Latvijā nav bijušas valdības, par kuru krišanu ar lielāku vai mazāku intensitāti nerunātu pat koalīcijas partneri. Krīzes apstākļos šādas runas tikai pieņemas spēkā, taču radikālu esošās kārtības maiņu neviens koalīcijas partneris bez gatava plāna B nevēlas detonēt arī situācijā, kad neapmierinātību ar Krišjāņa Kariņa vadības stilu neslēpj vien retais partneris. Vēl saasinātākas attiecības starp koalīcijas partneriem varētu izveidoties, ja valdības vairākums pieņem mazākumam nepieņemamus kovida ierobežojumus, par kuriem diskusiju Ministru kabinets aizsāka otrdien.
Skaļākām runām par iespējamo Krišjāņa Kariņa valdības krišanu un jau aizsāktajiem jaunas koalīcijas struktūras meklējumiem pavēra Nacionālās apvienības vairākkārtējā premjerministra amata kandidāta Roberta Zīles intervijā laikrakstā “Diena” paustais, ka valdības darbu varētu uzlabot, nomainot dažus ministrus vai pat visu valdību ar K. Kariņu priekšgalā.
Radikālākajam risinājumam - premjera un visas valdības nomainīšanai gatava šķiet nav neviena partija. Tās, labi apzinoties, ka jaunas valdības izveidošana varētu prasīt nepiedodami ilgu laiku vai pat beigties ar fiasko un atslēgas amatu pārņemšana krīzes situācijā vēlētāju mīlestību īsti negarantē, pagaidām samierinās vien ar premjera kritizēšanas - nereti pamatotas - intensitātes palielināšanu.
Tā Nacionālo apvienību, kas publiskajā telpā premjeru līdz šim saudzējusi, pārstāvošā Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece norāda, ka “Jaunās Vienotības” vadītajai valdībai jāturpina strādāt, jo šī piecu partiju veidotā koalīcija ir vienīgā iespējamā. I. Mūrnieces pozīciju uztur arī Nacionālās apvienības līderis Raivis Dzintars.
Pat K. Kariņu visasāk kritizējošā koalīcijas partnera - Jaunās konservatīvās partijas valdes loceklis Krišjānis Feldmans, uzturot K. Kariņam veltīto kritiku un apliecinot, ka konservatīvie ir gatavi uzņemties valdības vadību, uzticot to partijas priekšsēdētājam, tieslietu ministram Jānim Bordānam, uzsver, ka šādam solim vajadzīgs, lai visi partneri apzinās šādu nepieciešamību. Kamēr tādas nebūs, konservatīvie ar savu kritiku centīšoties panākt, lai valdība strādā pēc iespējas labāk.
“Šo es saucu par liberālo krīzes vadības pieeju, kad faktiski netiek ļauts ministriem pieņemt politiskus lēmumus un arī netiek stimulēta ātra lēmumu pieņemšana. Visu laiku aste tiek cirsta pa gabaliņiem. Es to saucu par nebeidzamo moku scenāriju [..] Attiecībā uz amatpersonu maiņām mēs ļoti labi apzināmies mūsu balsu skaitu, mēs ļoti labi saprotam, ka pozitīvas pārmaiņas ir jāgrib visiem, bet
izmaiņas bez paredzama gala iznākumā neko labu nenesīs. Pieņemsim, pāris partijas paziņo, ka Kariņš beidzot sevi diskreditējis līdz galam - nu un ko tālāk,”
atsaukdamies uz sarežģīto valdības tapšanas procesu 2018. un 2019. gada mijā, retoriski jautā K. Feldmans.
Situāciju saviem kritizētājiem vieglāku nepadara arī “Jaunā Vienotība”, kuras līderi jau paziņojuši, ka K. Kariņa valdības gāšanas gadījumā tā no valsts vadības grožiem atteiksies pilnībā un ir gatava iet opozīcijā.
Šādam scenārija pavērsienam netic politologs Filips Rajevskis, kas uzskata, ka K. Kariņa valdībai krītot, “Jaunā Vienotība” gana ātri piekristu iekļauties identiska politiskā sastāva valdībā un uzņemties otrā plāna lomu.
“Tā vairāk ir poza, īsti neticu, ka gadījumā, ja nokrīt Kariņa valdība, partija baigi gribētu būt opozīcijā. “Jaunā Vienotība” ir varas partija, tās reitingi ir zemi, un tos var atgūt tikai pozīcijā. Viņi šobrīd izmantos visus argumentus, lai noturētu premjeru pie varas,” saka F. Rajevskis.
Viņa redzējumam par labu runā “Jaunās Vienotības” priekšteces, partijas “Jaunais laiks” pieredze. Proti, nebija nepieciešams ilgs laiks, lai daudzi organizācijas biedri saprastu, ka Aigara Kalvīša valdības pamešana 2006. gadā bija kļūda.
Zīles piesaukto otru variantu, dažu ministru nomaiņu, I. Mūrniece gan atzīst par iespējamu. Un politikas kuluāros jau apspriežot trīs kandidātus: “Jaunās Vienotības” finanšu ministrs Jānis Reirs, KPV LV pārstāvošā labklājības ministre Ramona Petraviča un konservatīvo izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska.
Šie ministri daudziem varētu likties labi kandidāti nomaiņai. J. Reirs nevēlējās pieļaut 500 eiro pabalstu ģimenēm par katru bērnu izmaksāšanu, R. Petraviča jau izsenis nav sabiedrības mīlēta, bet I. Šuplinsku kovida ierobežojumu un pārmaiņu dēļ fundamentāli kritizē pedagogi, bet aizsāktās augstākās izglītības reformas dēļ daļa akadēmiskās pasaules.
Ja pieņemam, ka “Jaunā Vienotība” un K. Kariņš būtu ar mieru nomainīt J. Reiru, tad Neatkarīgai ir zināms, ka, pieprasot R. Petravičas demisiju, valdībai būs jārēķinās ar viena koalīcijas partnera zaudēšanu. Savukārt Jaunajai konservatīvajai partijai pieļaut I. Šuplinskas nomaiņu, laikā kad augstākās izglītības reforma strauji tuvojas noslēgumam, būtu pārlieki neapdomīgi.
Spriedze koalīcijas partiju vidū (vai pat kāda partnera emocionāls žests, pametot valdību) gan varētu palielināties, ja Ministru kabineta vairākums pieņems mazākumam nepieņemamus kovida ierobežojumus.
Otrdien kļuva zināms, ka Operatīvā vadības grupa piedāvā divus scenārijus epidemioloģiskās situācijas uzlabošanai, abos variantos paredzot attālinātā darba ieviešanu, bet klātienē atļaujot strādāt ražojošajiem uzņēmumiem.
Tāpat eksperti rosina apsvērt aizlieguma apmeklēt publiskas vietas ieviešanu, mazināt maksimāli pieļaujamo pasažieru skaitu līdz 30% no transporta ietilpības.
Attiecībā uz pārvietošanos un pulcēšanos otrs scenārijs paredz pienākumu uzturēties savā dzīvesvietā vienas mājsaimniecības ietvaros, bet atstāt dzīvesvietu būtu atļauts tikai pamatotas nepieciešamības gadījumā, piemēram, lai dotos iepirkties, saņemtu veselības aprūpes pakalpojumus, aprūpētu dzīvniekus, veiktu fiziskās aktivitātes.
Kā zināms, aktīvu cīņu par dažādu pakalpojumu atļaušanu līdz šim izvērsusi KPV LV. Kritiku par dažiem ierobežojumiem nav slēpusi arī Jaunā konservatīvā partija.
