Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās 2020. gada 29. augustā ir četrpadsmitais mēģinājums izveidot pilsētas pārvaldīšanu atbilstoši pilsētas iedzīvotāju vairākuma prasībām.
Tikpat labi var teikt, ka šodien četrpadsmito reizi tiek izmēģināta pilsētas iedzīvotāju prasībām atbilstošas pašvaldības izveidošana, darbinot politisko partiju (apvienību, kustību u.tml.) sāncensības mehānismu. Līdz šim neviena no trīspadsmit iepriekšējām reizēm nav devusi izcilus rezultātus, taču nav acīm redzams, ka kopā nepilnie piecdesmit gadi demokrātiskā jeb partijiskā režīmā būtu sagrāvuši to, kas Rīgā uzcelts, iedibināts vai izveidots oligarhijas valdīšanas gadsimtos.
Rīgas dibināšana datēta ar 1201. gadu. Pēc tam bija vajadzīgi vēl pārdesmit gadi jeb pirmās rīdzinieku paaudzes radīšanai nepieciešamais laiks, lai 1225. gadā varētu izveidot Rīgas rāti. Proti, lai apmēram piecdesmit ģimeņu sadalītu visus iespējamos amatus. Tādējādi arī rātskungu un birģermeistara amatus ar saukt par vēlētiem, taču tā vēlēšanas nevar likt vienā rindā ar tagadējām vēlēšanām. Gadsimtu gaitā mainījās šo ģimeņu sastāvs, bet ne kopskaits un pilsētas pārvaldes manieres, jo nekā savādāk nemaz nevarēja izdzīvot Rīgas aizsargmūru ierobežotajā zemes pleķītī.
Rātes, domes un padomes lomas Rīgas vēsturē
Ar pilsētas mūriem nepietika rātes varas uzturēšanai pat mūru iekšpusē, nemaz nerunājot par apkārtējiem laukiem, bez kuriem pilsētnieki nomirtu badā, un ostu, bez kuras Rīga nebūtu Rīga. Tāpēc jau pilsētniekiem bija vajadzīga rāte, lai tā atrod formulas sadzīvošanai ar Livonijas ordeni un Rīgas bīskapu, ar Hanzas tirdzniecības savienību, ar poļiem un ar zviedriem un pāris pēdējos gadsimtus ar Krievijas valsts iestādēm. Tikai tad, kad pilsētas aizsargmūri tika nojaukti, bija pienācis laiks rāti atlaist un pilsētas pašvaldību pārveidot pēc toreiz tā sauktās Iekškrievijas pilsētu paraugiem, kas ātrāk bija sākušas izplesties ar teritoriju un iedzīvotāju skaitu. Ierobežotā teritorijā nebija pamata palielināt pilsētas pašpārvaldes vēlētāju skaitu, ko lieku reizi apstiprināja Katrīnas Otrās 1783. līdz 1796. gada eksperiments ar Rīgas rātes pārveidošanu par domi, palielinot tās vēlētāju skaitu no 50 līdz 500 (ļoti aptuvens novērtējums bez speciāla pētījuma). Drīz vien izrādījās, ka visiem ērtāk tomēr atgriezties un līdz 1878. gadam palikt pie rātes. Tikai komplektā ar pilsētas mūru nojaukšanu bija vērts izveidot varbūt 5000 pilsētnieku ievēlēta domi, kuras ievēlēšanas kārtība tomēr palika tuvāka rātes nekā tagadējās domes ievēlēšanas kārtībai.
Rīgas izaugsmei ļoti labvēlīgā laiku pārtrauca pāreja no domes uz padomi kā atskaņu no krievu valodas, kur atšķirība starp domi (duma) un padomi (sovet) daudz jūtamāka; pasmaidīt iespējams par krievu “sovet” tuvību vācu “Rat”. Rīgas pilsētas padome tika izveidota 1917. gadā, ar pašpasludināšanās procedūru aizpildot varas vakuumu pēc Krievijas cara gāšanas. Līdz 1919. gadam dažādas strādnieku, zemnieku, bezzemnieku karavīru u.tml. padomes nodarbojās ar veco domju un jaunradīto, konkurējošo padomju iztrenkāšanu ar bruņotu spēku. Šo spēku izsīkums ļāva vienoties par pāreju no šauteņu un durkļu skaitīšanas uz vēlēšanu biļetenu skaitīšanu Latvijas Republikā ieviestās partijiskās pārvaldes sistēmas ietvaros. Nosaukuma ziņā notika atgriešanās pie Rīgas pilsētas domes, kas laikā no 1920. līdz 1934. gadam tika ievēlēta piecas reizes 1920. gada janvārī, 1922. gada martā, 1925. gada martā, 1928. gada februārī un 1931. gada martā. Šīs vēlēšanas jau ir cienīgas būt starp tām trīspadsmit reizēm, kad pilsētas pārvaldīšanu tik tiešam mēģināja izveidot atbilstoši pilsētas iedzīvotāju vairākuma prasībām. Par 1925. gada vēlēšanām ne vairs kā pieļāvumu, bet tā laika avīzē atrastu faktu var nosaukt skaitļus, ka par Rīgas domes kandidātiem nodoti kopā 180 tūkstoši balsu, ko atdevuši 82% no reģistrēto vēlētāju kopskaita. Salīdzinājumam var minēt, ka iepriekšējās Rīgas domes vēlēšanās 2017. gadā savākti 250,4 tūkstoši balsu no 426 tūkstošiem balsstiesīgo.
Oligarhu otrais uznāciens
Vēlēšanu riteni Latvijā apturēja Kārļa Ulmaņa sarīkotais valsts apvērsums 1934. gada maijā. Saeima tika padzīta ar kaunu un negodu, bet Rīgas dome klusi un mierīgi atdeva savas funkcijas pati savai valdei ar pilsētas galvu, kurai K. Ulmanis 1935. piemeklēja piemērotāku seju (nomainīja Celmiņu ar Liepiņu) un 1939. gadā - pilsētas lielvecākā nosaukumu. 1940. gadā Latviju okupējusi Padomju Savienība varu tieši Rīgā noformēja, vispirms nomainot lielvecāko un vecākos, t.i., pilsētas valdes priekšsēdētāju un valdi ar citiem cilvēkiem, kuri tā paša gada rudenī pārsaucās (ziņas par personu rotāciju izlaižam) par pilsētas pagaidu izpildkomitejas prezidiju. 1941. gadā Latviju okupējusī Vācija Rīgas un Rīgas pilsētas novada pārvaldīšanai iecēla amatpersonu, kuras amata nosaukumu latviešu valodā tā laikā dokumentos atveidoja ar vārdiem “komisāriskais lielvecākais”. Tādējādi vācu nacionālsociālisti (saīsinājumā - nacisti) akcentēja savu kopīgo idejisko izcelsmi ar Krievijas sociālistiem, kas bija paguvuši sagrābt valsts varu ātrāk nekā viņu dublikāts Vācijā. Krievijas sociālisti (oficiāli - sociāldemokrāti) bija paguvuši paši pārsaukties par komunistiem un daudzām no savām amatpersonām atrast citus apzīmējumus nekā “komisārs”, ar kādu viņi startēja 1917. gadā.
Pēc Latvijas un tieši Rīgas atkarošanas 1944. gada rudenī padomju vara atjaunoja Rīgas pilsētas Izpildu komiteju, kas pēc likuma skaitījās visu balsstiesīgo pilsētnieku ievēlētās Rīgas pilsētas darbaļaužu (vēlāk - tautas) deputātu padomes izveidota izpildinstitūcija, bet īstenībā tika veidota apmēram tāpat, kā Rīgas rāte 1225. gadā. Proti, daži desmiti tik tiešām balsstiesīgo rīdzinieku, t.i., Komunistiskās partijas vietējo augstāko amatpersonu apspriedās gan savā starpā, gan ar bruņiniekiem (ar Baltijas kara apgabala pavēlnieku, ar Valsts drošības komitejas un robežsargu priekšniekiem) un ar Romas pāvestu vietējā bīskapa personā (ar saviem priekšniekiem Maskavā), bet Hanzas pārstāvju lomas pagājuša gadsimta 40. līdz 80. gados uzņēmās lieluzņēmumu, tai skaitā arī ostas un dzelzceļa direktori. Rezultātā tika - arī tā var teikt - izvēlēts cilvēks Rīgas pilsētas Izpildu komitejas priekšsēdētāja amatam, kurš parūpējās, lai 99% rīdzinieku nobalsotu par deputātiem, no kuriem 100% nobalsos par viņa iecelšanu amatā un par jebko, par ko vien viņš liks deputātiem nobalsot. Rezumējums tāds, ka Rīgu gandrīz 50 gadus pārvaldīja apmēram 50 oligarhi.
Demokrātijas atjaunošana
Padomju jeb oligarhu varas beigas Rīgā ir datējamas ar ilgām un mokošam Rīgas tautas deputātu padomes vēlēšanām, kas sākās 1989. gada 13. decembrī un vilkās vairākus mēnešus daudzās balsošanas kārtās. Tajās vēlēšanās izvirzīt kandidātus nevis tikai pēc likuma, bet tik tiešām varēja iedzīvotāji, ja sapulcējas 100 cilvēki, kas dzīvo vienā vēlēšanu apgabalā. Te tūlīt jāatgādina, ka tās bija nevis proporcionālas, bet mažoritāras vēlēšanas. Rezultātā tika izvirzīti 309 kandidāti uz 120 deputātu vietām. Lai kļūtu par deputātu, vajadzēja savākt vairāk nekā pusi balsu, kas parasti nenotika, ja balsis dalījās starp trijiem un vairāk kandidātiem. Tad uz nākamo vēlēšanu kārtu tika laisti divi kandidāti ar lielāko balsu skaitu pirmajā kārtā, bet bija vēl arī prasības par balsotāju minimumu, lai vēlēšanas šajā apgabalā tiktu atzītas par notikušām un tā nevajadzētu atkārtot. Šādu procedūru autori laikam cerēja uz to, ka cauri daudzām vēlēšanu kārtām kandidāti tiks izbīdīti atkarībā no viņus deleģējošo organizāciju spēka. Procedūra tika sacerēta tad, kad spēka ziņā ārpus konkurences vēl bija Komunistiskā partija, taču vēlēšanu brīdī un Rīgā (Latvijā) tā jau zaudēja Tautas frontei. Vēlēšanu cīņas rezultāts izrādījās 59 komunisti pret 61 tautfrontieti (iekļaujot atšķēlušos komunistus) Rīgas tautas deputātu padomē. Komunisti bija ar mieru paciest, ka par tās priekšsēdētāju ievēl Andri Teikmani, ja par Izpildu komitejas priekšsēdētāju paliktu iepriekšējā deputātu sasaukumā pilnvarotais Alfrēds Rubiks. Veseli mēnesi vilkās strīdi, vai tiešām 61>59, līdz uzvarēja kompromiss - Andrejs Inkulis, kurš “droši vien negaidīti sev pašam” (avīzes “Rīgas Balss” formulējums nākamajā dienā) kļuva par pilsētas galvu jeb mēru, kā tobrīd cilvēki runāja un rakstīja. 1992. gadā A. Teikmanis pārņēma arī pilsētas izpildu institūciju vadību. Rīgā izveidojās pamatā tāda pārvaldes sistēma, kāda tā pastāv šobaltdien.
Padomju 1989. gada vēlēšanas ir jāskaita starp tām, kurās rīdzinieki tik tiešām ievēlēja tos, kurus gribēja ievēlēt. Deputātu sanākšanas brīdī 77 no viņiem stādījās priekšā kā komunisti un 52 kā tautfrontieši, taču politiskā aritmētika nesakrita ar skolas aritmētiku 77+52=129. Komunisti šķēlās un tautfrontieši vairojās, kad sevi pieteica 11 interfrontisti, 7 Latvijas Neatkarības kustības dalībnieki, 7 demokrātisko iniciatīvu paudēji, 3 sociāldemokrāti un atsevišķi no tiem 3 strādnieku tiesību aizstāvji, divi vides aizsargātāji un vēl citi.
Brīvo vēlēšanu gaita un mācības
Pirmās vēlēšanas Rīgas domē pēc Latvijā atjaunotās vēlēšanu sistēmas notika 1994. gada 29. maijā.
Domnieku vietu skaits bija samazināts uz pusi. Cīņā par 60 deputātu vietām iesaistījās 17 sarakstos sagrupējušies kandidāti, no kuriem 14 sarasti ieguva pārstāvniecību, tai skaitā četri saraksti ar vienu deputātu no katra. Neapstrīdamu uzvaru guva Latvijas nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) un Zaļās partija kopējais saraksts ar 22 deputātiem un pirms vēlēšanām noslēgtu vienošanos ar vēl citām partijām par koalīcijas veidošanu. Tikpat jautri un vēl jautrāk norisinājās nākamās vēlēšanas 1997. gada 9. martā ar 19 sarakstu sacensību un 17 sarakstu pārstāvniecību domē. Tas nekas, ka LNNK ieguva tikai trīs deputātu vietas kā signālu, ka vēlētāji ar savu 1994. gada izvēli vairs nav mierā. Koalīcija un tā politika Rīgā nemainījās, tās pirmais vadītās Andris Bērziņš no “Latvijas ceļa” izpelnījās iespēju kļūt par valsts Ministru prezidentu un atstāja savu posteni domē Andrim Ārgalim no apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”.
Nākamās vēlēšanas 2001. gada 11. martā apliecināja, ka ievērojams cilvēku daudzums nav ticis pie tā, ko cerēja iegūt ar atteikšanos no padomju režīma. Vēlēšanās uzvarēja vecā režīma homeopātiskā deva sociāldemokrātu izskatā. Viņu iegūtās 14 vietas bija lielākais guvums starp 13 domē pārstāvētajām partijām. Tas ļāva izveidot valdošo koalīciju, uz kuras pleciem Gundars Bojārs nosēdēja līdz sasaukuma beigām.
2005. gada 12. marta vēlēšanās atkal izpaudās cilvēku protests, kuru savākt spēja partija “Jaunais laiks” ar solījumiem nodrošināt kārtību, likumību utt., ko simbolizēja Einara Repšes valdības tieslietu ministrs Aivars Aksenoks. Tas nekas, ka valdība bija jau izbrāķēta un kritusi. Tieši rīdziniekiem E. Repšes dažkārt ekstravagantās manieres šķita tīkamāka, nekā vidēji statistiskajam valsts iedzīvotājam un vidējam uzņēmējam. “Jaunais laiks” ieguva 13 mandātus un vadību koalīcijā, kuru A. Aksenoks izgāza, kļūdams par pagaidām vienīgo atstādināto Rīgas mēru; valstī kopumā gan viņam daudz kolēģu no citām pašvaldībām. Par mēru kļuva “tēvzemietis” Jānis Birks, kurš pēc 2009. gada 6. jūnija vēlēšanām pasniedza Rīgas atslēgas “Saskaņas” sejai Nilam Ušakovam uz zila šķīvīša ar zelta maliņu. Citiem vārdiem sakot, latviešu nacionālajā jūtām spēlējošās partija bija savus vēlētājus paspēlējušas. Neviens no šādiem spēlētājiem nedabūja vispār neko! No 17 pieteiktajiem sarakstiem panākumus guva četri, tai skaitā N. Ušakovam 26 un Aināra Šlesera/Andra Amerika tandēmam 12 balsis un iespējas izveidot koalīciju dzelzsbetona stiprumā. Tie, kuri nebalsoja par viņiem, turpināja “Jaunā laika” līniju vai atbalstīja Pilsonisko savienību. Tātad - ne nacionālo (sa)vienību.
Uz 2013. gada vēlēšanām iepriekšējā koalīcija gāja jau ar vienu apvienotu sarakstu “Saskaņas Centrs”/”Gods kalpot Rīgai” un ieguva 39 deputātu vietas. Vēlēšanu uzvarētāju demonstratīvā nelatviskuma blakus efekts deva atsitienu - solīdu rezultātu 12 deputātu vietu vērtībā apvienībai “Visu Latvijai!”-”Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”. Iepriekšējos laikos ar to būtu pieticis pretenzijām uz koalīcijas vadīšanu. Šoreiz - nekā, jo no 12 pieteiktajiem sarakstiem pārstāvēti domē bija tikai trīs. Kaut kā kavēt sev laiku opozīcijā nācās valstī valdošas “Vienotības” deviņiem deputātiem Rīgas domē.
20017. gada 3. jūnijā “Saskaņa”/”Gods kalpot Rīgai” noturējās pie Rīgas naudas lādes par mata tiesu ar 32 deputātu vietām. Tas parādīja, ka ne visi “Saskaņas” vēlētāji turpina jūsmot par nanoūdeņu laistīšanu un citiem gadījumiem, kad koalīcija tika pieķerta pilsētas un tās uzņēmumu naudas izsaimniekošanā. Katrs tāds gadījums taču ir pliķis Latvijas valstij, kas neko citu nav pelnījusi, bet cilvēki sāka manīt, ka tādā vaidā ļaunums tiek nodarīts arī viņiem. 2017. gadā “Saskaņas” vēlētāji par domāt bija sākuši un 2019. gadā vēl turpināja domāt, piešķirot N. Ušakovam un A. Amerikam brīvbiļetes uz Briseli. Šķobīšanās koalīcijā deva vairāk deputātu vietu opozīcijai. Opozicionāro sarakstu skaits pat dubultojās no diviem līdz četriem, bet tie tomēr tikai formāli panākumi. Īstā lietu kārtošana notika ārpus domes formālās darba kārtības. N. Ušakovs un A. Ameriks sagādāja brīvbiļetes uz Briseli sev un daudz maz līdzvērtīgas starta pozīcijas skrējienam uz Rīgas domi visiem kaut cik nopietnajiem politiskajiem spēkiem. Izredzes pagrozīt kaut katram savu daļu no miljarda eiro Rīgas gada budžetā vilina, bet varbūtība maksāt N. Ušakova vārdā nosauktus parādus biedē gan pretendentus uz vietām Rīgas domē, gan tos kuriem šodien ir jāpārvērš pretendenti par deputātiem.
***
Zelta vārdi
Divi ļoti precīzi formulējumi, kas šodien skan tikpat aktuāli 1928. un 1990. gadā, kad Rīgas domes kārtējo vēlēšanu dēļ tie tika nodrukāti
