Tiem, kuri sekoja notikumiem pēcvēlēšanu naktī no sestdienas uz svētdienu, kaitinoši ilgi bija jāgaida uz pirmajiem publiskotajiem rezultātiem. Tas bija mazliet nesaprotami, jo bija zināms, ka aktivitāte ir bijusi ļoti zema. Tātad arī ko skaitīt ir bijis mazāk nekā citās reizēs. Tomēr rezultāti kavējās. Tikai ap vieniem naktī parādījās pirmie rezultāti no trijiem iecirkņiem. Uz nākamajiem rezultātiem bija jāgaida vēl vesela stunda.
Varētu jau teikt, ka stunda šurp vai turp neko nemaina un galu galā viss labs, kas labi beidzās. Diemžēl nevar teikt, ka šī nelielā kavēšanās būtu vienīgais traipiņš uz Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) nevainojami baltā tērpa. Ja šī aizkavēšanās patiešām bija tikai nieka puteklītis, tad neapzīmogotu vēlēšanas aplokšņu izsniegšana vēlētājiem divos vēlēšanu iecirkņos jau veido pamatīgu pleķi pašā redzamākajā vietā. Iecirknī Puškina licejā atklājās 419 neapzīmogotas aploksnes, bet Rīgas Klasiskajā ģimnāzijā šādas aploksnes bijušas 208. Atbilstoši likumam šīs neapzīmogotās vēlēšanu aploksnes un tajās esošās vēlēšanu zīmes atzītas par nederīgām.
Uz kopējā fona šīs neieskaitītās balsis it kā nekādu lielo skādi nenodarīja. Kopējos vēlēšanu rezultātus tās tikpat kā neietekmēja (teorētiski ir iespējama viena mandāta pārdale par labu “Vienotībai”, ja šajos iecirkņos atkārtotu vēlēšanu rezultātā 320 cilvēku nobalsotu par “Vienotību”, bet neviens nenobalsotu par “Saskaņu”), taču jebkurā gadījumā šī uzkrītošā paviršība met ēnu uz visu vēlēšanu procesu.
Šeit jānorāda uz divām lietām.
Pirmkārt, jebkurš vēlētājs, kurš balsojis šajos iecirkņos, jūtas visai dumji - viņš nevar īsti zināt vai viņa balss ir ieskaitīta vai nē.
Lai arī kopumā tam it kā nav nekādas nozīmes, katram cilvēkam individuāli tas ir spļāviens sejā. Cilvēki grib apzināties, ka viņu balss kaut ko nozīmē, tā ir svarīga, un viņi lemj. Ja tava nodotā balss (kā šajos divos iecirkņos) faktiski ir iemesta nevis vēlēšanu urnā, bet miskastē, tad šādi gadījumi grauj cilvēkos ticību demokrātiskajiem ideāliem, un mazina pārliecību, ka tavai balsij ir nozīme.
Otrs moments ir hipotētisks. Šoreiz vēlēšanas pagāja ne tikai bez lieliem pārsteigumiem, bet arī bez īstas cīņas. Iepriekšējo vēlēšanu uzvarētāji - “Saskaņa” - aizvadīja pilnīgi apātisku priekšvēlēšanu kampaņu. Gandrīz vai jāsaka, - to ignorēja. Bija pilnīgi skaidrs, ka partija ir samierinājusies ar zaudējumu, un ir gatava atdot varu bijušajai opozīcijai. Tā kā Rīgas domes deputāta statuss pats par sevi dod ļoti maz (alga salīdzinoši maza, ietekme tikpat kā nekāda un arī prestižs ne pārāk liels), tad atrašanās opozīcijā nebūt nav tā iekārojamākā darba vieta, par kuru ir vērts sisties līdz asinīm. Šādā situācijā izgāztās vēlēšanas divos iecirkņos no 138 neradīja pārāk lielu stresu visā politiskajā laukumā, sākot no pašām partijām, to atbalstītājiem un beidzot ar Centrālo vēlēšanu komisiju. No otras puses, tieši šis misēklis, iespējams, bija galvenais cēlonis vēlēšanu rezultātu ilgajai nepubliskošanai.
Taču mēs atceramies iepriekšējās RD vēlēšanas 2017. gadā, kad “exit-poll” uzrādīja uzvaru opozīcijai un tikai apkopojot rezultātus no pēdējiem iecirkņiem kļuva skaidrs, ka Ušakovam & Co tomēr ir izdevies saglabāt vairākumu. Pat negribas domāt, kāds juceklis izveidotos, ja tajās vēlēšanās divos iecirkņos vēlēšanas tiktu atzītas par nenotikušām. Tiesāšanās un pārtiesāšanās, kopējā vēlēšanu leģitimitātes apstrīdēšana un juridiskā kazuistika, savstarpēji apvainojumi un vainīgā meklēšana. Ja kaut kas tāds būtu noticis, tad pilnīgi pamatoti būtu jāprasa toreizējā CVK ilggadējā vadītāja Arņa Cimdara atkāpšanās.
Taču, lai arī nekas tāds nenotika, pēc 2018. gada Saeimas vēlēšanām bez jebkāda pamatojuma (izņemot to, pārāk ilgi atrodas amatā) Cimdars tika atstādināts, un CVK vadībā iecelta Kristīne Bērziņa. Par šo gadījumu varētu arī nerunāt, ja tas neatsegtu kādu ļoti raksturīgu “jaunās politikas” iezīmi. Cilvēki tiek nomainīti, sistēma lauzta arī tad, ja viss darbojas labi, kā tas bija Cimdara gadījumā. Vienkārši vajag atbrīvot vietu saviem cilvēkiem un aizvākt prom no acīm “vecos” kadrus. Šādā veidā ir sagrauta tranzīta nozare, un Latvija par spīti tam, ka starp Baltijas valstīm visvieglāk pārcieta Covid-19 pandēmiju no medicīniskā viedokļa, ir vissmagāk cietusi no ekonomiskā aspekta. Tas, ka Latvijā šā gada pirmajā pusgadā ir vislielākais IKP kritums starp Baltijas valstīm, ir tiešas sekas šai “noārdīsim visu agrāko” politikai.
RD vēlēšanās šī CVK “veco kadru” nomaiņa maksāja piemuļķotus vēlētājus divos iecirkņos, bet “ziloņa trauku veikalā” uzvedība Latvijas tautsaimniecības pārvaldē jau rada daudz smagākas sekas - darbu zaudējušo cilvēku salauztas dzīves.
