Rīgas domes deputātiem ik gadu tiek izsniegtas divas bezmaksas autostāvvietu atļaujas, no kurām viena labprātīgi tiek atdota partijas vadībai – sarunā ar Neatkarīgo apliecināja bijušais Rīgas vicemērs, bijušais Jaunās konservatīvās partijas deputāts Rīgas domē, ASV Armijas kara koledžas absolvents Druvis Kleins.
Bijušais Rīgas vicemērs pauda neizpratni, kādēļ tieši tagad notiek plašas diskusijas par “Rīgas satiksmes” autostāvvietu atļaujas nonākšanu eksministra Jura Pūces rīcībā, ja gadiem politiķiem šāds labums ir piešķirts un visi šī labuma lietotāji lieliski zinājuši, ka to izmanto ne vien deputāti, bet daudz plašāks personu loks.
D. Kleins par autostāvvietu atļauju sadali Rīgas domē atminējās: “Tur viss notika brīvi, un tas jau nu galīgi nevienam nebija noslēpums. Viss, ko (Māris) Mičerevskis publiski pateica par atļaujām, visiem jau gadiem bija zināms.
Patiesībā jau viss notika smalkāk, nekā to atstāstīja Mičerevskis. Katram deputātam tika izsniegta viena deputāta autostāvvietas karte. Tā ļauj bez maksas novietot automašīnu speciālā deputātiem paredzētā stāvvietā aiz Rīgas domes ēkas. Ja šajā stāvvietā kādam auto nebija logā deputāta kartes, pašvaldības policija izrakstīja soda kvīti. Šo karti varēja ielikt auto logā arī tad, ja auto noparkots jebkurā “Rīgas satiksmes” stāvvietā visā pilsētas teritorijā. Kontrolieri, ieraugot šādu karti logā, soda kvīti neizrakstīja.
Vienlaikus deputātam piešķīra arī “Rīgas satiksmes” autostāvvietu abonementu. To varēja izmantot tikai “Rīgas satiksmes” stāvvietās, bet ne deputātu stāvvietā aiz Rīgas domes. Ja pašvaldības policija tur ieraudzīja automašīnu, kurai logā nav deputāta karte, bet ir “Rīgas satiksmes” abonements, tika piemērots sods. Tāds bija uzstādījums no domes vadības.
Sanāca tā, ka vienam deputātam tika izsniegtas divas kartes. Parasti visas partijas saviem deputātiem pieprasīja, lai vienu no šīm kartēm atdod atpakaļ partijas vajadzībām.
Tika teikts, ka kartes vajadzīgas Saeimas deputātu palīgiem, lai viņi pie Saeimas varētu novietot savas automašīnas. Vismaz ar tādu tekstu no mums (JKP Rīgas domes deputātiem) šīs kartes atprasīja frakcijas vadītājs Jānis Ozols. Bija arī tādi deputāti, kuri vispār šīs kartes neizmantoja.
Viņi partijai atdeva abas.
Šī bija gadiem strādājoša sistēma. Kurš lika savu mašīnu domes vai “Rīgas satiksmes” stāvvietās, kurš nelika, to neviens nevarēja izkontrolēt. Gada sākumā domes sekretariātā paprasīja mašīnas numuru, kuru sekretariātā piereģistrēja. Ja brauci ar divām mašīnām varēji abu mašīnu numurus piereģistrēt. Automašīnu numuri palika tikai un vienīgi sekretariāta reģistrā. Uz izsniegtajām kartēm tie neparādījās. Abas kartes izsniedza reizē. Tas skaitījās deputāta komplekts. Tā kā automašīnu numuri nebija ne uz vienas kartes, tās ikviens varēja izmantot.”
Lūgts vērtēt sacelto skandālu ap Pūču rīcībā nonākušo SIA “Rīgas satiksme” karti D. Kleins teica: “Viss manis iepriekš stāstītais nav nekāds noslēpums. To visi zina. Tādēļ ir dīvaini klausīties Mičerevski stāstām par kartēm kā par kādu izņēmumu vai sensāciju. Tā bija sistēma, kuru izmantoja gan pozīcija, gan opozīcija. Tas, ka ministrs šīs kartes lieto ‒ tā ir nekaunība. Dīvaini, ka ministrs karti prasījis deputātam. Ja no ministra puses nāk uzdevums deputātam ‒ dabū man karti ‒, tas izklausās aizvainojoši. Ministrs taču varēja zvanīt (“Attīstībai/Par!” frakcijas vadītājam Mārtiņam) Staķim un viņam šo karti prasīt, nevis Mičerevski trobelēt. Tādā veidā man karte nekad nav prasīta. Taču, ja kartes lieto ierindas ļaudis, piemēram, deputātu palīgi ‒ es viņus saprotu. Viņi par saviem 600 eiro mēnesī nevar atļauties automašīnu novietot Vecrīgā. No mūsējiem tie, kuri reti braukāja pa Rīgu, partijai atdeva “Rīgas satiksmes” karti. Tie, kuri braukāja uz visādām komisijām, kur bija auto jānovieto dažādās pilsētas vietās, tie atdeva deputāta karti un sev atstāja “Rīgas satiksmes” karti.
Man jau nedaudz jocīgi likās, ka tā dara arī partija, kurai ir ļoti svarīga tieši tiesiskuma līnija. Bet, ja tā dara, tad dara, nu ko tur vairs. Kopumā, kad tas viss notika pirms partijām piešķirtā valsts finansējuma, arī man tas šķita pareizi. Pēc finansējuma piešķiršanas gan kļuva savādi. Par valsts piešķirto naudu partija varēja pati nopirkt piecas vai desmit stāvvietu kartes. Kad pametu partiju, uzrakstīju iesniegumu, ka man šī karte palikusi frakcijā, un tad man piešķīra citu karti. Pēc tam jau man vairs neviens neprasīja neko atdot.”
