Nemierā būdami ar valdošā vairākuma opozīcijai atvēlēto lomu valdības lēmumu kontrolē, Saeimas mazākuma pārstāvji vērsušies pie Valsts prezidentu ar lūgumu aizsākt diskusiju par parlamentārās izmeklēšanas komisiju darbu regulējošo tiesisko aktu uzlabošanu. Cerēto atbildi opozicionāri nesaņēma, taču norādi par nepieciešamību uzlabot politisko kultūru gan. Uz tās deficītu, kas ir pamatā parlamentārās izmeklēšanas komisiju līdzšinējā veikuma zemajai kvalitātei, norāda arī juridisko zinātņu profesors Ringolds Balodis.
Kopš neatkarības atgūšanas, Saeimā izveidotas 25 parlamentārās izmeklēšanas komisijas (PIK), no kurām tikai vienas veikums atzīts par gana labu un reālus uzlabojumus valsts normatīvajā bāzē nesušu - Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas komisija. Otrajā PIK darba kvalitātes skalas galā ir Korupcijas un lobēšanas izmeklēšanas komisija, kas darbu ne tikai noslēdza bez galaziņojuma pieņemšanas, bet arī Saeima balsojumā atbalstīja aicinājumu ‒ par slikti paveiktu darbu tās priekšsēdētājam Veiko Spolītim jāatmaksā saņemtais atalgojums.
“Ar politisku lēmumu izveidoja komisiju, politiski nespēja vienoties par galaziņojumu un tad politiski nobalsoja par rekomendējošu rezolūciju,” skaidrojot situāciju, saka V. Spolītis, kas nesaskata juridisku pamatojumu atalgojuma atgriešanai valstij.
Mazināt koalīcijas ietekmi
Uzskatot, ka spēkā esošais PIK darbības regulējums liedz opozīcijai kontrolēt valdības darbu, un norādot, ka valdošā koalīcija to saprotamu iemeslu dēļ pati nedarīs, ar lūgumu aizsākt diskusiju par nepieciešamajām izmaiņām Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likumā pie Valsts prezidenta Egila Levita vērsās 13 opozīcijas deputāti.
Savā vēstulē viņi norāda, ka parlamentārās izmeklēšanas normatīvais regulējums likumā ir izveidots tā, lai šādu izmeklēšanu varētu pārvērst pilnīgā profanācijā. Un, degradējoties Latvijas politiskajai videi, šī iespēja tad nu gandrīz visu laiku tiekot arī izmantota.
“Rezultātā Latvijā parlamentārā izmeklēšana ir nekas vairāk kā bezjēdzīga valsts līdzekļu tērēšana, Satversmē paredzētās iespējas un Latvijas kā demokrātiskas parlamentāras valsts piesmiešana,” pauž vēstules autori.
Vēstuli parakstījušais, pie frakcijām nepiederošais deputāts Didzis Šmits skaidro, ka viņa redzējumā ar likumu būtu jānosaka, ka PIK priekšsēdētāja amats jāuztic komisijas izveidošanas ierosinātājam, kas parasti pārstāv opozīciju. “Šobrīd tā sistēma ir tāda, ka komisija ir jāizveido, nevar neizveidot, bet vadību pārņem Saeimas vairākums un noved to procesu līdz absurdam,” saka D. Šmits, kurš norāda, ka tieši šādi ir noticis ar PIK par OIK atbalsta ieviešanas mērķiem izveidošanu. Tieši viņš bijis viens no šīs komisijas izveidošanas iniciatoriem, taču koalīcija viņam nav pat devusi iespēju piedalīties komisijas darbā, bet komisijas vadību uzticēja Ievai Krapānei (KPV LV), kuras iepriekšējā pieredze nebija tā piemērotākā šādas komisijas vadīšanai.
Lielāku atbildību no PIK vadītājiem vēlētos panākt viens no “Saskaņas” vēstuli parakstījušajiem deputātiem Valērijs Agešins. “Komisijas ik pa brīdim darbojas, vadībai maksā algu, ir konsultanti, bet atdeves nav nekādas. Viena no mūsu domām - palielināt komisijas vadības atbildību par sasniegtajiem vai nesasniegtajiem rezultātiem,” saka deputāts un piebilst, “visi saprot, ka vairāku sasaukumu garumā šo te komisiju pienesums ir minimāls”.
Iniciatīva jāuzņemas pašiem
Pēc trīs nedēļu ilgušām pārdomām Valsts prezidents opozicionāriem sniedzis atbildi, kurā apliecina savu ieinteresētību piedalīties “dialogā ar Saeimu par parlamentārās kontroles mehānisma izvērtēšanu”, taču neizpilda parlamentāriešu lūgumu pašam uzsākt šo diskusiju.
Levits norāda: “Attiecībā uz parlamentārās izmeklēšanas komisiju darbu jāņem vērā, ka tās lēmumi ir jāpieņem tādā procedūrā, kas piešķir tiem leģitimitāti, vienlaikus līdzsvarojot Satversmē garantētās pamatvērtības ar konkrētu tiesību realizāciju [..] Tāpēc iniciatīvai par dialoga uzsākšanu par Saeimas vairākuma un opozīcijas savstarpējo sadarbību un iespējamajiem tās efektīvas īstenošanas mehānismiem ir jānāk no paša likumdevēja.”
“Žēl, ka no viņa paša priekšlikumu nav. Gribējām kaut ko konkrētāku. Gribējām tā, lai prezidents nāk ar saviem priekšlikumiem, bet izskatās, ka prezidentam redzējuma nav,” saka vēstuli parakstījušais Uldis Augulis (ZZS). Arī viņš PIK dibināšanā opozīcijai vēlas dot lielāku varu, bet PIK gala ziņojumu padarīt saistošāku izmeklēšanas objektam. “Līdzīgi, kā jāizpilda tiesas lēmums,” piebilst politiķis.
Taču E. Levita atteikšanās uzņemties iniciatīvu nenozīmē, ka viņš pašlaik spēkā esošajā kārtībā nesaskata problēmas un iespējas uzlabojumiem.
“Jāņem vērā, ka vēl lielākā mērā kā parlamentārās izmeklēšanas komisiju darba procedūras noregulējums, komisijas darba rezultāta objektivitāti, ticamību un nozīmi nosaka politiskā kultūra, it sevišķi parlamentārā kultūra. Neapšaubāmi, te vēl ir kur augt - gan attiecībā uz formālo parlamentārās izmeklēšanas komisiju darbības noregulējuma pilnveidošanu, gan uz parlamentārās un vispārējās politiskās kultūras uzlabošanu,” pauž prezidents.
Kultūras deficīts
To, ka PIK veiksmīgas darbības pamatā ir augsti attīstīta politiskā un parlamentārā kultūra, uzsver arī 12. Saeimas deputāts, juridisko zinātņu profesors Ringolds Balodis.
Viņa skatījumā būtisku triecienu šai kultūrai deva 12. Saeima, kas, opozīcijas rosināta, Korupcijas un lobēšanas izmeklēšanas komisijas vadību atdeva koalīciju pārstāvošajam V. Spolītim. Līdzīgi tas notika arī ar OIK atbalsta ieviešanas mērķu izvērtēšanas PIK.
“Ir tradīcijas. Par parlamentārās izmeklēšanas komisijām bija nerakstīts likums, konstitucionālā tradīcija - vadītājs nāk no opozīcijas, sekretārs no pozīcijas. Tai komisijā, kuru organizēju un kurā vadītāja vietu ieņēma Spolītis, tas tika lauzts, gan vadītājs, gan sekretārs bija no pozīcijas,” saka profesors.
Balodis norāda, ka parlamentārās kontroles nodrošināšana lielā mērā ir tieši opozīcijas prioritāte, jo koalīcijas pārstāvji nav ieinteresēti graut pašu iegūto varu, publiski revidējot valdības paveikto. Jo vairāk ‒ daudzus gadus koalīcijas sadarbības līgumos pat nostiprināta vienošanās, kas partneriem vienam pret otru liedz izmantot vienu no parlamentārās kontroles instrumentiem - pieprasījumu iesniegšana.
“Ilgstošā laika periodā parlamenti ir pasliktinājuši attieksmi pret parlamentāro kontroli. Normatīvi to nekādi nevar labot. Likumā jau var ierakstīt, ka opozīcijai pienākas priekšsēdētāja amats, bet visu nevar izdarīt ar likumu. Politiskā kultūra ir degradējusies,” saka R. Balodis.
Kā vienu no apliecinājumiem tam viņš atgādina, ka Zaļo un zemnieku savienība, 12. Saeimā būdama pie varas atbildīgajā komisijā, neatbalstīja nevienu opozīcijas iesniegto pieprasījumu ministriem, bet tagad, nonākusi opozīcijā, sākusi dziedāt citu dziesmu.
