Aizvadītā gada oktobrī Saeimas mandātu nolikusī – viena no redzamākajām opozicionārēm – Linda Liepiņa prognozēja, ka tolaik vēl aktīvajā iniciatīvā par Saeimas atlaišanu nepieciešamais parakstu skaits tiks savākts. Publikācija, kurā politiķe atklāja savu prognozi pērn, bija viens no lasītākajiem rakstiem Neatkarīgajā, bet nu jau bijušās deputātes prognoze, protams, nepiepildījās.
Kopš oktobra, kad L. Liepiņa nolika Saeimas deputāta mandātu un solīja aktīvi iesaistīties pret valdošās politiskās elites vērstajā kustībā, viņa pamanīta ar Covid ierobežojumiem neapmierināto protesta akcijā Rīgā, 11. novembra krastmalā. Citas aktivitātes vismaz pagaidām nav nokļuvušas publiskajā informācijas telpā.
Decembra vidū beidzās Saeimas atlaišanas iniciatīvas parakstīšanai atvēlētais termiņš. Līdz nepieciešamajam parakstu skaitam pietrūka aptuveni 100 tūkstoši parakstu. Taču iepriekšējās iniciatīvas autori uz Covid otrā viļņa reģistrējuši jaunu parlamenta atlaišanas iniciatīvu.
Oktobrī, kad nolikāt Saeimas deputāta mandātu, vēl bija atlikuši gandrīz divi mēneši, kuros varēja parakstīties par Saeimas atlaišanu. Tolaik jūs paudāt pārliecību, ka parakstu skaits tiks savākts un Saeimu atlaidīs. Kas, jūsuprāt, neļāva realizēties šai prognozei?
Ja mēs kaut kam neticam, tas noteikti nenotiks. Līdz ar to nekas cits neatlika kā ticēt, ka paraksti tiks savākti, kaut gan nepieciešamais parakstu skaits - 150 tūkstoši - ir nenormāls skaits Latvijai.
Es nezinu, vai Latvijā vispār kaut kas varētu būt, kam varētu šo nepieciešamo skaitu savākt. Nespēju iedomāties, kādai būtu jābūt tēmai. Tas slieksnis, ja politiķi vēlas tautas līdzdalību politiskajos procesos, viennozīmīgi ir par augstu. Tas vēlreiz pierāda, cik tā plaisa starp varu un cilvēkiem ir liela.
Tagad Saeimas atlaišanas procedūra aizsākta no jauna. Kādu rezultātu jūs prognozētu šai iniciatīvai?
Es tieši šorīt [30.12.2020.] domāju - parakstīties vai ne. Vēl neesmu pieņēmusi lēmumu, bet pilnīgi noteikti paraksti netiks savākti. Vienlaikus šajā Covid situācijā ir riskanti aicināt cilvēkus parakstīties.
Ir tā, ka ārkārtas situāciju valdība var vilkt neizsakāmi ilgi. Mēs tagad redzam, kas notiek - neļauj dibināt jaunu partiju, piemēram, Aldim Gobzemam. Redzam visus šķēršļus, kas uzlikti uz pulcēšanos, uz viedokļu paušanu. Saeima pieņēmusi lēmumu par to, ka kaut kādas cilvēktiesības šajā laika posmā var tikt pārkāptas.
Jūs piedalījāties protesta mītiņā Rīgā, krastmalā. Pret ko jūs protestējāt - pret valdības lēmumiem, kas neatbilst situācijas nopietnībai, vai apšaubījāt pašu vīrusa bīstamību un nepieciešamību valkāt maskas?
Noliekot mandātu, es teicu, ka atbalstīšu jebkuru sabiedrības aktivitāti, kas man liksies pieņemama un kuras mērķi būs daudzmaz saprotami. Tas, kas man likās krastmalā simpātisks, bija tas, ka organizatori mēģināja uzrunāt gan latviešus, gan krievus. Tas, kas būtu jāsaprot tiem, kuri ir pret esošo politisko eliti, nedrīkst sadalīt neapmierinātos cilvēkus, un visvienkāršākais sadalījums ir latvieši un krievi. Un šajā laikā to mēģināt darīt ir svarīgi.
Organizētāji mani, protams, arī uzrunāja, lai es piedalītos aktīvāk, uzstātos ar runu. Es no šādas iespējas atteicos. Ir savi iemesli, par kuriem šobrīd nevēlos runāt.
Ja prasāt, ko es tur darīju, mēģinot nepārkāpt distances un nespiežoties pūlī paust atbalstu cilvēkiem, - man ir svarīgi, ka cilvēkiem ļauj paust savu viedokli, ļauj domāt citādāk un paust šo viedokli. Tā ir vārda brīvība. Cilvēkiem ir tiesības būt neapmierinātiem ar valdības krīzes menedžmentu, kura faktiski nav. Protams, esmu neapmierināta ar veidu, kā tiek grauta mūsu ekonomika un cilvēku dzīves, kas būvētas visus šos gadus.
Vai mans protests bija par masku vilkšanu, ir diskutabls jautājums, bet pret šīm policejiskajām metodēm noteikti. Nav dialoga. Neredzu problēmas, kāpēc kāds no varas pārstāvjiem nevarēja atsaukties šiem cilvēkiem un iet uz dialogu. Dialoga neesamība ir trakākais, kas var būt starp varu un tautu.
