Kā jau tas tika prognozēts, astoņus gadus pēc izmaiņām tautas nobalsošanas organizācijas regulējumā, Latvijā nav noticis neviens referendums. Saeimas opozicionāri iecerējuši lauzt šo tendenci, atkal grozot likumu. Koalīcija tik straujām izmaiņām nevēlas piekrist, taču diskusija par referendumu organizēšanas kārtības atvieglošanu varētu tikt sākta.
Sākotnēji, lai valsts iesaistītos tautas iniciēta referenduma organizēšanā, piemēram, par Saeimas atlaišanu, idejas autoriem vajadzēja savākt tikai 10 tūkstošus parakstu. Atlikušo aptuveni 140 tūkstošu parakstu vākšanā iesaistījās Centrālā vēlēšanu komisija, ja noteiktā laikā paraksti tika savākti, referendumam bija jānotiek.
Sistēma ar valsts līdzdalību bija tik efektīva, ka 21 gada laikā Latvijā notika deviņi referendumi, bet pēdējais - par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai - spēkā esošajai kārtībai bija liktenīgs. Saeimas vairākums, saprotot, ka referendums kļuvis par savdabīgu politisko kampaņu instrumentu, grozīja likumu, nosakot, ka referenduma iniciatīvas autoriem pašiem jāsavāc nedaudz vairāk par 150 tūkstošiem (balsstiesīgo pilsoņu viena desmitā daļa) parakstu. 2012. gadā, kad šie likuma grozījumi tika apspriesti un pieņemti, izskanēja brīdinājumi, ka līdz ar šo tiks likvidēts viens no demokrātijas instrumentiem.
Šīs prognozes bija pareizas. Kopš likuma izmaiņām Latvijā nav noticis neviens referendums. Pat iniciatīvas par Saeimas atlaišanu, kas tika reģistrētas pēc tam, kad valdošā koalīcija neizpildīja solījumu paaugstināt mediķu algas un sākotnēji ar parakstītāju aktivitāti koalīcijā raisīja satraukumu, drīz vien noplaka. Pašlaik, kad līdz parakstu vākšanai atvēlētā termiņa beigām atlicis vien pusotra mēneša, referendumam joprojām nepieciešami vairāk nekā 100 tūkstoši parakstu.
Saeimas opozīcija šo kārtību nolēmusi mainīt un referendumu organizēšanu atvieglot, nosakot, ka tam nepieciešams savākt tikai 50 tūkstošus balsu. Vismaz mēģināt realizēt šo ieceri atviegloja koalīcija, kura tīru tehnisku precizējumu dēļ atvēra likumu par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu. Likumprojekta ietvaros opozīcija iesniegusi attiecīgus priekšlikumus, kuri Saeimai jāizskata šonedēļ.
Viens no iesniedzējiem, kuru vidū pārsvarā ir pie Saeimas frakcijām nepiederoši deputāti, ir “Saskaņas” frakcija, kuras argumentācija par labu likuma grozīšanai saskan ar neatkarīgo deputātu redzējumu.
“Tautas nobalsošana ir augstākā demokrātijas forma, kurā izpaužas ikvienas tiesiskas valsts galvenais pamatprincips - valsts suverēnā vara pieder tautai.
Esošais ierobežojums - viena desmitā daļa vēlētāju - limitē cilvēku politiskās tiesības, kavē un apgrūtina likumdošanas iniciatīvas no Latvijas vēlētāju puses.
Bieži vien 1/10 visu balsstiesīgo - tas ir faktiski neizpildāms uzdevums. Šī norma ir jāmaina, lai sabiedrība aktīvāk iesaistītos lēmumu pieņemšanas procesos, varētu pilntiesīgi piedalīties sava likteņa izveidē un ierobežot valdošās koalīcijas bezprecedenta ciniskumu,” norāda “Saskaņas” frakcijas priekšsēdētāja biedrs Valērijs Agešins. Viņš atgādina, ka vēsturiski tautas nobalsošanā vēlētāji ir lēmuši par vairākiem valstiski nozīmīgiem jautājumiem - par pensijām, par dalību ES, par drošības un pilsonības jautājumiem, grozījumiem Satversmē un Saeimas atlaišanu.
Šim viedoklim sliecas pievienoties arī politologs Filips Rajevskis. Viņš uzskata, ka līdz ar 2012. gada likuma grozījumiem “referendums kā tāds tiks izslēgts no politiskā procesa”. Nepieciešamo parakstu skaita paaugstināšana gan bijis saprātīgs lēmums, jo “katrs, kuram nebija slinkums, varēja izmantot parakstu vākšanu, lai uz valsts rēķina varētu uztaisīt sev priekšvēlēšanu kampaņu”. Tādēļ vajadzētu rast vidusceļu un parakstu skaitu samazināt, un 50 tūkstoši varētu atbilst zelta vidus ceļa standartam.
Izredzes, ka opozīcijas iesniegtie priekšlikumi tiks apstiprināti, ir niecīgas, taču tās var iekustināt procesus, kas spēkā esošo slieksni var deldēt.
Tā Nacionālās apvienības Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Jānis Dombrava pieļauj domu ar laiku samazināt nepieciešamo parakstu skaitu, taču tam jānotiek pēc nopietnām diskusijām
“Domāju, ka šobrīd priekšlikums nebūtu atbalstāms. Kaut kādā brīdī vajadzētu diskutēt par sliekšņa pārskatīšanu, bet tam nevajadzētu notikt tik strauji, uz atsevišķu deputātu priekšlikumu pamata. Toreiz tās diskusijas par sliekšņa paaugstināšanu bija garas un detalizētas. Man šķiet, būtu nepareizi ar voluntāru pieeju uzreiz samazināt uz 50 tūkstošiem, varbūt to varētu darīt, bet tad vajadzētu paplašinātu diskusiju par jautājumu un darīt to pakāpeniski,” saka deputāts. Viņa pārstāvētais politiskais spēks aizsāka ķēdes reakciju, kuras ietvaros notika 2012. gada valsts valodas referendums un noslēgumā tika grozīts tautas iniciētu referendumu organizēšanas likums.
Arī “Attīstībai/Par!” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Daniels Pavļuts nesteidza opozīcijas iniciatīvu noraidīt kategoriski. Tā pirms ceturtdienas Saeimas sēdes tikšot apspriesta frakcijas sēdē.
Savukārt “Jaunās Vienotības” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis uzskata, ka likums nav jāgroza. Uz jautājumu, vai par nepieciešamību pazemināt slieksni neliecina fakts, ka kopš 2012. gada nav bijis neviens referendums, politiķis atbildēja, ka tas liecinot, ka vēlētājiem līdz šim nav piedāvātas nopietnas problēmas. “Paliekam pie šīs sistēmas, jo tā strādā. Ja patiešām būs nopietns iemesls, referendumi būs,” saka A. Latkovskis.
Viņam piekrīt arī Latvijas Universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra. Viņš, atsaucoties uz vairākiem akadēmiskiem pētījumiem, norāda, ka Latvijas demokrātiskā sistēma nav pietiekami nostabilizējusies, lai mīkstinātu referendumu sistēmu, un par to, cita starpā, liecinot KPV LV un Jaunās konservatīvās partijas veiksmīgais starts 13. Saeimas vēlēšanās.
“Šī iemesla dēļ es uzskatu, ka nevajag atvieglot referendumu organizēšanu. Tiem cilvēkiem, kas piedāvā samazināt parakstu skaitu, ir jautājums - kāds ir viņu politiskais mērķis, ko viņi vēlas sasniegt? Viņi nav spējīgi paskaidrot, kādus mērķus varēs sasniegt ātrāk un efektīvāk. Bet tas pavērtu iespēju regulāri rīkot referendumus, lai sasniegtu kādu stratēģisko mērķi - manuprāt, Latviju ārpus Eiropas Savienības un NATO,” pauž O. Skudra.
