Saduroties kristīgajās vērtībās balstītai morālei ar liberālo pārliecību, ka cilvēka dzīvība pieder viņam pašam, Saeimas vairākums vairāk nekā 10 tūkstošu pilsoņu parakstīto iniciatīvu par eitanāzijas legalizāciju noraidīja. Līdz ar to politiskā līmenī diskusija par šo jautājumu atlikta uz neprognozējamu laiku.
“Eitanāzija ir ar nolūku izraisīta otra cilvēka nāve ar mērķi atvieglot nenovēršamas un neatgriezeniskas viņa sāpes un ciešanas. Tā tiek pielietota, ja neārstējami slims cilvēks cieš neizturamas sāpes vai arī ir dziļā bezapziņā bez cerībām uz atlabšanu, un tā dod iespēju cilvēkam cieņpilni beigt savu dzīvi, nekļūstot par apgrūtinājumu sev un citiem,” pauž iniciatīvas autors Pēteris Buks.
Saņemot pārmetumus par lēmuma veidošanā piesaistītajiem tradicionālo reliģiju konfesiju pārstāvjiem, Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija nolēma šo iniciatīvu tālāk nevirzīt. Ceturtdien šis lēmums parlamentā izraisīja plašas debates un neiztika arī bez personīgu traģēdiju atblāzmas.
“Man ir nācis saskarties, kad blakus šādā veidā, mokošā veidā, aiziet tuvs cilvēks. Skatīties, kā viņš nespēj no sākuma staigāt, kā pēc tam spēj tikai gulēt un pēc tam pēc kāda brīža nespēj pat pacelt krūzīti pie mutes, nespēj paēst un pēc tam nespēj arī vēl daudzas citas lietas darīt [..] Es skaidri zinu, ka, ja es būšu šādā situācijā, es ļoti vēlētos, lai man būtu šāda iespēja pārtraukt šādu ceļu, pārtraukt savas un savu tuvinieku ciešanas no tā visa. Un tā ir tikai normāla, cilvēcīga iespēja,”
aicinot nodot iniciatīvu tālākai izskatīšanai, lai varētu tikt uzsākta vismaz padziļināta diskusija par jautājumu, teica sociāldemokrātisko “Saskaņu” pārstāvošais Ivars Zariņš.
Uz to, ka pat atbildīgajā komisijā pirms iniciatīvas noraidīšanas nav notikusi pienācīga diskusija, norādīja liberālās “Attīstībai/Par!” pārstāvošā Marija Golubeva, kura uzskata, ka kvalitatīvas diskusijas nodrošināšanai komisijas sēdē bija nepieciešama arī bioētikas ekspertu klātbūtne, taču tā netika nodrošināta.
Arī “Jauno Vienotību”, kuras rindās eitanāzijas jautājumā nav vienota viedokļa, pārstāvošais Andrejs Judins mudināja parlamentu neizvairīties no sarežģītās diskusijas un, iniciatīvu virzot tālāk uz komisijām, panākt, ka tāda ir iespējama.
“Ir cilvēki, kuriem ir grūti. Un es nedomāju, ka mums būtu jāsaka viņiem, ka, jā, mēs tuvākajā laikā legalizēsim eitanāziju, bet mēs esam ievēlēti, lai strādātu, lai risinātu problēmas. Šeit ir 100 deputāti, nevis strausi, kuri vienkārši var neko nedarīt, var paslēpties smiltīs un ignorēt problēmu. Problēma ir, un būtu tikai loģiski, ja Saeimā mēs runātu par jautājumu. Tā vietā es dzirdu viedokli, ka mums nav jārunā, jo visiem viss ir skaidrs. Nu nav tā!” pārliecināt kolēģus neizvairīties no problēmas risināšanas centās A. Judins.
Iniciatīvas tālākas virzīšanas atbalstītāju runās vairākkārt izskanēja pārmetums, ka atbildīgā komisija savu lēmumu daļēji balsta arī reliģisko konfesiju dzīves redzējumā, kaut gan valsts no baznīcas ir nodalīta.
Savukārt iniciatīvas tālākas virzības neatbalstītāji atgādināja, ka arī Satversmē ir piesauktas kristīgās vērtības un tā dēvētā Rietumu civilizācija būvēta tieši uz kristīgajām vērtībām.
Abstrahējoties no reliģiskajiem jautājuma aspektiem, komisijas vadītāja, Nacionālo apvienību pārstāvošā Janīna Kursīte-Pakule arī norādīja uz ētiskiem aspektiem eitanāzijas procedūru veicošo mediķu darbā.
“Rodas jautājums - ko pacienta vēlme nomirt pieprasa no ārstniecības personāla. Ja Hipokrata zvēresta kredo “nedod nevienam nāvējošas zāles” daļai sabiedrības šobrīd šķiet nepiemērojama un novecojusi, tad svarīgi tomēr ir saprast, cik lielā mērā ārstniecības personas realitātē ir psiholoģiski gatavas nonāvēt pacientu, kādas psiholoģiskas sekas tāda rīcība atstātu uz ārstiem un sabiedrību nākotnē,” aizstāvot komisijas lēmumu, teica tās vadītāja.
Uz ārsta zvēresta nesavietojamību ar eitanāziju norādīja arī pie Saeimas frakcijām nepiederošais Aldis Gobzems, kurš uzskata, ka “Cilvēks nedrīkst atņemt sev to, ko viņš nav devis. Cilvēka dzīvība rodas netverami, tai ir īpaša nozīme un ceļš. Cilvēkam dzīvību neviens ārsts nepiešķir, tā rodas mistiski. Tikpat mistiski, kā cilvēkam aizejot. Un mums nav kā cilvēkiem tiesību iejaukties šajā procesā, kas ir mūsu ceļš”.
Eitanāzijas legalizācijas jautājums Latvijā kļuva aktuāls laikā (2016.-2017. gads), kad sabiedrība saziedoja nepieciešamo summu, lai nedziedināmi slimais Viesturs Bundža piepildītu savu pēdējo vēlēšanos un viņš varētu doties uz Šveici, kas pazīstama kā eitanāzijas tūrisma galamērķis.
Toreiz Veselības ministrija pauda, ka eitanāzijas legalizācija Latvijā nav ministrijas dienaskārtībā. Toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS) sacīja, ka tā ir politiska izšķiršanās un Latvija tai vēl nav gatava.
