Kaut arī premjerministrs Krišjānis Kariņš aicinājis koalīciju pārstāvošo partiju Saeimas frakcijām ieturēt valdībai līdzīgu retoriku, deputāti ne vienmēr seko šim aicinājumam. Vēl grūtāk to izdarīt, ja tiek aizskarta Covid un tā izraisīto ierobežojumu tēma, par kuru likumdevēja rindās daudziem ir ar valdības lēmumiem nesavietojams redzējums.
Pēc iknedēļas Sadarbības padomes sēdes vaicāts, vai, viņaprāt, valdības komunikācija pēdējā laikā ir bijusi pietiekami laba un skaidra, premjers norādīja, ka valdību veido pieci politiskie spēki, un esot grūti nodrošināt, ka “katrs ministrs no savas partijas visos jautājumos runā vienādi”.
Pēc viņa teiktā, bieži partijas, ministri un Saeimas deputāti atsevišķos jautājumos “atļaujas paust savu viedokli, kas nav saskanīgs ar kopīgi lemto”. “Bieži balsojot atbalsta, bet ārpus balsojuma runā ko citu,” saka K. Kariņš, vienlaikus piebilstot, ka ar šādiem priekšnosacījumiem ir izaicinoši gūt vienotu komunikāciju, jo galvenie ziņneši ir valdības ministri un koalīcijas deputāti parlamentā. Tādēļ būtu ļoti labi, ja arī no Saeimas deputātiem ziņa nebūtu citāda, jo premjera ieskatā, kur visi runā līdzīgi, tur ir lielāka skaidrība.
Viens no šāda nesaskanīga vēstījuma nesējiem ir koalīciju pārstāvošās KPV LV Saeimas frakcijas biedrs, bijušais ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro, kas tagad vada Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās attīstības komisiju. Viņš valdības darbu pandēmijas apkarošanā dēvē par haotisku esam un uzskata, ka pakalpojumu sniegšanu un tirdzniecību vajag ierobežot tik ar vienu nosacījumu - pulcēšanās ierobežojumiem, kas katrai nozarei noteikti savi. Viņš neizslēdz arī totālas mājsēdes noteikšanas lietderību.
Kādus ierobežojumus vajadzētu mīkstināt, un kādus jūs redzat ieviešamos pulcēšanās ierobežojumus?
Jau laikā, kad sākās pirmais kovida vilnis, Ministru kabineta sēdē tika nodefinēts viens pamatprincips, kas varētu mazināt izplatību - pulcēšanās mazināšana, ievērojot divu metru distanci. Esmu kategoriski pret jebkādu ierobežojumu attīstīšanu, nosakot preču grupas, pasākumu ietvarus. Ir nepieņemami domāt par preču aizliegumiem, veikaliem, kas varētu un kas nevarētu strādāt, profesijām, biznesiem un tā tālāk.
Jāatgriežas pie tā, ko sakotēji lēma valdība, ierobežojot pulcēšanos. Godīgi sakot, redzam, ka nav strādājis aizliegums strādāt, piemēram, manikīra un pedikīra pakalpojumu sniedzējiem. Tie atradās pelēkajā zonā. Arī būvniecības lielveikalos cilvēki iepērkas, izmantojot juridisko personu, un šie ierobežojumi nestrādā. Jāņem vērā, ka veikali valdības noteiktos ierobežojumus ievēro ļoti strikti, tādēļ pulcēšanās ierobežojumu izpildei traucēkļu nav.
Kuri valdības lēmumi konkrēti jums šķiet haotiski?
Haotisks lēmums ir tas, ja par procedūru - valdība pieņem ierobežojumus, tad nākamajās sēdēs tie tiek mīkstināti, tad pastiprināti, tad jau atkal mīkstināti. Es kā Saeimas deputāts, kuram jālemj par ierobežojumu apstiprināšanu Saeimas sēdē, nespēju izsekot līdzi tam, ko valdība pieņem. Turklāt tā bieži lemj nevis vienā sēdē, bet lēmumu pārceļ uz nākamo sēdi. Piemēram, par tiem mazajiem reģionālajiem veikaliem. Tie lēmumi bijuši haotiski. Ir bijušas kļūdas, bet tās varam labot, atgriežoties pie principa, kas nosaka nepulcēšanos.
Koalīcijas partijās ir arī balsis, kas pauž viedokli, ka vienīgais drošais pandēmijas apturēšanas līdzeklis ir totāls lokdauns. Jūs šim viedoklim piekrītat, kāpēc?
Šis lēmums bija jāpieņem pirmā kovida viļņa laikā. Labi, pirmais vilnis bija tas brīdis, kad pandēmija bija absolūts jaunums un daudzi lēmumi bija pārsteidzīgi un nebija izvērtēti. Otrajā vilnī jau bija pietiekama pieredze, līdz ar to mums šie lēmumi bija jāpieņem obligāti. Ja pilnā lokdaunā mēs ietu, teiksim, uz mēnesi, un personas nepulcētos vispār, tad vīrusa izplatības ierobežošanai mēnesis liktos ļoti pareizs laika sprīdis. Bet tas jau ir nokavēts, mēs esam tumši sarkanajā zonā. Taču, ja šādu lēmumu pieņem, tad - drosmīgi, ar vienu lēmumu un uz mēnesi. Tad, ja skaitļi dramatiski nekrīt, jāsāk domāt, ko sabiedrībai ļaut un ko neļaut, un šis ir valdības ietvars.
