis nav nekas jauns,” saka A. Ašeradens.
Organizācijai ir arī vairāki priekšlikumi, kā uzlabot valsts finansējuma piešķiršanu.
Piemēram, “Jaunās Vienotības” Saeimas frakcijas vadītājs Ainars Latkovskis piedāvā, ka noteikta proporcija no valsts finansējuma varētu būt piesaistīta Saeimā ievēlētās partijas frakcijā esošo deputātu skaitam. Ja tas gada laikā samazinās, proporcionāli tiek samazināts arī finansējums.
No arhīva izvilcis 2019. gada priekšlikumu, A. Ašeradens piedāvā kritēriju sarakstā iekļaut arī partijas spēju vienreiz gadā sasaukt lemtspējīgu partijas kongresu vai biedru pilnsapulci un ieviest minimālo skaitu partijas nodaļām reģionos.
“Būtu jāvar saprast, vai tā ir viena mirkļa, viena jautājuma partija, kas iebrauc Saeimā, vai ir pilnasinīga politiskā partija, kas jāfinansē,” saka A. Ašeradens, kurš uzsver, ka partiju finansējums nav paredzēts Saeimas deputātu uzturēšanai, bet partiju izaugsmei.
